Garsliede

Garsliede jeb vienlaidus sliežu ceļš, jeb bezsalaidņu ceļš ir visprogresīvākā un pilnīgākā konstrukcija sākot no 1950. gadiem, pateicoties tam, ka nav sliežu salaidņu, samazinās dinamiskās slodzes uz sliežu ceļu, būtiski samazinās ritošā sastāva riteņu nodilums un rites pretestība, kas samazina vilcei nepieciešamo degvielas un elektroenerģijas patēriņu. Sliežu salaidņu skaita krasa samazināšanās ļauj ekonomēt līdz 1,8 t metāla uz kilometru dzelzceļa un ievērojami pazemina izdevumus sliežu ceļa uzturēšanai un remontam. Garsliedes ceļa kalpošanas laiks, salīdzinot ar salaidņu ceļu, ir par 20% garāks, koka gulšņu par 8—13%, balasta (līdz attīrīšanai) par 25% garāks, bet darba patēriņš tekošajam remontam samazinās par 10—30%.^[1]

Garsliedes ceļu izgatavo no termiski pastiprinātām standarta sliedēm smaguma diapazonā no 55 – 75 kg /m bez bultskrūvju caurumiem. Sliedes sametina ar elektrokontakta metodi stacionārās vai pārvietojamās kontaktmetināšanas mašīnas. Lauku apstākļos sliedes sametina ar termītmetinājuma metodi, kad izmanto siltumu alumīnijpulvera porcijas degšanas rezultātā.

Sākotnēji garsliežu posmu garums bija 100 – 800 m, kas ļauj to iekraut speciālā vilcienā uz specplatformām, kas aprīkotas ar rullīšiem. Starp garsliedēm novietoja 12,5 m sliežu posmus, lai, mainoties sezonas temperatūrai, garsliedei ļautu brīvi “elpot” un nepieciešamības gadījumā veiktu sprieguma regulēšanas darbus. Visu ceļā ieklāto izlīdzinošo sliežu komplektu sauc par izlīdzinošo laidumu. Lai nodrošinātu nepieciešamo sliežu ceļa izturību, izlīdzinošo laidumu sliežu salaidnēs izmantoja uzliktņus ar sešiem caurumiem un paaugstinātas izturības tērauda salaidnes bultas.

Tomēr kopš 2000-jiem tehnoloģija ir attīstījusies un ļauj ieklāt ceļā neierobežota garuma garsliedes, stingri ievērojot to ielikšanas tehnoloģiju.

Viena no galvenajām garsliedes ceļa īpatnībām ir tā, ka labi nostiprinātas sliedes, temperatūrai pazeminoties vai paaugstinoties, nevar izmainīt savu garumu. Šī iemesla dēļ tajās rodas ievērojami garenvirzienā vērsti stiepes vai spiedes spēki, kas sasniedz 100—200 kN. Karstā laikā tas var novest pie ceļa izmetuma, bet aukstā — pie posma lūzuma. Šo apsvērumu dēļ garsliedes ceļus būvē uz šķembu balasta ar dzelzsbetona gulšņiem. Balasta prizmu rūpīgi noblīvē. Rietumeiropā ātrgaitas dzelzceļa maģistrāles gulšņus iebetonē virsbūvē, bet virsbūvi novieto uz betona vai asfalta līdzenas pamatnes.

Latvijā garsliedi nostiprina aptuveni +30⁰C sliežu temperatūrā, nodrošinot minimālu berzes pretestību sliedēm pret sliežu stiprinājumiem, nostiprināšanas laikā tās noliekot uz speciāliem rullīšiem. Pēc šādas sliežu nostiprināšanas ļauj sliežu ceļam izturēt temperatūras svārstības Latvijas meteoroloģiskajā zonā un neiziet no ierindas. Sliedi ieved temperatūras režīmā izmantojot tās uzsilšanu gaisa temperatūrā un saules staru radiācijā vai mehāniski to stiepjot ar hidraulisko ierīci, vai arī vienmērīgi sildot ar gāzes degļiem.

Sevišķi efektīvs vienlaidus sliežu ceļš ir posmos, pa kuriem norit ātrgaitas vilcienu satiksme. Šādu posmu virsbūvei ir izvirzītas paaugstinātas prasības. Sevišķa vērība jāpievērš tam, lai novērstu viļņveidīgu sliežu darba virsmu izdilumu. To novērš, slīpējot sliedes ar speciālu sliežu slīpēšanas vilcienu. Ceļš jānostiprina pret aizdzīšanu.