Galēki

Galēku Kastrejas kultūras areāls (iezīmēts ar violetu).

Galēki (latīņu: Gallaeci) bija ķeltu cilšu apvienība Galēkijas teritorijā, Ibērijas pussalas ziemeļrietumu stūrī, reģionā, kas mūsdienās atbilst Portugāles ziemeļu daļai, kā arī Galīsijai, Astūrijas, kā arī Kastīlijas un Leonas rietumu daļai, Spānijā senās Romas laikā un arī pirms tam. Viņi runāja Q-ķeltu valodā, kas attiecināma uz ziemeļaustrumu spāņu-ķeltu valodu, kuru reizēm sauc par galēku jeb ziemeļrietumu spāņu-ķeltu valodu. Šo reģionu Augusta Oktaviāna laikā anektēja romieši, un Kantabrijas kari iezīmēja sākumu galēku asimilācijai latīņu kultūrā.

Šīs cilšu apvienības nosaukums nāk galēku cilts, kas ietilpa šajā savienībā.

Galēku karavīra statuja. (1. gs.)

Vēsture

Tas fakts, ka galēki nepazina rakstību, kamēr nenonāca kontaktos ar romiešiem, ierobežo viņu agrīnās vēstures izpēti. Taču nedaudz par viņiem tika minējuši sengrieķu un latīņu autori pirms galēku iekarošanas, kas ļāva rekonstruēt dažus šīs tautas vēsturiskos notikumus no 2. gadsimta pr.Kr.

Pateicoties Silijam Itālikam ir zināms, ka starp 218. un 201. gadu pr.Kr. Otrā Pūniešu kara laikā vairākas galēku militārās vienības piedalījās kaujā Hanibāla pusē pret romiešu armiju Scīpiona Āfrikāņa vadībā. Silijs aprakstīja tos kā kontingentu, kas apvienots ar luzitāņu spēkiem Viriata vadībā, un īsi raksturoja viņus un viņu kara taktiku:

“

[…] Fibrarum et pennae divinarumque sagacem flammarum misit dives Gallaecia pubem, barbara nunc patriis ululantem carmina linguis, nunc pedis alterno percussa verbere terra ad numerum resonas gaudentem plauder caetras […] Bagātā Galēkija aizsūtīja savus jauniešus, kas bija gudri izpratnē par zīlēšanu pēc zvēru iekšējiem orgāniem, putnu spalvām un uguns liesmu, tad gaudojot barbaru dziesmas savas dzimtenes valodās, tad viens aiz otra mīdīdami zemi ar savām ritmiskajām dejām, līdz kamēr zeme dunēja, un piebalsoja tai ar saviem žvadzošajiem vairogiem.

”

Pirmais zināmais militārais konflikts starp galēkiem un romiešiem tiek minēts Aleksandrijas Appiana grāmatā "Ibērika", kur tiek stāstīts par notikumiem Luzitānijas kara laikā (155–139. gadā pr.Kr.). 139. gadā pr.Kr. Kvinta Servilija Cepiona armija, kuru piemānīja luzitāņu vadonis Viriats (nejaukt ar iepriekš minēto), izpostīja vairākus galēku un vettonu reģionus. Uzbrukums šīm dienvidgalēku tautām pie robežas ar vettoniem bija kā sods par to, ka galēki atbalstīja luzitāņus. Vēlāk Orozijs pieminēja, ka Bruts ielenca galēkus, kuri to nenojauta, un satrieca sešdesmit tūkstošus no tiem, kas atnāca palīgā luzitāņiem. Romieši guva virsroku tikai pēc izmisīgas un smagas kaujas, un piecdesmit tūkstoši bija nogalināti šajā kaujā, seši tūkstoši krita gūstā, un tikai dažiem izdevās izglābties. Legāti Antistijs un Firmijs izcīnīja smagas cīņas un pakļāva tālākās Galēkijas daļas, bagātas ar mežiem un kalniem, kas robežojās ar Atlantijas okeānu.

Pats senākais uzraksts, kas attiecas uz galēkiem, (lasāms Ἔθνο [υς] Καλλαικῶ [ν], "Galēkijas tauta") bija atrasts 1981. gadā Afrodīzijas Sebastejonā, Turcijā, kur Augustam veltītais triumfālais piemineklis piemin tos citu piecpadsmit tautu starpā, kurus it kā bija iekarojis šis romiešu imperators.

Pomponijs Mela, kurš aprakstīja Galēkijas piekrasti un tās iedzīvotājus 40. gadā, sadalīja piekrastes galēkus neķeltu grovijos dienvidu apgabalos un ķeltu galēkos, kas dzīvoja Rias Baišas un Kosta da Morte apgabalos Galēkijas ziemeļdaļā, kā arī ķeltu artabros, kas dzīvoja visā ziemeļu piekrastē.

Arheoloģija

Romanizētu galēku stēla. (2. gs.)

Arheoloģiski galēki ir cēlušies no vietējiem atlantiskā bronzas laikmeta (1300–700. gadi pr.Kr.) iedzīvotājiem. Dzelzs laikmetā viņus papildus iespaidoja citas ibēriešu kultūras, kā arī tautas no Centrālās un Rietumeiropas (Hallštates un mazākā mērā La Tenas kultūras), kā arī Vidusjūras tautas (feniķieši, kartāgieši). Galēki dzīvoja nocietinātos pilskalnos (castros), un arheoloģisko kultūru, kuru viņi izveidoja, arheologi sauc par "Kastrejas kultūru", un to raksturo apaļas vai iegarenas mājas (bet ne vienmēr).

Galēku dzīvesveids balstījās uz zemju ieņemšanu, nocietinātu apmetņu izveidi, kas latīniski saucās "castra" (pilskalns) vai "oppida" (citadele). Apmetnes izmēros variēja no nelieliem ciematiem zem 1 hektāru lieliem (pārsvarā ziemeļu daļā) līdz lielām ar mūriem apjoztām citadelēm platībā virs 10 hektāriem, kuras reizēm sauca par oppidām, un tās vairāk bija izplatītas dienvidu daļā un ap Aves upi. Kastrejas kultūras apbūve pastāvēja līdz romiešu okupācijai, taču daži galēku pilskalni palika apdzīvoti pat līdz 5. gadsimtam.

Šie nocietinātie ciemi un pilsētas parasti bija izvietoti uz pakalniem, bet reizēm uz klinšainiem ragiem un pussalām netālu no jūras krasta, jo šāds izvietojums uzlaboja pārskatāmību un teritorijas kontroli. Šīs apmetnes bija stratēģiski izvietotas, lai labāk kontrolētu dabas resursus, ieskaitot derīgos izrakteņus, kā piemēram dzelzs rūdas. Galēku pilskalni un oppidas saglabāja lielu vienveidību un kopīgas īpatnības. Taču citadeles funkcionēja kā pilsētvalstis un tām varēja būt izteiktas kultūras īpatnības.

Šo pilskalnu nosaukumi, kas saglabājušies latīņu uzrakstos u.c. literārajos avotos, bija salikteņi, kuri nobeidzās ar -bris (no pirmsķeltu * brixs), -briga (no pirmsķeltu * brigā), -ocelum (no pirmsķeltu * okelo-), -dunum (no pirmsķeltu * dūno-) un visi nozīmē paugurs>pilskalns vai līdzīgi: Aviliobris, Letiobri, Talabriga, Nemetobriga, Louciocelo, Tarbucelo, Caladunum u.t.t. Citi nosaukumi cēlušies no pirmsķeltu * -isamo-, - (s) amo-: Berisamo (no * Bergisamo-), Sesmaca (no * Segisamo-). Daudzi mūsdienu galīsiešu toponīmi ir cēlušies no senajām apmetnēm: Canzobre < Caranzovre < *Carantiobrixs, Trove < Talobre < *Talobrixs, Ombre < Anobre < *Anobrixs, Biobra < *Vidobriga, Bendollo < *Vindocelo, Andamollo < *Andamocelo, Osmo < Osamo < *Uxsamo, Sésamo < *Segisamo, Ledesma < *φletisama u.t.t.