Ar šahu nopietni sācis nodarboties Bukarestē, kad iepazinies ar tā laika vadošo rumāņu šahistu Ādolfu Albinu. No 1885. gada dzīvojis Vīnē, kur strādājis par pilsētas šaha kluba sekretāru. No 1898. gada līdz 1916. gadam bijis žurnāla Wiener Schachzeitung redaktors. Publicējis daudz rakstu par šaha atklātņu teoriju, kā arī tā laika lielāko turnīru partiju krājumus un apskatus. Piedalījies daudzos šaha turnīros. Labākie rezultāti ir izcīnītās trešās vietas 1903. gadā Vīnē (aiz Mihaila Čigorina un Frenka Māršala)[1] un 1912. gadā Stokholmā (turnīrā uzvarēja Aleksandrs Aļehins).[2] Mačos divas reizes spēlējis neizšķirti ar Kārli Šlehteru - 1893. gadā 5:5 (+0, =10, -0) un 1894. gadā 5½:5½ (+4, =3, -4), 1901. gadā uzvarējis Ādolfu Albinu ar 6:4, bet 1904. gadā zaudējis Davidam Janovskim ar 2:4. Pēc spēles stila bijis pozicionāls šahists, kurš izcēlies ar attapību uzbrukumā un sīkstu aizsardzību.
.svg){kind=small}
