Gļotas

Gļotas ir daudzšūnu organismu šūnu sekrēcijas produkts, kuru veido pārsvarā gļotādas epitēlijaudi. Šī viskozā viela visbiežāk sastāv no glikozamīnoglikāniem un bieži vien satur dažus antiseptiķus (piemēram, lizocimu) un imunoglobulīnus, kas kalpo zīdītāju plaušu, zarnu trakta, uroģenitālo sistēmu, redzes un dzirdes, abinieku epidermas un zivju žaunu aizsardzībai. Kailgliemeži un daži citi bezmugurkaulnieki arī izdala gļotas, kas bez aizsardzības funkcijas var atvieglot arī pārvietošanos un veikt savu lomu savstarpējā komunikācijā.

Mikroorganismu gļotas

Mikroorganismi spēj uz savas virsmas producēt pagaidu gļotainas struktūras, kā kapsulas vai apvalkus. Bez šīm struktūrām var veidoties arī dažādas pārejas formas. Fermentatīvā vai mehāniskā veidā tās var arī atdalīt. Baktēriju šūnas bez gļotu struktūrām var uzturēt savu dzīvotspēju, taču zaudē vai mazina dažas savas īpašības.

Baktēriju gļotas veido polisaharīdi. Bagātīga gļotu veidošanās ir novērojama vairākās mikroorganismu kultūrās, kuras tiek audzētas saharozes vidē. Konkrēti baktērijas Leuconostoc mesenteroides (pienskābās baktērijas) īsā laikā cukurniedru cukura šķīdumu pārveido dekstrāna gēlā. Tādēļ tās sauc par "varžu ikru baktērijām".

Gļotu bioloģiskās funkcijas

Gļotas kā kapsulas veic dažādas bioloģiskas funkcijas:

aizsargā šūnas no nelabvēlīgiem ārējās vides faktoriem (pārlieka vai nepietiekoša mitruma, mehāniskiem bojājumiem);
rada papildus osmotisko barjeru;
veido dažām baktērijām, konkrēti, Streptococcus pneumoniae (pneimonijas streptokoks) virulences faktoru;
rada barjeru bakteriofāgiem, neļaujot tiem uzsorbēties uz baktēriju virsmas;
kalpo kā barības vielu rezerves avoti;
sekmē šūnu apvienošanos virknēs un kolonijās;
nodrošina baktēriju nostiprināšanos uz substrāta virsmas.