Frīdrihs II Hohenštaufens

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Frīdrihs II
Fridericus II, Friedrich II., Fidiricu II
Frederick II and eagle.jpg
Svētās Romas imperators, Itālijas karalis
Amatā
1220. gada 22. novembris — 1250. gada 13. decembris
Priekštecis Otons IV
Pēctecis Konrāds IV
Vācijas karalis, formāli Romiešu karalis
Amatā
1212. gads — 1220. gads
Priekštecis Otons IV
Pēctecis Heinrihs VII Hohenštaufens
Sicīlijas karalis
Amatā
1198. gads — 1250. gads
Priekštecis Heinrihs VI
Pēctecis Konrāds I Hohenštaufens
Jeruzālemes karalis
Amatā
1225. gads — 1228. gads
Priekštecis Izabella II
Pēctecis Konrāds II

Dzimšanas dati 1194. gada 26. decembrī
Ezi, Marke, Itālija
Miršanas dati 1250. gada 13. decembrī (55 gadu vecumā)
Fjorentīno pils, Apūlija, Itālija
Apglabāts Palermo katedrāle
Dinastija Hohenštaufeni
Tēvs Heinrihs VI
Māte Sicīlijas Konstance
Dzīvesbiedrs(-e)

Aragonas Konstance
Jeruzālemes Jolande
Anglijas Izabella

Bjanka Lančija (?)
Bērni

Heinrihs VII Hohenštaufens
Konrāds IV
Heinrihs Otons
Sicīlijas Margareta
Anna
Sicīlijas Manfrēds
Violante

Sardīnijas Enco
Reliģija Romas katoļu

Frīdrihs II Hohenštaufens (latīņu: Fridericus II, vācu: Friedrich II., sicīliešu: Fidiricu II; dzimis 1194. gada 26. decembrī Ezi pie Ankonas, miris 1250. gada 13. decembrī Fjorentīno pilī pie Lučeras) bija viens no ietekmīgākajiem 13. gadsimta pirmās puses valdniekiem Eiropā. Sākotnēji Sicīlijas karalis, tad Vācijas karalis no 1212. gada. 1220. gadā kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru, kura nominālā pakļautībā tajā laikā atradās arī Livonijas bīskapija. Sestā krusta kara vadītājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1194. gadā Ezi pie Ankonas Hohenštaufenu dinastijai piederīgā Svētās Romas impērijas imperatora un Sicīlijas karaļa Heinriha VI ģimenē. Māte Sicīlijas (Normāņu) Konstance. Viņa vectēvi bija Frīdrihs I Barbarosa un Sicīlijas karalistes dibinātājs Rodžers II. Pēc tēva nāves Frīdrihs jau nepilnu trīs gadu vecumā kļuva par Sicīlijas karali (kronēts 1198. gada 3. septembrī Palermo katedrālēFederigo I).

Pēc tēva nāves uz Svētās Romas impērijas imperatora titulu pretendēja divi citi vācu karaļi: tēva brālis Švābijas Filips un Otons IV no Velfu dinastijas. Pēc līdzvaldnieces mātes Sicīlijas Konstances nāves 1198. gadā valsti pārņēma vardarbības un nekārtību periods, lai gan formāli pēc karalienes lūguma uzraudzību pār jaunā karaļa pārvaldīto Sicīliju uzņēmās pāvests Inocents III. 1208. gadā 14 gadus veco Frīdrihu pasludināja par pilngadīgu un jau nākamajā gadā viņš apprecēja daudz vecāko Aragonas Konstanci. Jaunajam karalim izdevās ieviest kārtību valstī lielā mērā pateicoties karaspēkam, ko viņš saņēma no Aragonas pūrā. Frīdrihs veica virkni reformu valsts pārvaldē, padarot Sicīliju par centralizētu valsti, samazinot feodāļu un pilsētu tiesības.

1211. gadā Vācijas valdnieki pasludināja Frīdrihu par valdnieku, un 1212. gada 9. decembrī Maincā viņš tika kronēts par Vācijas karali un kļuva arī par Švābijas hercogu (kā Frīdrihs VII). Francijas karalim Filipam II Augustam sakaujot Svētās Romas imperatoru Otonu IV kaujā pie Buvīnas Flandrijā 1214. gadā (šeit karoja angļi, franči un vācieši), viņš faktiski varu bija zaudējis. 1215. gada 23. jūlijā Āhenē Frīdrihu vēlreiz kronēja par Vācijas karali, tagad ar plašāku Vācijas valdnieku atbalstu.

1220. gadā par Svētās Romas impērijas imperatoru tika pasludināts Frīdriha II mazgadīgais dēls Heinrihs VII, taču tēvs pret to iebilda un 1220. gada 22. novembrī Svētā Pētera bazilikā Romā pāvests Honorijs III kronēja par imperatoru Frīdrihu II. Attiecības starp grūti ietekmējamo imperatoru un pāvestu bija sliktas, jo īpaši pēc tam, kad, gatavojoties Piektajam krusta karam, Frīdrihs nesaņēma gaidīto Konstantinopoles karaļa titulu (tika izvēlēts Francijas karaļa dēls Pjērs de Kurtenē).

Aktīvi darbodamies Itālijā, Frīdrihs II maz uzmanības pievērsa politikai Vācijā, kā rezulātā sadrumstalotība vācu zemēs viņa valdīšanas laikā turpināja pieaugt. Itālijā karoja ar ziemeļu un vidienes pilsētām, mēģinot tās pakļaut Sicīlijas karalistei. Vairākkārt karoja ar Pāvesta valsti, Frīdriha II valdīšanas laiks bija vissmagākais attiecībās starp Romas pāvestiem un Svēto Romas impēriju. Pāvesti rakstos imperatoru bieži nosodījuši, bet divreiz viņš pat ticis ekskomunicēts no Katoļu baznīcas.

1229. gadā Frīdrihs II piedalījās Sestajā krusta karā, panākot Betlēmes, Nācaretes un Jeruzālemes nonākšanu kristiešu rokās. 1229. gadā kronēts kā Jeruzālemes karalis.

1239. gadā izslēgts no baznīcas, pāvests Gregorijs IX pat nodēvēja viņu par Antikristu. Frīdrihs II uzbruka Romai un 1241. gadā pāvests nomira. Tomēr arī nākamā baznīcas vadība neatbalstīja imperatoru un 1245. gadā formāli atņēma viņam kroni. Faktiski varu zaudēja līdz ar nāvi 1250. gadā, kara ar Lombardijas līgu laikā un līdz ar Frīdriha II aiziešanu viņsaulē Hohenštaufenu dinastijas un vācu karaļu vara Itālijā samazinājās.

Personība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frīdrihs II uzskata par vienu no vislababāk izglītotajiem sava laika cilvēkiem, viņa iesauka bija Stupor mundi (Pasaules brīnums). Zināja sešas valodas (latīņu, sicīliešu, vācu, franču, grieķu un arābu valodu). Atbalstīja zinātni un mākslu, interesējās par medicīnu un dabaszinībām. 1224. gadā dibināja Neapoles Universitāti.

Aizrāvās ar medību putnu audzēšanu un ilgā laikā par to sarakstīja vienu no nozīmīgākajām tēmai veltītajām grāmatām De Arte Venandi cum Avibus.

Viņa galmā Palermo radās Sicīlijas dzejas skola, un sicīliešu rakstu valoda kļuva par pirmo itāliešu valodas rakstisko tradīciju.