Farmakoloģija

Vikipēdijas lapa
Farmakoloģijas 5 galvenie pētniecības virzieni

Farmakoloģija (no grieķu: φάρμακον, pharmakon — 'zāles'; grieķu: λογία, logia — 'zinātne') ir medicīnas un bioloģijas nozare, kas pēta zāļu darbību. Plašāk farmakoloģija apskata mijiedarbību starp dzīvu organismu un ķīmisku vielu, kas ietekmē normālas vai patoloģiskas norises tajā. Ja ķīmiskajai vielai ir medicīniska nozīme, tā tiek dēvēta par farmakoloģiski aktīvo vielu un no tās var tikt radītas zāles. Detalizētāk farmakoloģija apskata zāļu vielu īpašības, iespējas tās kombinēt, mijiedarbību, terapiju, toksikoloģiju, pielietojumu medicīnā un to farmakoloģiskās īpašības.

Divas galvenās farmakoloģijas apakšnozares ir farmakodinamika un farmakokinētika. Farmakodinamika pēta darbīgo vielu ietekmi uz bioloģisko sistēmu, iedarbojoties uz organisma receptoriem, bet farmakokinētika zāļu likteni organismā — to uzsūkšanos, izvietošanos, vielmaiņu un izdalīšanos no tā. Farmakoloģija — dažādu bioloģiski darbīgu ķīmisko savienojumu un dzīvā organisma mijiedarbība. Farmakoloģija galvenokārt pēta ārstniecības līdzekļus, ko izmanto dažādu slimību un patoloģisku stāvokļu ārstēšanā un profilaksē. Kā arī nodarbojas ar jaunu zāļu līdzekļu meklējumiem.

Farmakoloģijas vēsture Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Farmakoloģijas attīstība Latvijā ir cieši saistīta ar 1921. gadā dibināto Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes farmakoloģijas katedru. Līdz 1940. g. katedras vadītājs bija Cēzars Amslers, kas pētīja morfīna panesību un apomorfīna farmakoloģiju. 1942. gadā docents Eduards Rencis sarakstīja latviešu valodā pirmo mācību grāmatu studentiem un ārstiem farmakoloģijā ar toksikoloģiju un receptūru. Farmakologs Maksis Beļenkijs tiek uzskatīts par Padomju Latvijas farmakologu skolas dibinātāju. Sevišķu uzmanību viņš veltīja sakarībai starp ķīmisko vielu uzbūvi un to farmakoloģisko aktivitāti, farmakoloģiskās aktivitātes kvantitatīvai novērtēšanai, ka arī adrenerģisko procesu pētījumiem. Profesora Modra Melzoba pētījumi veikti vietējas anestēzijas līdzekļu, ganglioblokatoru, kateholamīnu, adrenoblokatoru un antioksidantu farmakoloģijā. Intensīvi pētījumi farmakoloģijas jomā tiek veikti Latvijas Universitātē (melatonīna bioreceptori) un Organiskās sintēzes institūtā (zāļu iegūšanas tehnoloģijas).[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indulis Purviņš, Santa Purviņa. Praktiskā farmakoloģija (3. izd.). Rīga : Zāļu infocentrs, 2002. 794. lpp. ISBN 9984193313.