Ernests Feldmanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ernests Feldmanis
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 27. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bārtas pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1947. gada 4. novembrī (58 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nodarbošanās aktieris, režisors, skatuves mākslas pedagogs

Ernests (Ernsts) Feldmanis (dzimis 1889. gada 27. maijā, miris 1947. gada 4. novembrī), pseidonīms Viesulis, bija teātra aktieris, režisors un teātra pedagogs. 1945. gadā piešķirts LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1889. gadā Kurzemē, bijušajā Bārtas pagasta Elkuzemes muižā, kalpu mājās Bokultos, zemnieku Feldmaņu Andreja un Lavīzes ģimenē. Ģimene nebija turīga, bet par katru cenu gribēja izsisties uz augšu. Tā 1890. gadā Felmaņu ģimene pārcēlās uz Liepāju, kur māte strādāja ostā par kasieri un tēvs ogļu importa firmā. Ernestam Feldmanim ir četrus gadus vecāka māsa Anna.

1915. gadā viņu iesauc karadienestā Samarā un grib sūtīt uz virsnieku skolu, bet iepriekšējās apmācībās aktieris tik stipri sasaldējās, ka saslimst ar centrālās nervu sistēmas iekaisumu, ar ko viņš sadzīvo visu atlikušo mūžu. Tā izpaužas kā pārmērīgi viegla uzbudināmība.

Latvijas Teātra biedrības biedrs (1945), Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris (1933) un franču Akadēmisko Palmas zara ordeni (1930).[1]

1925. gadā apprecas ar Zigrīdu Dzinteri, pēc gada viņiem piedzimst dēls Arkādijs. Miris Rīgā un apglabāts Raiņa kapos.

Skolas gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1897. gadā Feldmanis sāk apmeklēt Liepājas elementārskolu. Pēc trim gadiem skolu beidz un iestājas Liepājas Nikolaja ģimnāzijā. 1906. gadā Augusta Čakstiņa vadībā skolā tiek iestudēta Gogoļa luga "Precības", kur Ernests Feldmanis spēlē Kočkarjova lomu. Ar dzīvo tēlojumu viņš pievērsa vietējā amatierteātra dalībnieku uzmanību. Jau pēc gada Feldmanis tiek uzaicināts par aktieri tikko nodibinātajā Liepājas Latviešu teātrī. Pieņem skatuves uzvārdu Viesulis, lai skolotāji neuzzinātu, ar ko viņš nodarbojas. Tajā pašā gadā izstājas no ģimnāzijas. 1908. gada augustā dodas uz Maskavu un iestājas Maskavas Dailes teātra aktiera A. Adaševa dramatiskajos kursos, kur apgūst Staņislavska sistēmu, kas vēl nav pierakstīta. Mācās kopā ar vēlāk slaveno krievu režisoru Jevgēņiju Vahtangovu. Līdz 1911. gadam mācās Adaševa kursos un strādā par aktieri un režisoru Maskavas Latviešu tautas izglītības biedrības teātrī.

Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā loma Feldmanim bija 1907. gadā, tēlojot Vitāliju P. Ņevižina lugā “Otrā jaunība” Liepājas Latviešu teātrī.

1911. gadā strādāja Saltikovas teātrī, Maskavas tuvumā. No 1911. līdz 1918. gadam strādāja vairākos Krievijas provinces teātros, kā 1911./12. gada sezonā Ivanovo—Vozņesenskā, 1912./13.gada sezonā Ribinskā un Tambovā, 1913./14.gada sezonā Baku un Penzā, 1914./15. gada sezonā Saratovā, Kerčā un Simferopolē, 1915./16. gada sezonā Harkovā un Samarā, 1916./17. gada sezonā Mogiļevā, 1917./18. gada sezonā Kuzņeckā.

No 1918. līdz 1919. gadam strādāja Maskavā savā privātajā teātra studijā "Tveras teātris" No 1919. līdz 1921. gadam darbojas dažādos Maskavas teātros (Zamoskorečjes teātrī un citos teātros); ir aktieris, režisors un dramatiskās trupas vadītājs teātrī Hamovņiku kazarmās.

1921. gada oktobrī Rīgā, piedalās viesizrādēs Krievu teātrī un miniatūrteātrī "Marinē". 1922. gada janvārī debitē Nacionālajā teātrī, sāk strādāt teātrī par aktieri un režisoru. Darbojas teātrī līdz 1933. gadam. No 1922. līdz 1927. gadam strādā par mimodrāmu, skatu un studiju pasniedzēju Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos.

1927./28. gada sezonā darbojas par režisoru Valmierā, Ziemeļlatvijas teātrī.1927. gadā atver savus dramatiskos kursus, kur strādā par vadītāju un pasniedzēju. 1928. un 1929. gados veido atsevišķus uzvedumus Strādnieku teātrī. 1930. gadā organizē Ernesta Feldmaņa dramatisko studiju (EFS), kas pastāv vienu gadu.

No 1933. līdz 1937. gadam strādā Latgales (Rēzeknes) teātrī par aktieri, režisoru un māksliniecisko vadītāju. 1940./41. gada sezonā darbojas par aktieri, režisoru un māksliniecisko vadītāju Daugavpils teātrī. No 1937. līdz 1940. gadam strādā par pasniedzēju Zeltmata—Feldmaņa apvienotajos kursos.

No 1942. līdz 1944. gadam strādā Rīgā, Tautas teātrī, par režisoru un operetes trupas vadītāju. No 1945. līdz 1947. gadam strādā Drāmas teātrī.

Kopā nospēlējis ap 100 lomām un iestudējis apmēram 110 izrādes

Iestudētās teātra izrādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamākās izrādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ž. B. Moljēra Skapēna nedarbi, 1922, Nacionālajā teātrī
  • N. Gogoļa Revidents, 1922, Nacionālajā teātrī
  • F. Molnāra Lilioms, 1923, Nacionālajā teātrī
  • L. Pirandello Sešas personas meklē autoru, 1925, Nacionālajā teātrī
  • A. Upīša Kaijas lidojums, 1926, Nacionālais teātris
  • B. Šova Sātana apustulis, 1927, Nacionālajā teātrī
  • R.Šerifa Ceļa galā, 1929, Nacionālajā teātrī
  • A. Upīša Žanna d’Arka, 1930, Nacionālajā teātrī
  • F. Molnāra Velns, 1933, Nacionālajā teātrī

Ievērojamākās lomas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Skapēns (Ž. B. Moljēra Skapēna nedarbi, Nacionālajā teātrī, 1922)
  • Hļestakovs (N. Gogoļa Revidents, Nacionālajā teātrī, 1922)
  • Lilioms (F. Molnāra Lilioms, Nacionālajā teātrī, 1923)
  • Vikonts Gorings (Vailda Ideāls vīrs, Nacionālajā teātrī, 1926)
  • Dons Žuans (Moljēra Dons Žuans, Nacionālajā teātrī, 1929)


Skapēna nedarbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izrādē Feldmaņa varonis Skapēns brīvi, atraisīti iesoļo caur skatītāju zāli. Šāds paņēmiens tajā laikā ir neierasts, un jau drīz drošais tēlotājs ar savu artistisko veiklību, neparasti aktīvo temperamentu un spēles prieku saviļņoskatītājus. E. Feldmaņa varoņa dzīvīgums un neredzētais komēdijiskais vieglums lika recenzentiem atzīt, ka Skapēns uz latviešu skatuves esot uzvedies pavisam nelatviski. Feldmanis savā varonī pārsteidzoši organiski apvieno Moljēra komēdijas rakstura aizkustinošo naivumu un blēdīgumu. Viņa Skapēns ir meistars uz visiem stiķiem, tam, autora vārdiem runājot, ir īpašs talants priekš visa tā, ko rezgaļo sauc par blēņām. Feldmaņa Skapēns izceļas ar neparasti izteiksmīgu mīmiku, plastisku vijību un uz latviešu skatuves tik reti sastopamo dzīvo tempu, pāreju ātrumu un vieglumu. Te Feldmanis režisors palīdz Feldmanism aktierim: skatuviskā darbība ir organizēta tik mērķtiecīgi, ka liekas, it kā izrādes ritējumu, tempu maiņu, kāpinājumus un atslābumus diriģētu kāda neredzama roka. Latviešu skatītājam aktieris rada pilnīgi jaunu priekšstatu par šo Moljēra tēlu. Feldmaņa Skapēns nav kalps tradicionālajā nozīmē- savā nozīmē tas ir brīvs cilvēks. Viņa skatuviskajā uzvedībā ir tāds dabiskums un nepiespiestība, kāds piemīt tikai iekšēji brīvam cilvēkam. Kaut arī, kā atzinuši Moljēra pētnieki, “Skapēna nedadrbi” vēl pārsvarā ir “tīrais komisms”, Feldmanis precīzi atklāj Moljēra komēdijas žanrisko dabu, tās sociālā asuma un farsam līdzīgā komisma īpatnējo apvienojumu.

Lilioms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzās ētiskajam konfliktam Liliomā pašā - starp viņa ierastās dzīves un vides banalitātes radīto jūtu paviršību un tieksmi pēc garīgas attīrīšanās - Feldmanis akcentē arī plašāku sociālpsiholoģisku konfliktu. Tas ir konflikts starp mākslinieku un “sētnieku” pasauli, starp radošo un reālā dzīvē noderīgo, traģiskais pretstats starp Liliomu un apkārtni, kurā viņš nevar sevi realizēt kā personību. Aktieris īpaši akcentē šo radošo momentu sava varoņa raksturā, un te viņa tēlojumā ieaužas dziļi personiskas izjūtas.Arī aktieris kāpina izteiksmes līdzekļu intensitāti; viņa Liliomā brīžiem uzbango nevaldāms un trakulīgs straujums, brīžiem mokošas šaubas un nemiers, brīžiem izlīst klusa smeldze,- līdz izmisums viņam liek kļūt par pašnāvnieku. Pāri visam izrādē staro Ernesta Feldmaņa - Lilioma atbruņojošā pievilcība; viņa un Mirdzas Šmithenes lieliskajā aktieru duetā zem priekšpilsētas putekļiem un sārņiem ikreiz uzmirdz tīra, skaidra cilvēcība. Izceļot M. Šmithenes bezgala sirsnīgo tēlojumu, A. Brehmanes un K.Lagzdiņa kolorīto sniegumu Muškānes un Fičūra lomās, prese atzīst, ka Nacionālajam teātrim Ernesta Feldmaņa personā ir ideāls Lilioma tēlotājs.


Sešas personas meklē autoru[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E. Feldmaņa iestudējumā, spriežot pēc atsauskmēm, dominē “teātra sāpe” par nespēju pilnasinīgi parādīt uz skatuves reālo īstenību. Feldmaņa režijā šis darbs ir ar programmatisku nozīmi - tas ir izaicinājums tai teatrālajai pieņemtībai, aktieriskajiem štampiem, pat ampluā robežām, visam, kas pārvērš dzīvo tēlu maskā. Būtības atklāšana, masku noraušana- šī tēma Feldmanim visu laiku bijusi svarīga. Bet Pirandello luga ir īpatnēja ar to, ka tajā maskas tiek norautas ar groteskas līdzekļiem, kas ļauj dzīvi skatīt kā skumju bufonādi. Režisoru un aktierus vairāk interesēja, kas slēpjas zem šīs “maskas”, “maskas”un sejas attiecības, konflikts starp sabiedrības izveidotajām uzvedības normām un cilvēku patieso būtību, kur saāķējušās gan zemapziņas, gan apziņas tieksmes, kur noris izmisīga cīņa starp sociālo un bioloģisko cilvēku. Lugas uzvedumā, iespējams, Feldmanis izmantoja arī vienu otru Pitojeva izrādes paņēmienu - mainīgo temporitmu, it kā lauzto ritmiku, raksturojuma ekscentriādi, kas saskanēja ar viņa paša režisora rokrakstu. Autors atklāj Nacionālā teātra skatuvi tukšu un pelēku bez dekorācijām, uz kuras it kā noris parasts teātra mēģinājums (Nacionālajā teātrī tas bija kas novatoisks).

Par režiju kopumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feldmanis uzstāda jaunus principus, kurus sākumā aktieri nelabprāt mācās, jo tas ir pretstatā visam, ko viņi līdz šīm darījuši uz skatuves: režisors lielāku uzmanību pievērš lomu iekšējiem psiholoģiskajiem motīviem nevis ārējam tēlam, režisors atsakās no ampluā principa un noteiktām, pirms tam apgūtām mīmikām, kas apzīmē noteiktas cilvēka emocijas, izjūtas, aktierim, viņaprāt, ir jābūt atbrīvotam un jāreaģē uz noteiktiem gribas impulsiem,katrai situācijai atšķirīgiem. Lai apgūtu šīs prasmes, autors trenē aktierus ar mimodrāmām - bezvārdu etīdēm, kur viņi apgūst plastiku, vieglumu un dinamiskumu.

Feldmanis nebaidījās eksperimentēt, viņam bija svarīgi, lai aktieri saprot, ko tie dara, nevis tikai akli atrunā tekstus uz skatuves. Feldmanis bija pirmais režisors, kurš Latvijā sāka aktierus apmācīt pēc Staņislavska sistēmas. Galvenokārt var runāt par Feldmani kā komēdijas aktieri, lai gan viņšar panākumiem tēloja arī asas raksturlomas, drāmu un traģēdiju varoņus, tādejādi apliecinādams savu spēju daudzpusību.

Liels īpatsvars viņa daiļradē ir klasiskajam repertuāram: te vispirms jāmin mākslinieka veidotie Ž. B. Moljēra, P. O. Bomaršē, V. Šekspīra, R. B. Šeridana, B. Šova, O. Vailda un N. Gogoļa lugu iestudējumi, taču E. Feldmanis ieņem arī īpašu vietu latviešu teātra vēsturē kā modernās salonkomēdijās (arī oriģinālkomēdijas - A. Upīša, A. Griguļa darbi) un modernās drāmas interprets.

Visbiežāk kopā strādājis ar Antu Klints, Mirdzu Šmitheni, Liliju Ēriku, Ludmilu Špīlbergu, Teodoru Lāci, Liliju Štengeli.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Teātris un kino biogrāfijās : enciklopēdija / sast. un galv. red. Māra Niedra; māksl. Aleksandrs Busse. — Rīga : Preses nams, 1999-. — (Latvija un latvieši). 1.sēj. A-J. — 1999. — 462 lpp. : il. ISBN 9984-00-331-0