Pāriet uz saturu

Gekonu dzimta

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Gekoni)
Gekonu dzimta
Gekkonidae (Gray, 1825)
Toki gekons (Gekko gecko)
Toki gekons (Gekko gecko)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaZvīņrāpuļi (Squamata)
InfrakārtaGekonveidīgie (Gekkota)
DzimtaGekonu dzimta (Gekkonidae)
Gekonu dzimta Vikikrātuvē

Gekonu dzimta (Gekkonidae) ir viena no gekonveidīgo (Gekkota) zvīņrāpuļu dzimtām, kas apvieno apmēram 950 maza vai vidēja auguma ķirzaku sugas, kas iedalītas 52 ģintīs.[1]

Gekoni sastopami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Vislielākā sugu dažādība mājo tropu un subtropu apgabalos gan Vecajā, gan Jaunajā pasaulē. Dažas sugas sastopamas arī attālās okeānu salās un atolos un bieži kopā ar scinkiem (Scincidae) ir vienīgie salās dzīvojošie sauszemes dzīvnieki. Daudzas sugas ir saistītas ar ļoti ierobežotiem dzīves apstākļiem, piemēram, noteikta tipa akmeņiem, augsni vai koku sugām.[2]

Kopīgās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gekons no apakšas
Leopardgekonam (Eublepharis macularius) uz pēdām nav matiņu, ar kuriem turēties pie virsmām

Gekoni ir krāsainas, mazas un vidēji lielas ķirzakas. Tām ir konusveidīga galva, īss, plakans ķermenis, kas segts ar sīkām, līnijās sakārtotām zvīņām,[3] un gara aste. Uz galvas ir daudzi sīki, zirņveidīgi izaugumi. Gekonu dzimtas sugām ir lielas acis un var būt divu veidu plakstiņi — kustīgi un nekustīgi. Nefunkcionējošu plakstiņu gadījumā acis aizsargā nekustīga, caurspīdīga plēve, kuru dzīvnieks notīra, nolaizot ar mēli. Mēle ir plata, ar nelielu šķēlumu.[2]

Kāpelējošiem gekoniem uz pēdām ir spilventiņi, kurus sedz miljoniem sīku matiņu un mikroskopiskas struktūras, kuru diametrs ir tikai dažas milimetra tūkstošdaļas.[4] Tas ļauj pēdai pielipt pie lielākās daļas virsmu, padarot dzīvniekus par labiem kāpelētājiem. Tajā pašā laikā gekona organismā ir īpašs mehānisms, kas spēj atslābināt matiņus un ļaut dzīvniekam kustēties.[3] Gekonu pēdas ir tik lipīgas, ka spēj noturēt dzīvnieku praktiski uz jebkādas virsmas. Tie var staigāt pa griestiem ar kājām gaisā vai karāties, turoties tikai ar vienu pirkstu.[5] Tomēr ne visām gekonu dzimtas sugām ir šādas pēdas, piemēram, Mazāzijas un Indijas sauso rajonu iemītniekam leopardgekonam (Eublepharis macularius) šāda pielāgojuma nav, kā tas raksturīgs sugām, kas dzīvo uz zemes.[6]

Lielākais dzimtā ir toki gekons, kura garums sasniedz 25—36 cm,[3] bet mazākais ir mazais gekons (Sphaerodactylus ariasae), kurš ir tikai 30 mm garš.[5] Lielākā daļa sugu ir maza auguma, nepārsniedzot 15 cm garumu.[7]

Uzvedība un barošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gekoni atšķirībā no citām ķirzakām spēj veidot skaņas, kas sevišķi labi noder naktī aktīvajiem dzīvniekiem. Skaņas tiek izmantotas partnera uzmanības piesaistīšanai un teritorijas aizsargāšanai.

Lielākā daļa gekonu sugu ir aktīvas tikai naktī un pārtiek galvenokārt no dažādiem kukaiņiem, bet dažas sugas barojas ar citiem maziem rāpuļiem un maziem grauzējiem.[5] Naktīs aktīvajiem gekoniem acs zīlīte ir vertikāla, bet sugām, kas ir aktīvas dienā, tā ir apaļa. Ir arī sugas, kas var būt aktīvas jebkurā diennakts laikā.[5] Leopardgekons un Āfrikas taukastes gekons (Hemitheconyx caudicinctus) astē uzkrāj barības vielu rezerves, kuras izmanto sausuma periodos, kad trūkst barības.[4]

Daudzām sugām ir trauslas astes, kas viegli nolūzt, pasargājot dzīvnieku no uzbrucēja. Ir arī citi aizsardzības paņēmieni, piemēram, joslu gekons (Coleonux variegatus) paceļ ķermeni un saliec asti virs muguras, kas dzīvnieku padara šķietami lielāku un līdzīgu skorpionam. Gekoni labi spēj maskēties ar videi pieskaņotu ķermeņa krāsu, dažreiz arī ar formu. Austrālijas lapastes gekons (Phyllurus cornutus) uz koka stumbra ir praktiski neredzams. Dzīvnieku var pamanīt tikai tad, ja viņš kustas.[4]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gekoni parasti vairojas, dējot olas, izņemot dažas, galvenokārt Jaunzēlandē dzīvojošas sugas, kas ir dzīvdzemdētājas. Mātītes dēj vienu vai divas ar elastīgu apvalku klātas olas, kas tiek paslēptas zem koku mizas vai klinšu spraugās, smiltīs vai augsnē izraktās alās. Dažu sugu mātītes izmanto kopējas ligzdas, kurās atrodas vairāki desmiti olu. Daudzām gekonu sugām dzimumu attīstība ir atkarīga no vides temperatūras. Ja olas atrodas augstākā temperatūrā (virs 31 °C), tajās attīstās tēviņi, bet zemākā — mātītes.[4]

Sistemātikas diskusijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasiskajā sistemātikā gekonu dzimtai ir 5 apakšdzimtas, bet jaunākajās sistemātikās apakšdzimtas tiek izdalītas kā atsevišķas dzimtas.[8] Ir arī informācijas avoti, kuros tikai dažas apakšdzimtas izdalītas kā atsevišķas dzimtas.[5] Šajā rakstā atspoguļota sistemātika, kurā apakšdzimtas izdalītas kā atsevišķas dzimtas (līdz ar to zemāk piedāvātajā sistemātikā netiek atspoguļotas).

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gekonu dzimta (Gekkonidae)

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Gekkonidae
  2. ↑ 2,0 2,1 Ананьева Н. Б., Орлов Н. Л., Халиков Р. Г., Даревский И. С., Рябов С. А., Барабанов А. В. Атлас пресмыкающихся Северной Евразии (таксономическое разнообразие, географическое распространение и природоохранный статус). — СПб.: Зоологический институт РАН, 2004. — С. 33. — 1000 экз. — ISBN 5-98092-007-2
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 «Mājdzīvnieks – gekons». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 12. jūnijā.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Dzīvnieki / Galv. red. Deivids Bērnijs. Rīga : Zvaigzne ABC. ISBN 9984-22-809-6
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Gekkota - geckoes and pygopodids
  6. ↑ DinoZoo: Gekons, kas tas tāds?[novecojusi saite]
  7. ↑ Palaeos: Scleroglossa
  8. ↑ Sauria (Lacertilia) - Lizards

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gekonu dzimta
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Gekonu_dzimta&oldid=3894592"