"... pēc Vinno nāves par Zobenbrāļu ordeņa mestri Livonijā izvēlēja brāli Volkvīnu, atklātu, taisnīgu un savam ordenim uzticīgu cilvēku. Viņš cēla Vilandes pili, kas igauņiem ļoti nepatika. Kad mestris savus ordeņa brāļus ar dažiem ļaudīm nosūtīja uz Vilandi, ceļā viņiem uzbruka igauņi un visus nokāva. Kad tapa redzams un nojaužams, ka pagāni sāka ņemt virsroku pār ordeni un biskapiem, Alberts bija spiests ceļot pār jūŗu uz Saksiju lūgt palīdzību. Nonācis Saksijā viņš pierunāja Saksijas hercogu Albertu nākt ar saviem bruņniekiem un svētceļotājiem Livonijas kristīgiem palīgā. Kad igauņi dabūja zināt, ka daudz kristīgo ieradušies, viņi sapulcējās, lai kristīgos sakautu un atkal padzītu no zemes.
Saksijas hercogu Albertu mestris Volkvīns uzņēma Rīgā ar lielu godu. Hercogs pirmais uzrunājis mestri un teicis: “Mīļais mestri! Mēs esam ieradušies šeit kā svētceļotāji, Dieva ienaidniekiem par nepatikšanu. Mēs gribam sekot jums ar saviem svētceļotājiem un izbaudīt kopā ar jums labu un ļaunu.” Hercogs un mestris devās pret igauņiem. Cīņa bija gŗūta un vairāk kā 1500 pagāni tika nokauti. Pārējie sabēga mežos un biezokņos. Kristīgie uzvarēja un pazaudēja ne vairāk kā 60 vīrus un 2 ordeņbrāļus. Kad hercogs un mestris bija vienu daļu igauņu piedabūjuši pie paklausības, un viņi ļoti priecīgi pārnāca Rīgā, tad sacēlās atkal jervieši kopā ar sāmsalniekiem, kuŗi viņiem bija nākuši palīgā. Hercogs Alberts un mestris Volkvīns uzsāka otru reizi kaŗa gājienu, nonāca Jervē, kur viņi atrada priekšā arī sāmsalniekus. Notika atkal liela kauja pie Kandeles, kuŗā krita daudz pagānu un arī daži kristīgie. Pēc tam bija vienu laiku miers. Hercogs Alberts aizceļoja atpakaļ uz Saksiju. Livonijā viņš bija paveicis daudz slavenu darbu. Mestŗa Volkvīna un viņa ordeņa vara sāka Livonijā augt. Tas nepatika Rēveles dāņiem. Tādēļ viņi sāka, lietot paņēmienus, kuŗiem bija jāierobežo mestŗa darbība, lai viņi paši varētu iekaŗot zemi un savu darbību ievirzīt dziļāk zemē. Tādēļ, ka viņi nostiprināja Rēveles pili, un viņiem bija arī varena ķēniņa atbalsts, kuŗš gadījumā varētu viņus paglābt, viņi bija izdomājuši rīkoties ar viltību un sūtīt pie mestŗa viltus sūtni, kuŗš lai mestŗam, it kā pāvesta vārdā, ziņotu, ka mestŗam uz priekšu jāietur miers un ka viņš nedrīkst kaitēt pagāniem un viņus apgŗūtināt, izņemot to gadījumu, ja pagāni iebruktu kristīgo zemēs un nodarītu kādu skādi.
Šāds sūtņa ziņojums ļoti uzbudināja un apbēdināja mestri un visus kristīgos Rīgā. Viņi nezināja, kā lai to saprot, jo pāvests pats bija ordeni iesvētījis un apstiprinājis un apsolījis, ka viss, ko viņi atņems pagāniem, brīvi piederēs viņiem, kā brīviem zemes kungiem uz mūžīgiem laikiem. Kad nojauta, ka sūtnis nav īsts, viņi izvadīja viņu tā, lai viņam nebūtu gribas vēl kādreiz atgriezties. Tādi apstākļi piespieda mestri Volkvīnu atņemt dāņiemRēveles pili un pilsētu ar visām apkārtējām zemēm. Kad Volkvīns bija uzvarējis dāņus Livonijā, viņš sāka celt stipru Rēveles pili, stipru un augstu, ar mūŗiem un torņiem, kā mēs to redzam vēl šo baltu dienu.
Tajā pašā laikā krieviem vēl piederēja Tērbatas pils, viņu valodā Jurjeva, ar apkārtējām zemēm. Kad kristīgie jau reiz bez panākumiem bija izmēģinājuši savu laimi, viņi piedāvāja Tērbatas krieviem mieru. Krievi negribēja slēgt mieru. Šie grēcinieki sava cietokšņa dēļ bija lepni un naidīgi. Tāda uzvešanās biskapam Albertam, mestŗam Volkvīnam un visiem ordeņa brāļiem ļoti nepatika. Tādēļ viņi visi lielā nopietnībā paslepus un klusu rīkojās uz kaŗu, vēl reiz izmēģināt savu laimi ar Tērbatas krieviem. Šim kaŗaspēkam piebiedrojās arī Ugenijas biskaps Hermanis un Orlamindas grāfs Alberts, kuŗš bija atsteidzies ordeņam palīgā. Kad visi bija sagatavojušies, kaŗaspēks devās uz Vircjervu un no turienes lielā steigā uz Tērbatu. Tērbata nebija tad ar akmeņu mūŗiem nostiprināta pils vai pilsēta, bet tikai vienkārša koka un blanku pils ar aizsarga valni. Sākumā vācieši uzaicināja viņus ar labu padoties, bet krievi pēc sava paraduma atbildēja ar lielīšanos un nepiekāpšanos un cerēja, ka viņiem nāks palīgā Novgoroda un Pliskava. Kad vāci redzēja, ka šo pili nevarēs ieņemt bez cīņas, viņi sāka visā nopietnībā tai uzbrukt. Krievi un igauņi varonīgi turējās pretīm un nodarīja vāciem ar uguni un pārsvaru lielus zaudējumus. Vāci tomēr beidzot uzvarēja un ieņēma pili, cīnoties vīrs pret vīru. Krievi un igauņi, kuŗi atradās pilī, kopā ar kņazu, tika nokauti. Pils tika galīgi nodedzināta un izpostīta. Kad ieradās palīgi no Pliskavas un dzirdēja, ka Tērbata iekaŗota, viņi bija bēdīgi un aizgāja atpakaļ. Kristīgie visā zemē ļoti priecājās par šo lielisko uzvaru. Tas notika ap 1230. gadu.
Kad igauņi un sāmsalnieki, kuŗi bija atkrituši no kristīgiem, dzirdēja par Tērbatas krišanu, viņi ļoti nobijās un sūtīja sūtņus pie biskapa Alberta lūgt apžēlošanu, atlaida visus sagūstītos kristīgos un apsolīja nomaksāt divkārtīgu nodokli, ko viņi līdz šim bija nokavējuši izdarīt.
Pēc tam salasījās igauņi no malu malām un sāka, bez baznīcām un klosteŗiem, celt arī savas mājas un sādžas. Visi tie, kuŗi līdz šim ilgu laiku bija slēpušies biezokņos, nāca ārā, sāka apkopt bez traucēšanas savus laukus, kas daudzus gadus nebija noticis. Tiem igauņiem, kuŗi godīgi izturējās pret vāciem, atlaida nodokļus un klaušas. Še meklējams Livonijas brīvzemnieku sākums. Un daudzi no viņiem bauda šo brīvību līdz šai dienai.
Visā Igaunijā bija pilnīgs miers. Ugenijas biskaps Hermanis sāka celt nopostīto Tērbatas pili no akmeņiem un kaļķiem un pabeidza viņu tādā veidā, kā mēs to vēl šodien redzam. Šurp viņš pārcēla arī biskapa mājokli. Jauno Tērbatas pili Hermanis uzticēja četriem bruņniekiem un iecēla viņus par priekšniekiem. Tie bija biskapa brālis Ditriķis, Engelberts Tīzenhauzens, Helmolds no Lineburgas un viens vecs kungs no Doles. Tērbatas domu viņš dibināja pie Embachas un iecēla savu brāli Otmaru tur par prāvestu un atdeva viņam daudz ciemu. Ugenijas biskapija zaudēja savu nosaukumu un tika saukta par Tērbatas biskapiju. Domkungus tajā laikā sauca par kanoniķiem. Tērbatas biskaps Hermanis cēla arī daudzas baznīcas un klosterus, starp citiem arī Falkenavas klosteri. Viņa mūžs bija gaŗš. Kad viņš savā 77. mūža gadā bija atgriezies no Romas ceļojuma un tapis akls, viņš kā mūks iestājās Falkenavas klosterī, kur arī beidza savu dzīvi. Vēl dzīvs būdams viņš atdeva biskapiju kādam Aleksandrim, kuŗu viņš bija uzaicinājis no Vācijas. Šis bija otrs Tērbatas biskaps. Ap šo laiku ieradās arī grāfs Arnsteds no Tīringas ar daudziem svētceļotājiem. Viņš un mestris Volkvīns ziemā uzbruka sāmsalniekiem, nokāva vecus un jaunus, gandrīz 2300 cilvēkus, un piespieda sāmsalniekus pie paklausības. Pēc šīs uzvaras mestris Volkvīns ar svētceļotājiem devās uz Zemgali, uzbruka iedzīvotājiem un vienā reizē nokāva 1600 cilvēkus. Kristīgo tajā pašā kaujā krita pāri par 300. Zemgaļi atkal sacēlās pret mestri un kaujā ar viņu atkal pazaudēja vairāk kā 500 vīru. Kristīgo krita ap 200.
Pēc tam sacēlās leiši lielā pūlī pret mestri. Mestris un Tīringas grāfs arī sapulcēja savus svētceļotājus. Abas puses cīnījās sīvi. Leišu krita vairāk kā 2000, un no mestŗa pulkiem 600. Bet vāci paturēja virsroku un paņēma kā laupījumu 1500 zirgu. Pēc tam grāfs ar saviem svētceļotājiem atgriezās savā dzimtenes pilī. Par kristīgiem viņš bija bruņnieciski kaŗojis.
Pēc tam ieradās Livonijā ar daudziem svētceļotājiem grāfs Danebergs un Jānis Haseldorfs kaŗot pret kristīgo ienaidniekiem. Mestris Volkvīns arī apbruņoja un sapulcēja ļoti lielu kaŗaspēku un kopā ar grāfu un svētceļotājiem devās uz Lietavu. Leiši arī bija apbruņojušies un devās mestŗam pretīm. Kristīgo kaŗaspēks tapa iznīcināts. Mestris Volkvīns, grāfs Danebergs un 48 ordeņbrāļi un daudzi svētceļotāji krita šinī kaujā, kuŗa notika 1238. gadā. Tāds bija šī slavenā mestŗa gals pēc 15 gadu valdības. Daudz viņš darījis laba un arī daudz piedzīvojis nepatikšanu savā valdības laikā.
Biskapa Alberta laikā Rīgā, un mestŗa Volkvīna laikā ne tikai Saksijas hercogs Alberts, Orlamindes grāfs Alberts, Tīringas grāfs Arnsteds un grāfs Danebergs ieradās Livonijā, bet arī tad, un pēc tam ieradās vairāki firsti, kā dāņu ķēniņš Valdemārs, Pomerānijas firsts Barnims, daži grāfi no Holšteinas, Stārdenes, Oldenburgas, Lipes un daudz citi grāfi un kungi. Ne sava labuma dēļ viņi pa jūŗu un sauszemi, pa tāļiem nedrošiem ceļiem devās uz Livoniju, bet gribēdami sekmēt visu kristīgo dzīvi un labklājību. Atdodami mestŗiem savu mantu un asinis, viņi sniedza lielu palīdzību, lai nabagu pagānu zemi vestu pie kristīgas ticības.
Mestris Volkvīns 1234. gadā vērsās pie Hermaņa Zalcas, Prūsijas virsmestŗa un pie visa Vācu ordeņa dēļ viņa draudzības Zobenbrāļu ordenim Livonijā. Ne tik ātri tas varēja izdoties, jo dāņu ķēniņš iestājas pret to, celdams sūdzību pret zobenbrāļiem Rēveles pilsētas un apkārtējo zemju atņemšanas dēļ. Beidzot uz mestŗa un zobenbrāļu vairākkārtīgu lūgumu, pēc Prūsijas ordeņa kungu ilgas pārdomāšanas, pa kuŗu laiku zobenbrāļi bija izlīguši ar Dānijas ķēniņu, uzņēma viņus un ievietoja vācu ordenī, ko pāvests Gregors IX. apstiprināja. Tajā pašā laikā, 1238. gadā, krita mestris Volkvīns".
Vācija)
