Muhameds

Vikipēdijas lapa
Muhameds (labajā pusē) ar saviem piekritējiem (14. gadsimta zīmējums al-Bīrūnī grāmatai Athar al-Baqiya ’an al-Qurun al-Chaliya).
Vārds „Muhameds” rakstīts islāma kaligrāfijas jaunajā stilā, kuru XVII gs. sāka osmaņu mākslinieks Hafizs Osmans.

Daļa no kategorijas:

Islāms

Ticības uzskati (akīda)

Dievs · Islāma monoteisms
Eņģeļi  · Dieva Grāmatas
Nākamā dzīve · Kadars
Muhameds · Pārējie pravieši

Prakse

Ticības apliecinājums · Lūgšana
Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums

Svētie raksti un likumi

Korāns · Sunna · Hadīts
Fikhs · Šariats

Vēsture un vadītāji

Vēstures hronoloģija · Sahaba
Sunnīti · Šiīti
Kalamisti · Sūfiji
Rašidūni · Šiītu imāmi

Kultūra un sabiedrība

Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla
Kalendārs · Bērni
Demogrāfija · Svētki
Mošejas · Filozofija
Zinātne · Sievietes
Politika · Sludināšana

Islāms un citas reliģijas

Kristietība · Jūdaisms
Hinduisms · Sikhisms · Džainisms

Skatīt arī

Kritika · Islāmafobija
Islāma terminu rādītājs

Muhameds (arābu: محمد, Muḥammad, saukts arī par Mohamedu, Muhammadu, Mehmetu, Mahometu, dzimis ap 570. gadu m.ē., miris 632. gada 8. jūnijā) bija arābu sludinātājs no Mekas, kareivīgs beduīnu tirgotājs, kuru islāma ticīgie — musulmaņi uzskata par pēdējo Dieva pravieti.[1][2][3] 9. g.s. sākumā Muhameda biogrāfiju pierakstīja Ibn Hišāms (Ibn Hišām) no Ibn Ishāka (Ibn Isḥāq) apkopotajiem materiāliem.[4]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Mekā aptuveni 570. gadā Abdula Banu Hašima ģimenē. Viņa tēvs miris jau pirms Muhameda piedzimšanas un viņa māte Amina mirusi, kad dēlam bija tikai 6 gadi, tad divus gadus līdz savai nāvei par viņu gādāja vectēvs Abduls Muttalibs. Muhameds 8 gadu vecumā nokļuva sava tēvoča Abu Taliba pārraudzībā un tēvocis viņu 12 gadu vecumā paņēma līdzi kādā tirdzniecības ceļojumā uz ziemeļiem. Tolaik Mekas iedzīvotāju ticēja galvenajam dievam, bet par saikni starp galveno dievu un sevi viņi uzskatīja dažādas citas dievības. Tika arī praktizēts svētceļojums uz Kaabu Mekā. Meka bija ne tikai nozīmīgs reliģisks, bet arī tirdzniecības centrs, jo caur šejieni no dienvidos esošās Jemenas ceļoja karavānas uz Sīriju.

Muhameda pirmā aukle Umm Aiman bija kristiete no Abesīnijas. Kad jauneklis sasniedza 20 gadu vecumu, viņu pieņēma darbā turīga atraitne Hadīdža bint Huvailida, kas bija par viņu 15 gadus vecāka. Viņi apprecējās un kopā 25 gadus nodzīvoja Mekā, kur bija Muhameds bija soģis starp cilts grupējumiem un karavānu laupīšanas ekspedīciju vadonis.

610. gadā Muhameds Hiras alā pie Mekas 40 gadu vecumā piedzīvojis pirmo Korāna atklāsmi (Sūra 96-1). Ar to sākās viņa pravieša gaitas. Tomēr viņam ticēja tikai daži. Mekas iedzīvotāju naids no vienkāršas nepatikas ātri pārtapa atklātās fiziskās sadursmēs un Muhameda sekotāju vajāšanā. Savas sludināšanas piektajā gadā Muhameds vairākus savus sekotājus aizsūtīja uz Abesīniju, lai lūgtu kristiešu valdniekam patvērumu.[nepieciešama atsauce]

619. gadā nomira Muhameda tēvocis Abū Tālibs un sieva Hadīdža. Nākamajā gadā, saskaņā ar Korānu (Sūra 17:1) notika tā sauktais Muhameda Nakts ceļojums un Debesbraukšana, kurā Muhamedu pavadīja Erceņģelis Gabriels no Mekas svētnīcas uz mošeju Jeruzalemē un tad debesīs.

Medīna (Jatriba)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 620. gadu daži cilvēki no Jatribas, aptuveni 400 km uz ziemeļiem no Mekas, satika Muhamedu sava svētceļojuma laikā un pārgāja viņa ticībā. Nākamajā gadā ļoti daudzi Jatribas iedzīvotāji jau bija pārgājuši viņa ticībā un uzaicināja pašu Muhamedu patverties Jatribā, apsolot viņu atbalstīt. Uz turieni sākās musulmaņu pārcelšanās un tad uz turieni pārcēlās arī pats Pravietis. Pārcelšanās uz Jatribu tika vēlāk uzskatīta par musulmaņu kalendāra sākumu. Ieradies Jatribā, Muhameds uzbūvēja pirmo Islāma mošeju un tur pavadīja lielāko daļu sava laika.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Jatribas ļaudis bija uzaicinājuši Muhamedu, bija Jatribas cilšu samierināšana. Esot Jatribā, Muhameds panāca savstarpējas solidaritātes pakta noslēgšanu starp imigrantiem („muhajirun”) un musulmaņiem („ansar”). Šāda savienība, kas balstījās uz ticības, nevis cilts principu, bija jaunievedums vecajā sociālajā kārtībā.[nepieciešama atsauce] Muhameds arī panāca vienošanos ar visām Jatribas ciltīm par to, ka visas ciltis viena otru aizstāvēs uzbrukuma gadījumā. Visas ciltis bija vienlīdzīgas, ieskaitot jūdus, un katrai bija tiesības praktizēt savu noteikto reliģiju.[nepieciešama atsauce] Jatribā Islāms ļoti ātri izplatījās un tādēļ pilsēta tika saukta par Madinat al-Nabi (Pravieša pilsēta), jeb īsāk — Medīna (no arābu val. — pilsēta). Šajā periodā atklāsmēs tika noteikti sabiedriskās un individuālās kārtības un sadzīves pamati. Otrajā gadā kopš ierašanās Medīnā (turpmāk — 2. g. pc) Korāna atklāsmēs pavēlēts musulmaņiem karot (džihāds). Pie Medīnas tādēļ notika vairākas militāras sadursmes ar Mekas "neticīgajiem." 6. g. pc Mekas iedzīvotāji aizliedza musulmaņiem ierasties svētceļojumā uz Meku. Pēc sadursmes sekoja sarunas, kurās musulmaņi piekāpās un pieņēma nosacījumu, ka viņi varēs doties svētceļojumā nākamajā gadā un uz 10 gadiem tika noslēgts neuzbrukšanas līgums. Tomēr 8. g. pc Mekas sabiedrotie pārkāpa līgumu.[nepieciešama atsauce]

Musulmaņi devās atbildes uzbrukumā Mekai un Mekas vadoņi padevās bez pretošanās un pieņēma islāmu. Sākot ar šo notikumu, visas citas arābu ciltis sūtīja uz Meku pie Muhameda, lai noslēgtu ar viņu mieru. 632. gadā Muhameds devās svētceļojumā uz Meku un Žēlsirdības kalnā teica savu atvadu uzrunu, pasludinot vienlīdzību un brālību visu musulmaņu starpā. Šajā laikā jau visa Arābijas pussala bija pārgājusi Islāmā un visas karojošās ciltis bija apvienojušās zem viena vadītāja. Uzreiz pēc viņa atgriešanās Medīnā 632. gadā (10. g. pc), Muhameds saņēma pēdējo Korāna atklāsmi un neilgi pēc tam mira.

Pēc vadoņa nāves viņa lomu pārņēma Abū Bekrs (632—634), kam sekoja Umars Ibnelhatābs (634—644), Osmāns Ibn Afāns (644—656) un Alī ibn Abū Tālibs (656—661). Šos četrus valdniekus islāma sekotāji sauc par Taisni vadītajiem kalifiem.[nepieciešama atsauce]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Leons Taivans, "Tuvo Austrumu civilizācija: arābi, islāms, halifāts", ISBN 978-9984-46-309-4
  2. Cook, Michael. Muhammad. Oxford University Press, 1983. ISBN 0-19-287605-8.
  3. "Sira" (angliski)
  4. Donner, Fred McGraw (1998). Narratives of Islamic origins: the beginnings of Islamic historical writing. Darwin Press. p. 132. ISBN 978-0-87850-127-4.
Korānā minētie pravieši
Ādam Idris Nuh Hud Saleh Ibrahim Lut Ismail Ishak Jakub Jusuf Eijūb
آدم ادريس نوح هود صالح إبراهيم لوط اسماعيل اسحاق يعقوب يوسف أيوب
Ādams Ēnohs Noa Huds Salehs Abrahāms Luts Išmaēls Īzāks Jēkabs Jāzeps Ījabs

Shoaib Mūsa Hārun Dhul-Kifl Dāvud Sulajman Iljas Al-Jasa Jūnus Zekerijja Jahja Isa Muhammed
شعيب موسى هارون ذو الكفل داود سليمان إلياس اليسع يونس زكريا يحيى عيسى محمد
Jetrus Mozus Ārons Dhul-Kifl Dāvids Zālamans Elija Eliša Jons Zaharija Jānis Kristītājs Jēzus Muhameds