Fricis Adamovičs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Fricis Adamovičs
Fricis Adamovičs
Personīgā informācija
Dzimis 1863. gada 18. janvārī
Dundagas pagasts, Kurzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1933. gada 19. februārī (70 gadi)
Rīga
Tautība latvietis
Nodarbošanās pedagogs
Augstskola Baltijas skolotāju seminārs, Pēterburgas skolotāju institūts (1883-1886)

Fricis Adamovičs, arī Frīdrihs Adamovičs (1863—1933), bija latviešu skolotājs, tulkotājs un dzejnieks. Latvijas Ģeogrāfijas biedrības priekšsēdis (1927-1928).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1863. gada 18. janvārī Dundagas pagasta "Rīgzemēs" zemnieku ģimenē. Viņa tēvabrālis bija Dundagas pagasta vecākais Fricis Adamovičs, Krišjāņa Barona māsas Līzes vīrs. Mācījās Dundagas draudzes skolā un tad Baltijas skolotāju seminārā Rīgā, mācību laikā 1880. gadā ar pseidonīmu Donaitis publicēja dzejoli "Dziesmu leja" laikrakstā "Balss", turpat 1881. gadā iespieda viņa tulkoto I. Krilova fabulu "Muižnieks". Vēlāk studēja Pēterburgas skolotāju institūtā (1883-1886), darbojās literārajā pulciņā, viņa nolasīto referātu par Ausekli publicēja laikraksts "Dienas Lapa" (1887).

Strādāja par skolotāju Bauskas pilsētas skolā (1886-1899), šajā laikā publicēja daudz tulkojumu un atdzejojumu žurnālā "Austrums", rediģēja "Paidagoģisko kalendāru skolotājiem un vecākiem" (1897-1900). Pēc konflikta ar tautskolu inspektoru Šatalovu atstāja Latviju un strādāja Pabjaņices komercskolā Polijā (1899-1906). Pēc atgriešanās dzimtenē strādāja V. Olava komercskolā Rīgā (1906-1918), bija skolotājs, vēlāk inspektors, darbojās Rīgas Latviešu biedrībā, 1912. gadā bija žurnāla "Druva" redaktors, publicēja virkni atdzejojumu.

Pēc Pirmā pasaules kara strādāja dažādās Rīgas skolās, dažus gadus bija Latvijas Universitātes ģeogrāfijas metodikas docētājs, uzrakstīja vairākas mācību grāmatas ģeogrāfijā un dabaszinātnēs.

Miris 1933. gada 19. februārī Rīgā, apbedīts Sesavas Jačūnu kapos.[1]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • tulkojumi: M. Ļermontova "Dziesma par Jāni, Bargo caru", A. Puškina "Mocarts un Saljēri" (abi 1887), "Skopais bruņinieks" (1899), I. Krilova fabulas (grāmatā 1893), V. Šekspīra "Jūlijs Cēzars" (1897), "Makbets" (1898), "Rihards III" (1902); manuskriptā palikuši tulkojumi "Vētra" (teātrī 1926), "Ričards II", "Henrijs IV", "Koriolāns", "Cimbelīns", "Venēcijas tirgotājs".
  • Dundagas izloksnes apraksts "Filologu biedrības rakstos" (1923, 3).
  • dzejas krājums "Rudens ziedi" (1933), kurā sakopoti Adamoviča oriģināldzejoļi un atdzejojumi, arī vairāki V. Šekspīra soneti. Mākslinieciski spilgtāki ir tie dzejoļi, kuros episki izvērsti atainoti ar dzimto novadu saistīti kultūrvēsturiskie notikumi ("Dinsberģis trimdā", "Krišjāņa Barona dzīve", "Valdemārs Ēdolē").

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Fridrihs Adamovičs. Druva, 1913, 2
  • Adamovičs F. [Autobiogrāfija]. Atziņas. Cēsis, 1923. 1. d.
  • Virza E. Zem karoga. Rīga: 1935, 436-440 lpp.
  • Zanders O. "Ļāvos nesties dzejas dzidrajos augstumos". Karogs, 1983,1
  • Metuzala-Zuzena E. Fridrihs (Fricis) Adamovičs. Atmiņu gaismā. Kalamazū, 1990.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]