Esperanto simboli

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Esperanto simboli ir simbolu kopums, kas prezentē kā esperanto valodu, tā arī visu esperanto kopienu. Visu šo simbolu atzīšanas pakāpe ir atšķirīga, bet tomēr pie biežāk lietojamiem ir pieskaitāmi esperanto karogs, esperanto kustības himna un zaļā piecstaru zvaigzne. Pie papildus neoficiālajiem atribūtiem pieskaita arī zaļo krāsu kopumā, kā arī esperanto iniciatora Ludvika Zāmenhofa portretu. 1987. gadā tika prezentēts vēl viens t.s. "esperanto jubilejas simbols".

Zaļā zvaigzne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā zvaigzne.

Pirmo reizi zaļa piecstaru zvaigzne kā esperanto simbols tika piedāvāta 1892. gadā žurnālā "Esperantists" (esp. La Esperantisto). Drīz vien tā kļuva par esperantistu atpazīšanas zīmi. To lietoja (un arī mūsdienās turpina lietot) krūšu piespraudes veidā. Tā tika izmantota arī uz esperanto stelo monētas. Pēc biežāk izplatītā traktējuma zvaigznes pieci stari simbolizē piecus kontinentus, apvienotus ar vienu cerību apvienot visas valstis un tautas ar esperanto palīdzību (zaļā krāsa ir tradicionāli simbolizē cerību). Šim simbolam ir daudz variāciju (piemēram, ir sastopamas zvaigznes ar "E" burtu vidū).

Esperanto karogs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Esperanto karogs.

Esperanto karogs būtībā ir zaļš audums ar malu proporciju 2:3, kura kreisajā augšējā stūrī atrodas balts kvadrāts ar zaļas piecstaru zvaigznes attēlu uz tā. Zaļā krāsa simbolizē cerību, baltā — mieru un neitralitāti, piecstaru zvaigzne — piecus kontinentus, kas apvienoti ar vienu cerību.

Jautājums par karoga apstiprināšanu tika risināts 1. Vispasaules esperantistu kongresā, kas tika rīkots Buloņsirmēras pilsētā, Francijā. Ilja Ostrovskis (dalībnieks no Jaltas) ieteica to atzīt par vietējās esperanto grupas oficiālo karogu, un kongress viņa priekšlikumu atbalstīja.

Esperanto karoga attēls 2009. gada 15. decembrī, esperanto iniciatora Zāmenhofa 150. jubilejas gadā, tika attēlots uz Google meklētāja logotipa.

Esperanto kustības himna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Esperanto himna ir dziesma ar paša Zāmenhofa dzejoļa "La Espero" vārdiem, kuras mūziku sacerēja franču esperantists Felisjens Menu de Meni.

Esperanto jubilejas simbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Esperanto jubilejas simbols.

Jubilejas simbolu izveidoja speciāli organizēta konkursa ietvaros. Konkursā uzvarējušo simbolu izveidoja brazīliešu esperantists Ilmārs Iltuns Ferera (vēlāk viņa piedāvātais variants tika nedaudz tehniski pilnveidots).

Jubilejas simbols ir veidots stilizētas zemeslodes veidā, kas sastāv no latīņu burta "E" un kirilicas burta "Э", simbolizējot austrumu un rietumu apvienošanos (kas īpaši aktuāli bija Aukstā kara laikā). Tas tika svinīgi prezentēts 1987. gadā (esperanto simtgades gads). Pastāv neoficiāli simbola nosaukumi, kas saistīti ar tā formu: "melone", "ola", "regbija bumba". Daži esperantisti kritizē šo simbolu par to, ka tā ieviešana lauž jau izveidojušos tradīciju.[1] Līdz šim laikam šī simbola lietošana ir diezgan ierobežota: tas tiek lietots tikai kā emblēma dažu lielu esperanto organizāciju izdevumos (piemēram, UEA un FEL). Ierindas esperantistiem joprojām atpazīstamāki šķiet tradicionālāki simboli.

Zāmenhofa portrets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludvika Zāmenhofa portrets plaši tiek lietots esperantistu vidē, piemēram, kā sienas atribūts esperantistu klubā, neskatoties uz to, ka pats Zāmenhofs ne vienreiz vien uzsvēra, ka viņš ir tikai "esperanto iniciators", un visādi pretojās kaut kāda personības kulta izveidei attiecībā uz savu personu. Viņa portrets tika izmantots arī uz PSRS pastmarku sērijas.

Interesants fakts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu esperanto kustības pētnieks Anatolijs Sidorovs vienā no saviem rakstiem apgalvoja, ka sarkanās piecstaru zvaigznes ideja radās RKP vadītājam Trockim tad, kad viņš kādā no sapulcēm ieraudzīja esperantistu zaļo zvaigzni piespraustu pie padomes locekļa un Petrogradas "Espero" biedrības biedra Nikolaja Kriļenko krūtīm.

Versija par zvaigznes simbola aizgūšanu no esperantistiem, un pārkrāsošanu sarkanā krāsā, skan arī no galvenā varoņa Sverčņikova mutes romānā "Kazaroza".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. J. Camacho, «Celakantoj», p. 15; Eld. Bero, Rotterdam, 2004