Etiopijas Ortodoksālā baznīca

Etiopijas Ortodoksālā baznīca (amharu: የኢትዮጵያ ኦርቶዶክስ ተዋሕዶ ቤተ ክርስቲያን / Yäityop'ya ortodoks täwahedo bétäkrestyan) ir lielākā baznīca Etiopijā un lielākā no Austrumu Baznīcām. Tai pieder 45—50 miljoni cilvēku.

Vēsture

Pirmsākumi

Kristietība Etiopijas (toreizējās Aksumas valsts) teritorijā ienāca 4. gadsimtā, kad no Sarkanajā jūrā avarējuša kuģa izglābās divi brāļi — Frumentijs un Edesijs, kuri tika sagūstīti un kā vergi nosūtīti Aksumas karalim. Abi iemantoja Aksumas karalienes Ellas Amidas simpātijas un viņiem tika atļauta kristietības sludināšana Aksumā. Kristietības idejas no vietējo ļaužu puses tika uzņemtas atsaucīgi un Frumentijs devās uz Ēģipti, lai lūgtu Aleksandrijas bīskapam Atanasijam nosūtīt uz Aksumu papildus misionārus. Bīskaps atzina nepieciešamību nostiprināt kristietību Aksumā un ordinēja Frumentiju abunas kārtā, kas ir bīskapa amata ekvivalents. Viņa misijas Etiopijā bija veiksmīgas, un ar karalienes Ezanas atbalstu, Aksuma kļuva par kristīgu valsti. Šī saikne ar Aleksandrijas bīskapu saglabājās līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem, kad imperators Haile Selasije vienojās ar Aleksandrijas Koptu baznīcu, ka Etiopijas baznīca nākamos abunas izvēlēsies no etiopiešu vidus.

Deviņu mūku ierašanās

Nākamais svarīgais posms Etiopijas ortodoksālās baznīcas attīstībā bija deviņu mūku ierašanās. Pastāv pieņēmums, kas šiem mūki ieradušies iespējams no Sīrijas vai Ēģiptes, citos avotos blakus Ēģiptei ir minēta Roma un Konstantinopole. Šie mūki pārstāvēja monofizītu uzskatus un tādēļ bijuši spiesti atstāt minētās valstis, jo nebija pakļāvušies Halkēdonas koncilā pieņemtajai kristoloģijas doktrīnai, ka Jēzus persona eksistē divās iedabās — cilvēciskajā un dievišķajā; pretēji tam monofizīti seko uzskatam, ka Jēzus dievišķā iedaba nav atdalāma no cilvēciskās un tās harmoniski līdzdalās Jēzus personā. Ar šo mūku darbību aizsākās monastisma kultūras uzplaukums Etiopijā, iesākās klosteru izplatība un tie kļuva par ietekmīgiem teoloģiskiem centriem, līdz ar to, vēl pamatīgāk nostiprinot kristietību un izskaužot pagāniskos kultus. Svarīgs šo mūku ieguldījums kristietības nostiprināšanā bija Bībeles iztulkošana vietējā gezu valodā, kas ļāva piesaistīt kristietībai arvien plašākās ļaužu masas. Mūsdienās gezu ir saglabājusies kā liturģiska valoda, neskatoties uz to, ka tā vairs nav dzīva komunikācijas valoda. Iespējam tieši šo mūku darbība ir likusi pamatus Etiopijas ortodoksālās Baznīcas monofizītiskajai orientācijai, kas saglabājusies arī 21. gadsimtā, un ir raksturīga austrumu baznīcām Sīrijā, Turcijā un Armēnijā.

Sastapšanās ar islāmu

Liels pārbaudījums Etiopijas ortodoksālajai baznīcai un Etiopijas kristietībai kopumā bija sastapšanās ar islāmu. Musulmaņu iekarojumi izolēja Etiopiju no pārējās kristīgās pasaules, vienīgais kanāls ar ārpasauli bija Etiopiešu klosteris Jeruzalemē, kas kalpoja par atbalsta punktu mūkiem-svētceļotājiem un nodrošināja sakarus ar ārpasauli. Sākumā attiecības ar musulmaņiem bija draudzīgas, jo pats Muhameds bija devis rīkojumu pret etiopiešiem izturēties labvēlīgi, par iemeslu minot to, ka Etiopieši bija uzņēmuši Muhameda sekotājus, kuriem bija jābēg dažādu reliģisku un politisku iemeslu dēļ. Valdīja zināma reliģiskā tolerance un nebija nopietnu konfliktu starp abu reliģiju sekotājiem. Tomēr šis tolerances periods nebija ilgs un parādījās pirmās sadursmes starp etiopiešiem un musulmaņiem, kas soli pa solim pārauga pilsoņu karā ar izteiktiem reliģiskās neiecietības uzplūdiem — tika dedzinātas baznīcas un izlaupīti klosteri, ka arī vajāti kristietības sekotāji. Ar šo laiku datējams Etiopijas „Tumšo laiku” sākums, kad Etiopieši bija spiesti meklēt patvērumu kalnos un aizsargāt sevi no musulmaņu uzbrukumiem. Neskatoties uz kritisko situāciju, etiopieši šajā izolācijā spēja saglabāt savu ticību, tradīcijas un neatkarību.

Zagves dinastija

Reliģiskā dzīve guva jaunu intensivitāti 12.—13. gadsimtā, kad pie varas nāca Zagves dinastija. Karalis Lalibela, lai piesaistītu svētceļniekus Rohas pilsētai, kuru vēlāk tika nosaukta viņa vārdā, lika izveidot īpašu, klintī izcirstu baznīcu ansambli, un apgalvoja, ka šo baznīcu apmeklējums ir tas pats, kas ieraudzīt Jēzu. Veidojot šo projektu, tika mēģināts atveidot svētās pilsētas Jeruzalemes izvietojumu un daudzām vietām, tika doti vārdi, kas minēti Bībelē. Lalibelas pilsēta kļuva un ir joprojām galvenā etiopiešu svētceļojumu vieta.

16. gadsimts

16. gadsimtā Etiopijas teritorijā ģenerāļa Ahmeda Al-Gāzi vadībā vēlreiz iebruka musulmaņi. Šajā laikā Etiopiju apmeklēja potugālis Žoans Bermudess, kurš, atgriezies savā valstī lūdza portugāļu palīdzību etiopiešiem. Ar portugāļu atbalstu 1543. gadā etiopieši uzvarēja musulmaņus Vainadagas kaujā. Ģenerālis Al-Gāzi šajā kaujā gāja bojā. Šajā laikā mira etiopiešu baznīcas abuna un Bermudess izmantojot šo apstākli, apgalvoja, ka mirušais bīskaps viņu ir izvēlējies par savu pēcteci un Romas pāvests viņu ir ordinējis par Etiopijas arhibīskapu. Etiopijā mītošie portugāļi viņu atbalstīja un mudināja karali Galavdevosu pieņemt Romas katoļticību. Lai nostiprinātu Romas ietekmi, tika sūtītas arī jezuītu misijas, kuras centās pievērst Etiopijas galmu Romas katoļticībai. Imperators Susenjoss I pārgāja katolicismā, taču viņa dēls Fasilidess, pēc iedzīvotāju sacelšanās, atkal pasludināja etiopiešu pareizticību par valsts reliģiju un izraidīja jezuītu misionārus un eiropiešus no Etiopijas.

19. gadsimts

19. gadsimtā Etiopijas Ortodoksālās baznīcas pozīcijas vājinājās, lielākoties oromo tautas migrācijas dēļ. Lielākā daļa oromo bija musulmaņi, vai arī sekoja tradicionālajai oromo reliģijai, kuras centrā ir dievs Waaqa Tokkichaa, kas tulkojumā nozīmē „viens dievs”. Etiopijas garīdzniecība patvērās klosteros, kuri bija saglabājušies, jo bija ienaidniekiem praktiski neaizsniedzami. Etiopijas ortodoksija kļuva mazāk pievilcīga potenciālajiem jaunpienācējiem, jo daudzi uzskatīja striktos gavēņus par apgrūtinošiem un vairs nezināja gezu valodu, kurā noritēja liturģija. Etiopijas baznīca cieta arī no vadītāju trūkuma, jo Aleksandrijas Koptu patriarhs uz laiku neordinēja jaunus abunas, un ordinētie abunas nespēja pienācīgi vadīt baznīcu, jo valstī valdīja haoss. Baznīca bez stingra reliģiskā līdera zaudēja savu kursu un nespēja saturēt ticīgos vienkopus.

19. gadsimta otrajā puse Etiopijas ortodoksālā baznīca atguvās, kad Ēģiptes patriarhs ordinēja jaunu abunu un pie varas Etiopijā nāca virkne dievbijīgu karaļu, kas centralizēja Etiopiju un atbalstīja baznīcas intereses. Karaļa Menelika II vadībā Etiopija sakāva itāļu kolonizatorus un saglabāja savu neatkarību laikā, kad eiropieši kolonizēja citas Āfrikas valstis.

20. gadsimts

1959. gadā Etiopijas ortodoksālā baznīca ieguva tiesības ievēlēt priesterus no etiopiešu vidus, un pārdzīvojot dziļas krīzes gadus Benito Musolīni iebrukuma laikā 1935.-1941. gadam, pēc tam marksistisko revolūciju 1974. gadā un līdz 1991. gadam valdošās ateisma ideoloģijas sekas.

Reliģiskie uzskati, prakse un simboli

Etiopijas ortodoksālās baznīcas svētos rakstus veido īsais un garais kanons. Īsais kanons sastāv no ebreju Bībeles grāmatām, visiem „Apokrifiem” un „Svinībām”, „Enoka grāmatas” un Josipona viduslaiku ebreju un citu tautu vēstures grāmatām. Etiopijas Baznīca, izteikti uzsver vecās derības mantojumu un atsevišķas reliģiskās prakses, kuras ir tieši patapinātas no ortodoksālā jūdaisma. Piemēram, strikti tiek ievēroti košera likumi, pastāv aizliegums uzturā lietot cūkgaļu un virkne citu sadzīvisku noteikumi, kas aizgūti no Jūdaisma. Obligāta ir arī Jūdaismam raksturīgā vīriešu apgraizīšanas procedūra. Baznīcā ir nodalītas sieviešu un vīriešu vietas, un sievietēm ienākot baznīcā seja jāaizklāj ar plīvuru, kā arī visiem ieejot baznīcā ir jānovelk kurpes, kas atbilst stāstam par Mozu, kuram brīdī, kad to uzrunāja degošais rožu krūms, pavēlēja novilkt kurpes, kamēr viņš stāv uz svētās zemes. Īpaša nozīme reliģiskajā praksē ir derības šķirstam, kuru uzskata par to pašu, kuru Mozus nesa sev līdz, kad tas vadīja izraelītu bēgšanu. Pēc nostāstiem derības šķirstā atrodas akmens plāksnes, kuras ir liecība dieva derībai ar Izraēla tautu. Tiesa, pastāv dažādi viedokļi par to, vai šis ir īstais derības šķirsts, vai nē, bet jebkurā gadījumā, tam ir ļoti liela nozīme Etiopijas baznīcas praksē. Baznīcu arhitektūrā dominē taisnstūra, astoņstūra, vai apļa formas. Vecās un klostera baznīcas ir lielākas un veidotas taisnstūra formā, savukārt ciema baznīcas ir piemērotas tradicionālo ēku formām un ir ieapaļas. Svētnīca un derības šķirsts vienmēr atrodas baznīcas centrā — tas ir aizguvums no jūdaisma. Reliģiskajā praksē izplatītas ir svētās mistērijas, tas ir vēl vien iemesls, kādēļ pilnīgāka ir apļa forma, jo aplī var izkārtoties reliģiskais personāls, lai dziedātu un spēlētu perkusijas. Īpašs reliģiskās arhitektūras šedevrs ir klintī izcirstās baznīcas Lalibelas pilsētā, kas ir monolītiskās arhitektūras paraugs.

Etiopijas ortodoksālā baznīca atšķirībā no Romiešu katoļu un protestantiskajām baznīcām savā praksē un reliģiskajos priekšstatos ir saglabājusi ļoti daudz ietekmju no jūdaismu, tai pat laikā ietverot arī reliģisko mistēriju praksi, kas tuvāka tradicionālajiem priekšstatiem. 20. gadsimta 20. gados Roberts Rodžers izveido Afro atlikāņu konstruktīvistu baznīcu — reliģisku kustību, kas, balstoties uz atsevišķiem Bībeles tekstiem, īpaši uz 68. psalmu [„No Ēģiptes nāks princese un Etiopijai ir jāceļ savas rokas pretim Dievam”] Etiopiešus uzskata par dieva izredzēto tautu un rada pārstrādātu Bībeli - Holy Piby, tekstu, kas pēc tam spēcīgi ietekmē rastafari kustību.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Etiopijas Ortodoksālā baznīca.