Jupiters (planēta)

Jupiters  

Habla kosmiskā teleskopa attēls ar Jupiteru 2014. gada aprīlī
Orbitālie parametri
Epoha J2000
Afēlijs	816 520 800 km (5,458104 AU)
Perihēlijs	740 573 600 km (4,950429 AU)
Lielā pusass (rādiuss)	778 547 200 km (5,204267 AU)
Ekscentricitāte	0,048775
Apriņķojuma periods	4331,572 dienas 11,85920 gadi
Sinodiskais periods	398,88 dienas
Vidējais apriņķošanas ātrums	13,07 km/s
Vidējā anomālija	18,818°
Slīpums	1,305° 6,09° (attiecībā pret Saules ekvatoru)
Uzlecošā mezgla garums	100,492°
Pericentra arguments	275,066°
Zināmie pavadoņi	95
Fiziskie parametri
Ekvatoriālais rādiuss	71,492 ± 4 km 11,209 no Zemes rādiusa
Polārais rādiuss	66,854 ± 10 km 10,517 no Zemes polārā rādiusa
Saspiedums	0,06487 ± 0.00015
Virsmas laukums	6,21796×1010 km² 121,9 no Zemes virsmas
Tilpums	1,43128×1015 km³ 1321,3 no Zemes tilpuma
Masa	1,8986×1027 kg 317.8 no Zemes masas
Vidējais blīvums	1,326 g/cm³
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums	24,79 m/s² 2,528 g
2. kosmiskais ātrums	59,5 km/s
Sideriskais periods	9,925 h
Lineārais ātrums uz ekvatora	12,6 km/s 45 300 km/h
Ass slīpums	3,13°
Ziemeļu pola rektascensija	268,057° 17 h 52 min 14 s
Ziemeļu pola deklinācija	64,496°
Albedo	0,343 (saite) 0.52 (ģeom.)
Virsmas temperatūra min vid maks 1 bāra līmenī 165 K 0,1 bārs 112 K
Redzamais spožums	no -1,6 līdz -2,94
Leņķiskais diametrs	29,8" — 50,1"
Papildu parametri	Jovian
Atmosfēra
Atmosfēras spiediens	20 200 kPa
Scale height	27 km
Sastāvs	89.8 ± 2.0% ūdeņradis (H2) 10.2 ± 2.0% hēlijs ~0.3% metāns ~0.026% amonjaks ~0.003% ūdeņraža deiterīds (HD) 0.0006% etāns 0.0004% ūdens Ledus: amonjaks ūdens amonija hidrogēnsulfīds (NH4SH)

Jupiters ir Saules sistēmas piektā, kā arī lielākā un masīvākā planēta un kopā ar Saturnu, Urānu un Neptūnu tiek klasificēts kā gāzu planēta, kas nozīmē, ka tā iekšējo sastāvu un atmosfēru galvenokārt veido ūdeņradis un hēlijs.

Raugoties no Zemes, Jupiters kopā ar Mēnesi, Veneru un Marsu ir viens no spožākajiem astronomiskajiem objektiem nakts debesīs, līdz ar to tas viegli ir saskatāms ar neapbruņotu aci. Šī iemesla dēļ par tā eksistenci bija zināms jau senatnē, kā rezultātā tas ir nosaukts seno romiešu mitoloģijas galvenā dieva Jupitera vārdā.

Mūsdienu astronomi un citi speciālisti turpina pētīt Jupiteru un tā pavadoņus gan ar Zemes bāzētajiem un kosmiskajiem teleskopiem, gan arī ar starplanētu zondēm kā, piemēram, Juno misiju, kas tā orbītu sasniedza 2016. gadā. Tāpat Jupitera izpēte tuvākajā nākotnē varētu vēl palielināties, jo daudzi speciālisti norāda, ka pastāv visai liela iespēja, ka uz atsevišķiem tā pavadoņiem, piemēram, Eiropas, varētu pastāvēt samērā liels apakšzemes okeāns, kurā teorētiski būtu iespējams meklēt ārpuszemes dzīvības pazīmes.

Vispārīga informācija

Jupiters parasti ir ceturtais spožākais objekts pie debesīm (aiz Saules, Mēness un Veneras), lai gan dažkārt Marss var pārspēt Jupiteru spožumā, kas gan notiek tikai opozīcijas laikā.

Aptuvens Zemes izmēru salīdzinājums ar Jupiteru, un tā Lielo sarkano plankumu

Jupiters ir 2,5 reizes masīvāks par visām pārējām Saules sistēmas planētām kopā ņemot, tā masa ir tik liela, ka baricentrs starp Sauli un Jupiteru atrodas virs Saules virsmas (1,068 Saules rādiusi no Saules centra).

Tā masa ir 318 reizes lielāka par Zemes masu, pēc diametra tas ir 11 reizes lielāks, un tilpums ir aptuveni 1300 reizes lielāks nekā Zemei, kas to padara par lielāko planētu Saules sistēmā. Ja Jupiters būtu vēl aptuveni 10 reizes lielāks, tad tā dzīļu temperatūra būtu piemērota kodolsintēzes procesiem. Diezgan dabiski, ka Jupitera lielā gravitācija ir lielā mērā ietekmējusi Saules sistēmas izveides procesus: lielākajai daļai planētu orbītas atrodas tuvāk Jupitera orbitālajai plaknei nekā Saules ekvatoriālajai plaknei (Merkurs ir vienīgā planēta, kuras orbitālā nobīde ir tuvāk Saules ekvatoram), lielākā daļa no īsā perioda komētām pieder pie Jupitera grupas (pateicoties gan Jupitera masai, gan orbitālajam ātrumam), Kirkvuda sprauga asteroīdu joslā ir radusies, pateicoties pamatā Jupiteram, un pat uzskata, ka Jupiters izraisījis agrīno asteroīdu triecienus iekšējā Saules sistēmā pirms aptuveni 3,8—4 miljardiem gadu.

Atmosfēra un iekšējā uzbūve

Jupitera virsmas temperatūra ir ap −130 °C (140 K). Jupiteram ir spēcīgs magnētiskais lauks. Ārējā gāzveida atmosfēra sastāda 2% no Jupitera rādiusa, satur 77% ūdeņraža un 20% hēlija, pārējais ir amonjaks un metāns. Dziļāk viela kļūst blīvāka, zināmā mērā līdzinās šķidrumam (attālumi starp molekulām ir tuvi pašu molekulu izmēriem), bet bez robežvirsmas ar atmosfēru; šī sfēra aizņem 22% no planētas rādiusa, bet apmēram pusi no tā — metalizētā ūdeņraža slānis, kas rada spēcīgo planētas magnētisko lauku. Dzelzs—silikātu kodols aizņem 1/4 daļu no Jupitera rādiusa, tā temperatūra sasniedz 25000 K, spiediens 5 milj. MPa. Daži speciālisti turpretī uzskata, ka Jupiteram dzelzs—silikātu kodola vispār nav. Jupiters uzskatāms par kaut ko vidēju starp pundurzvaigzni un Zemes tipa planētām.

Pavadoņi

Jupiteram 2023. gada beigās ir zināmi 95 dabiskie pavadoņi. Pirmos četrus Jupitera pavadoņus atklāja jau 1610. gadā Galileo Galilejs. Starpplanētu kosmiskās zondes atklāja arī Jupitera gredzenu sistēmu, līdzīgu tai, kāda ir ap Saturnu, tikai mazāku.

Skatīt arī

• Gāzu planēta
• Jupitera pavadoņi
• Jupiters (mitoloģija)
• Karstie jupiteri

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jupiters.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• NASA interaktīvā karte un profils (angliski)
• NASA ziņu arhīvs (angliski)