Gāzu planēta

Vikipēdijas lapa
Saules sistēmas gāzu planētas (Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns) un Saule
Saturns — viens no gāzes gigantiem Saules sistēmā

Gāzu planēta ir liela, masīva planēta, kuru aptver gredzens un kurai ir plašs gāzu (galvenokārt ūdeņraža un hēlija) apvalks un nav cietas virsmas. Saules sistēmas gāzu planētas ir Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns.

Lielākās no gāzu planētām mēdz dēvēt par milzu planētām[1] vai gāzes gigantiem. Tās galvenokārt atgādina Jupiteru un Saturnu — to struktūru lielākoties veido tādi vieglie elementi kā ūdeņradis un hēlijs (90%), kamēr smagākie elementi sastāda tikai 3 līdz 13% no planētas iekšējās uzbūves. Lai gan teorētiski arī Urānu un Neptūnu var pieskaitīt pie gāzes gigantiem, zinātnieki tomēr izvēlas tos klasificēt citā gāzes planētu kategorijā — pie ledus gigantiem, jo tie sevī ietver daudz vairāk tādas smagās substances kā skābekli, slāpekli, amonjaku un metānu.

Tomēr arī gāzes gigantiem ir robeža, cik tālu tos var vēl pieskaitīt pie planētām. Proti, par gāzes gigantiem atzīst planētas, kuru masa nepārsniedz 12 vai 13 Jupitera masas, jo pretējā gadījumā attiecīgā "planēta" kļūst pietiekami masīva, lai tās iekšienē aizsāktos kodoltermiskā sintēze, kurā notiek deitērija ("smagais ūdeņradis", kuram atšķirībā no parastā ūdeņraža atoma ir divi neitroni) un tritija saplūšana. Līdz ar to šāda veida objekti zaudē savu planētas statusu un automātiski kļūst par brūnajiem punduriem, kurus būtībā var uzskatīt par "zvaigznēm, kas nav izdevušās".[2]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]