Evolūcija

Filoģenētiskais koks. Zinātnieki uzskata, ka visi dzīvie organismi ir cēlušies no kopīgiem senčiem

Bioloģiskā evolūcija (latīņu: evolutio — ‘attīstīšana’, ‘atvēršanās’) ir dabīgs dzīvās dabas attīstības process, kad organismu populāciju iedzimtās raksturīgās īpašības tiek pārmantotas no vienas paaudzes nākamajā paaudzē. Gēni, kuri ir atbildīgi par iedzimto raksturīgo īpašību nodošanu organisma pēcnācējiem, ir evolūcijas pamatā. Mutācijas gēnos izraisa pēcnācējiem jaunas vai arī atšķirīgas raksturīgās īpašības, rezultātā starp organismiem parādās iedzimtas atšķirības.

Dzīvība uz Zemes izcēlās un evolucionēja no pēdējā vispārējā priekšteča aptuveni 3,8 miljardus gadu pirms mūsdienām. Par evolūcijas pastāvēšanu liecina fosilijas. Pēc tām var spriest, kā dzīvā daba laika gaitā pakāpeniski ir mainījusies.

Izšķir mikroevolūciju, kas izpaužas vienas sugas ietvaros, un makroevolūciju, kas ir augstāka rangu taksonos. Dollo likums apgalvo, ka evolūcija ir neatgriezeniska.

Evolūcijas teorija

Pamatraksts: evolūcijas teorija

1859. gadā angļu dabas pētnieks Čārlzs Darvins publicēja grāmatu "Sugu izcelšanās", kurā pirmo reizi nāca klajā ar evolūcijas teoriju. Viņš pārsteidza pasauli, izvirzot pieņēmumu, ka cilvēki ir radniecīgi cilvēkpērtiķiem. Šī grāmata ir evolūcijas teorijas pamatā. Šai teorijai ir trīs galvenās daļas:

sugu mainība (nav divu pilnīgi vienādi dzīvnieki vai augi);
dabiskā izlase (izdzīvo tie, kas labāk piemērojas noteiktiem apstākļiem);
iedzimtība (īpašības, kas palīdz labāk pielāgoties apkārtējai videi, tiek nodotas nākamai paaudzei).

Iedzimtības pārmaiņas notiek mutācijas un ģenētiskās informācijas kombinēšanās apaugļošanās procesā. Savukārt dabiskās izlases rezultātā pakāpeniski uzkrājas organismiem derīgās pārmaiņas. Ja mainās apkārtējā dabiskā vide, tad tas pastiprina dažādu atšķirību rašanos starp vienas sugas ietvaros. Tā rezultātā rodas jaunas sugas. Evolūcijas rezultātā sugas, kas ir nepiemērotas jauniem apstākļiem, var arī izmirt. Ja apkārtējās vides apstākļi ļoti minimāli mainās, tad evolūcija notiek ļoti lēni. Noteiktas sugas evolūcija ir saistīta arī ar citu sugu evolūciju. Evolūciju lielā mērā ietekmē arī cilvēku darbība.

20. gadsimta vidū evolūcijas teorijas atziņas tika papildinātās ar ģenētikas, ekoloģijas un molekulārās bioloģijas sasniegumiem.

Evolūcijas neatgriezeniskums

Dollo likums apgalvo, ka evolūcija ir neatgriezeniska. Tas nozīmē, ka kādreiz eksistējušas sugas nevar rasties no jauna. Šo likumu 1893. gadā formulēja beļģu paleontologs Luī Dollo. No tā izriet, ka pat pie tādiem pašiem apkārtējās vides apstākļiem, kādi bija iepriekšējās eksistences laikā, nevar vēlreiz rasties tādas pašas sugas, jo potenciālās sugas, no kā tās varētu rasties, ir jau evolucionējušas un attīstījušās savādāk.

Cilvēku evolūcija

Pamatraksts: antropoģenēze

Cilvēku izcelšanos pēta tādā zinātnes nozarē kā antropoģenēzē. Tajā tiek aplūkota ne tikai saprātīgā cilvēka iespējamā izcelšanās no cilvēkpērtiķiem un placentāļiem, bet gan visu cilvēku virsģints sugu izcelšanos. Pēc pētnieku domām, cilvēku ģints ir izveidojusies Āfrikā pirms 2,3–2,4 miljoniem gadu. No pašlaik dzīvojošajām sugām, cilvēkam visradniecīgākā suga ir šimpanze.

Var uzskatīt, ka cilvēku evolūcija notiek arī mūsdienās. Piemēram, pētījumi rāda, ka pēdējo gadsimtu laikā lēni pieaug cilvēku vidējais augums.

Evolūcijas teorijas sociālā ietekme

Evolucionārās domāšanas sociālā ietekme ir ievērojama. Tā ir attīstījusies kā dzīvās dabas daudzveidības zinātniskais izskaidrojums, tomēr pastāv arī citi skaidrojumi, kā ir radusies daba. Tas ir izskaidrojams ar to, ka pēc evolūcijas teorijas arī cilvēki radušies no citām dzīvības formām, un tas daļai ļaužu nav ne reliģiski, ne filozofiski pieņemams. Būtībā evolūcijas teorijas lielākie pretinieki ir dažādu reliģiju pārstāvji. Jo, piemēram, Bībelē ir rakstīts, ka pasauli un tajā dzīvojošās radības radīja Dievs. Romas Katoliskā Baznīcā evolūcijas teorija ir strīdīgs temats.^[1]