Miras pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Miras pils
Мірскі замак
Miras pils
Vispārīga informācija
Arhitektūras stils Gotika
Pilsēta Mira
Valsts Baltkrievija
Būvniecības sākums 1520. gads

Koordinātas: 53°27′4.46″N 26°28′22.80″E / 53.4512389°N 26.4730000°E / 53.4512389; 26.4730000 Miras pils (baltkrievu: Мірскі замак) ir nocietināta pils un rezidence, kas atrodas Miras ciemā, Kareļiču rajonā, Grodņas apgabalā, Baltkrievijā. Šis arhitektūras piemineklis kopš 2000. gada ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[1] No 1921. līdz 1939. gadam pils atradās Polijas teritorijā. Līdz 1568. gadam pils īpašnieki bija Iļjiņiču dzimta, pēc tam — Radvilu dzimta (līdz 1828. gadam), vēlāk — Vitgenšteinu dzimta (līdz 1891. gadam). Pēdējie pils īpašnieki bija Svjatopolku-Mirsku dzimta (līdz 1939. gadam), pēc tam pils kļuva par valsts īpašumu.[2][3]

Pils ir būvēta kvadrāta formā, katras sienas garums ir aptuveni 75 metri, katrā pils stūrī atrodas piecstāvīgi torņi, kuru augstums ir 25—27 metri. Piektais tornis ir ar sešiem stāviem, šajā tornī atrodas iebraucamie vārti.[4] Miras pils tiek uzskatīta par pašu tālāko austrumos esošo gotisko struktūru, kā arī par pašu lielāko gotikas celtni Baltkrievijā, kas ir saglabājusies.[5]

Pils komplekss ir bijis iesaistīts gandrīz visos karos, kuru darbība ir skārusi Baltkrieviju: sākot ar krievu-poļu karu (no 1654. līdz 1667. gadam) un pat Napoleona karos (1812. gadā).[6] Pils ne reizi vien ielenkta. Tā tikusi bojāta militāros konfliktos 1665. gadā un 1706. gadā, vēlāk, 18. gadsimta sākumā atjaunota. Pēc tam — 1794. gadā atkal bojāta. 1812. gadā pie pašas pils sienām notika cīņa starp poļu kavalērijas ģenerāļa Rozņecka vadīto pulku, kas ietilpa franču armijas sastāvā un krievu armijas sastāvā esošo kazaku jātnieku pulku.[7]

Miras pils savulaik bija spēcīga militārā struktūra, kam bija piemēroti gandrīz visi viduslaikos zināmie nocietinājumu elementi. Tā tika uzbūvēta saskaņā ar talantīga arhitekta projektu, kuram bija laba mākslinieciskā gaume. Labu celtniecības rīku trūkums netraucēja arhitektam radīt tiem laikiem pirmklasīgus nocietinājumus un papildināt tos ar dažādiem arhitektūras elementiem.[8][9]

Visā kompleksa pastāvēšanas laikā tajā vairākkārt ir notikuši atjaunošanas darbi un veiktas pārbūves, tomēr šie procesi nav radījuši būtiskas izmaiņas pils sākotnējā apjomā un izskatā, saglabājot pils gotikas un renesanses arhitektūras iezīmes, vienlaikus iegūstot dažus baroka un romantisma elementus.[10]

Miras pils komplekss pārsteidz ar tā arhitektūras harmoniju, saplūšanu ar dabu, racionalitāti, aizsardzības struktūrām un vienkāršību.[11]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cīņa par zemi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi Mira dokumentos minēta 1395. gadā, kad krustneši atbalstīja Švitrigaiļa naidu pret Vitautu un iebruka Novogrudskas kņazistē, iznīcinot Miras ciemu. 1434. gadā Lietuvas kņazs Žigimants dāvināja zemi saviem atbalstītājiem, tajā skaitā arī Semjonam Gedigoldovičam, kurš kļuva par Viļņas apgabala komandieri. Kaut arī šajā dokumentā tiek pieminēta tikai viena muiža (Demida), arheoloģiskajos materiālos no 15. gadsimta sākuma jau ir atrodamas liecības par mūsdienu Miras teritoriju, kā arī zemēm, kas atrodas otrpus Mirankas upes krastiem, tieši tajā vietā, kur atrodas Miras pils.[12]

Semjons Gedigoldovičs, kura īpašumā nonāca šī zeme, mira, neatstājot pēcnācējus, tādēļ novēlēja savu mantu pieņemtajai meitai Annai Butrimavnei. Anna nebija precējusies un nomira jauna. 1476. gadā viņa pārrakstīja visu īpašumu savai tantei — Senkai Milohnei,[13] Milohne 1490. gadā novēlēja savus īpašumus Jurijam Iļjiņičam,[14] jaunam, bet gana bagātam kungam.

Jurijs bija Vitebskas un Smoļenskas stārasta Ivaškas Iļjiņiča dēls. Pirmo reizi Iļjiņičs Mirā ieradās tikai 1495. gadā. Miras valdījumi bija strīdus objekts starp Iļjiņiču un maršalu Litavoru Hrabtoviču, jau nākamajā gadā sakarā ar šo lietu Grodņā notika tiesa, kuras iznākums bija labvēlīgs Hrabtovičam. Strīdi par īpašumu turpinājās arī pēc 1497. gada karagājiena uz Moldovu. Arī šoreiz Iļjiņičam neizdevās iegūt Miru sev. Viņam tas izdevās tikai pēc 27 gadiem, pēc Hrabtoviča nāves. 1522. gadā, pildot Lietuvas maršala un Brestas stārasta pienākumus[15] un izmantojot Litavora mantinieku nezināšanu, vai arī uzpērkot lieciniekus, Iļjiņičs ieguva Miras apkārtni savā īpašumā.[16]

Pils celtniecības mistērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd ir grūti izšķirties, kādu motīvu vadīts, magnāts pieņēma lēmumu par nocietinātas rezidences būvniecību. Gandrīz visi Miras pils vēstures pētnieki izceļ šo jautājumu, kas piespieda nebūt ne pašu bagātāko un ietekmīgāko Lietuvas lielhercogistes seržantu ķerties pie tik vērienīgas celtniecības. Interesants ir fakts, ka Iļjiņičs sāka būvēt šo grandiozo celtni, būdams jau cienījamā vecumā.[17]

Pils ziemeļu siena līdz mūsdienām ir saglabājusies gandrīz bez izmaiņām

Starp zinātniekiem joprojām turpinās debates par Miras pils celtniecības motīviem. Iespējamie motīvi ir vairāki: karš ar Maskaviju, sarežģītās attiecības ar kaimiņiem, vēlme kļūt slavenam, lai iegūtu titulu Svētajā Romas impērijā, vai arī kļūt par Lietuvas Lielhercogistes maršalu.[18][19]

Gņeznas Svētā Mihaila baznīcas arhitektūra ir līdzīga Miras pils arhitektūrai

Šobrīd pētnieki saista pils celtniecības uzsākšanu ar Jurija Iļjiņiča vēlmi pašapliecināties. Vairāk nekā 20 gadu piedalījies tiesvedībās par tiesībām iegūt savā īpašumā Miras pili, viņš savu gribu panāca tikai 1522. gadā pēc konkurenta nāves, un drīz vien tika uzsākta jaunās Miras pils celtniecība.[20][21]

Līdz pils būvniecības sākumam Iļjiņičs bija kļuvis par ievērojamu personu Brestā un Kovnskā. Viņš guva lielus ienākumus no viņam piederošajām pilīm.[22] Tiek uzskatīts, ka pils celtniecībai tika iztērēti 10 tūkstoši dukātu.[23]

Joprojām notiek debates par pils uzbūvēšanas laiku. Rakstu avotos pils pirmo reizi minēta 1527. gadā lietuviešu metrikās, un pils arhitektoniskās pazīmes norāda, ka pils celta ne ātrāk kā 1510. gadā, lai arī daži arhitekti uzskata, ka pils celta laikā no 1506. līdz 1510. gadam.[2][24] Šobrīd lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka pils 15. gadsimta beigās vēl nebija uzcelta.[25] Netieši par to, ka pils celta nedaudz vēlāk nekā 16. gadsimta 20-tajos gados, liecina netālu no Kijevas esošā Svētā Mihaila baznīca, kura celta 1524. gadā — šīm abām celtnēm ir ļoti līdzīgas arhitektoniskās detaļas.[26][27]

Sākotnēji pils būvniecība nebija pabeigta: vēl netika uzcelti daži no aizsargājošajiem korpusiem gar dienvidu un austrumu sienām, kā arī ziemeļrietumu tornis.[28] Pēc pētnieku domām, tajos laikos visā Baltkrievijas teritorijā izmēru un iespaidīguma ziņā nav bijusi neviena celtne, kura spētu šajā ziņā sacensties ar Miras pili.[29]

Pils sākotnējais izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miras pils izskats 16.gadsimta sākumā, rekonstrukcija

Miras pils arhitektūrai 16. gadsimta sākumā bija skaidri izteiktas baltkrievu vēlās gotikas iezīmes. Tā uzbūvēta kvadrāta formā, katrā stūrī atrodas vienādi torņi, kuru augstums ir aptuveni 25 metri. Visi torņi bija plānoti kā patstāvīgas, aizsargājošas struktūras. Līdz pat 13 metru augstumam pils sienu biezums ir 3 metri. Daudzie pazemes tuneļi radīja sarežģītu palīgtelpu sistēmu, kuras laukums vairākas reizes pārsniedza pils virszemes daļas laukumu.

Torņu atrašanās ārpus pils aizsargmūra līnijas deva iespēju apšaudīt ienaidnieku ne tikai taisnā virzienā, bet arī gar pils sienām. Šāds torņu izvietojums nodrošināja tiem laikiem visefektīvāko aizsardzības sistēmu.[30]

Miras pils pirmā stāva plāns 16. gadsimta sākumā

Pils tika celta vairākos etapos. Pirmajā desmitgadē tika uzceltas sienas un torņi, bet pils dienvidrietumu daļā tikai vienstāvīga ķieģeļu dzīvojamā ēka. No tās līdz mūsdienām ir saglabājušies vien daži fragmenti un siju vietas dienvidu puses sienā.[31] Pils dekoratīvā apdare pārsvarā sastāvēja no sarkano ķieģeļu un rozā apmetuma kontrasta. Ārējo sienu ornamenti veidoti no apmalītēm, nišām, joslām un cilņiem.[32]

Sienas tika būvētas trīs kārtās: ārējā sienas kārta bija no ķieģeļiem, vidējā kārta bija no akmeņiem, bet iekšējā — no akmeņu un ķieģeļu šķembām.[33] Pateicoties Jurija Iļjiņiča tālredzībai, šī pils nebija viegls mērķis tiem, kas vēlējās šo pili ieņemt.[34]

Torņi tika veidoti ar tādu aprēķinu, lai būtu viegli aizsargāt pils sienas, iznīcinot ienaidnieku no augšas. Katram tornim bija pieci stāvi un sarežģīta iekšējo pāreju sistēma. Pilī ir saglabājušies divi oriģinālie kamīni. Abi kamīni atradās 5. tornī, caur kuru varēja iekļūt pilī, tie bija paredzēti sardzes telpu apsildīšanai.[35]

Pirmā pils būves perioda laikā Miras pils būvniecība netika pabeigta. Nepabeigti palika ziemeļrietumu torņa augšējie stāvi, pils sienas un dzīvojamās ēkas dienvidu un austrumu pusē, kuras varētu būt paredzētas garnizonam un kalpiem. Pēc senas tradīcijas feodālim tika piešķirts viens no torņiem, visticamāk, ziemeļaustrumu.[36] Par to liecina oriģināls dekors šajā tornī: torņa nišās atrodas daudzkrāsainas ziedu kompozīcijas, kuras varētu būt radītas par godu pēdējam Iļiņiču dzimtas pārstāvim, kurš bija šīs pils īpašnieks un saņēma grāfa titulu 1555. gadā.[37]

Otrais celtniecības periods attiecas uz 16. gadsimta 20.-30. gadiem, kad pie dienvidu un austrumu sienām tika izbūvēts vienstāvīgs korpuss ar kapenēm[38], kurš aizņēma gandrīz pusi no pils pagalma.

Trešajā periodā (16. gadsimta otrā puse — 17. gadsimta sākums) virs vienstāvīgā korpusa tika uzbūvēti vēl divi stāvi.[39]

Pils nonākšana Radvilu rokās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jurijs Iļjiņičs — Nikolaja Radvila (Melnā) audžudēls, saņem no Ferdinanda I rokām kņaza titulu

Jurijs Iļjiņičs nomira 1526. gadā, nododot savus valdījumus četriem dēliem. Viņa dēls Blažens Fēlikss Iļjiņičs nodzīvoja ilgāku mūžu nekā viņa brāļi un kļuva par vienīgo mantinieku. Viņš bija apprecējis Sofiju Radvilu, kura bija Jonuša Radvila (1474 — 1522. gads) meita, viņiem bija dēls, kuru sauca Jurijs. Viņa tēvocis Nikolajs Radvils aizsūtīja jauno Iļjiņiču pie imperatora Ferdinanda I. Šī brauciena rezultātā 1533. gada 10. jūlijā Jurijs, kā lielās pils īpašnieks, saņēma grāfa titulu.[40]

Jurija Iļjiņiča jaunākā zīmogs, 1566. gadā

Šādi piepildījās Jurija Iļjiņiča vectēva sapnis, kaut arī viņa dzimta izzuda. Jurijs nebija precējies, visu savu bagātību viņš pārrakstīja brālēnam Nikolajam Kristoforam Radvilam (Bārenim). Pēc Nikolaja (Melnā) nāves 1565. gadā Jurijs Iļjiņičs kļuva par viņa bērnu aizbildni. Jūtot tuvojamies savu pāragro nāvi, viņš 1568. gada 25. augustā adoptēja savu brālēnu — Nikolaju Radvilu.[41] Drīz pēc Jurija nāves, kura dzimta lēnām izmira, Nikolajs Radvils (Bārenis) kļuva par oficiālu Miras pils īpašnieku.[42] Turpmākos 3 gadsimtus šī pils bija Radvilu dzimtas īpašums.[18]

Pils pārbūve Nikolaja Radvila (Bāreņa) laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. gadsimta 80-90. gados, trešajā pils pārbūvēšanas posmā, pie ziemeļu un austrumu sienām tika piebūvēta trīsstāvu dzīvojamā ēka, arī torņi tika pārveidoti, lai tajos būtu iespējams dzīvot. Visticamāk, ka būvniecības darbus vadīja Jans Marija Bernardoni. Daļu no torņu lūkām aizmūrēja, otrā un trešā stāva līmeņos izveidoja lielus logus. Koka griestus pirmajā stāvā aizstāja ar cilindriskas formas velvēm, pirmā stāva šķērssienas pastiprināja. Pils saimniecības ēkas uzcēla pie pils sienas starp dienvidu un rietumu torņiem.[43]

Pils izskata 17. gadsimta rekonstrukcija

Iebraucamajā tornī tika uzcelta pils kapliča. Dienvidu aizsardzības korpusa nepabeigtajai dienvidu sienai piebūvēja galeriju kareivjiem, kuri vairs nebija noderīgi aizsardzībai.[44]

Tornī virs vārtiem atradās Svētā Kristofera kapenes, no kapenēm tika izbūvēta eja uz kņazu kapenēm un cīņu galeriju. Uz nepabeigtās dienvidu sienas uzbūvēja vēl vienu cīņu galeriju. Vecā galerija, kas atradās rietumos, arī tika pārveidota.[45] Visi nocietinājumi tika pārtaisīti par pili.[46]

Pils izskats 16. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils kļuva par Miras grāfistes administratīvo centru un kņazu ārpilsētas rezidenci. Pils sienas bija apmestas un nokrāsotas rozā krāsā, kas saskanēja ar sarkano ķieģeļu krāsu, no kuriem bija uzbūvēta šī pils. Logu un durvju ailas bija izgatavotas no pelēkā smilšakmens, kas bija atvests no Galīcijas.[18] Pils pagrabos un pirmajā stāvā atradās saimniecības ēkas, otrajā stāvā Miras grāfistes administrācija, pils tiesa, kanceleja, bet trešais stāvs bija paredzēts saimnieku vajadzībām.[47]

Miras pils interjers

Katra stāva istabu interjers bija īpaši izstrādāts. Pagrabstāva grīda tika bruģēta, sienas nebija apmestas, bija tikai primitīvas apkures ierīces. Pirmajā un otrajā stāvā grīda bija izklāta ar keramiskajām flīzēm, vēlāk otrajā stāvā tika ieklātas koka grīdas. pirmajā stāvā sienas bija apmestas un kaļķotas, klātas ar neglazētām flīzēm, otrajā stāvā flīzes bija glazētas, visbiežāk — zaļas. Trešais stāvs bija viskošākais, tur bija ļoti daudz zeltītu detaļu un mēbeļu. Aprakstos pieminēts, ka pie sienām esot bijušas franču gleznas, griesti bija krāsoti un apzeltīti, bija parketa grīdas, grezni kamīni un krāsnis, rotātas ar glazētām flīzēm.

Durvis tika taisītas no augstvērtīgām koku sugām, durvju ailas bija no pulēta akmens. Interjera kompozīciju papildināja dārgas un greznas mēbeles, mākslas darbi u.c.[48] Kņaza Radvila (Bāreņa) istabas pārsvarā bija melnas.[49]

MirskiZamak2007v1.jpg
Студня. Мірскі замак.jpg

Pils iekārtojumā bija aizgūti itāļu renesanses arhitektūras elementi — durvju un logu izvietojums, vienāds stāvu skaits visā pilī un kāpņu margu izskats. Pilī ir vēl palikuši gotikas elementi — vecie mūri, sarežģītās pārejas un tuneļi starp torņiem un galerijām, kā arī parastas formas gaišas sienas, lieli logi un lukturi iekšējā pagalmā.[50] Visi šie arhitektoniskie un mākslinieciskie risinājumi ļauj runāt par Miras pili kā par diezgan retu baltkrievu renesanses piemēru[51], kurā saplūst vēlās gotikas un renesanses iezīmes.[52] No 16. gadsimta pils rotājumiem nekas daudz nav saglabājies: daži akmens logu profili un arheologu atrastie podiņu krāšņu fragmenti.[53]

Jaunās aizsardzības struktūras[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecās pils sienas bija kļuvušas par viegli pārvaramu šķērsli tā laika modernākajai artilērijai, to pamatfunkciju sāka pildīt t.s. holandiešu tipa zemes vaļņi ar bastioniem stūros[54], šiem vaļņiem apkārt atradās grāvji ar ūdeni. Vaļņu augstums sasniedza 9 metrus. Papildus tika izveidota mākslīga apūdeņošanas sistēma, kura piepildīja aizsarggrāvjus ar Mirankas upes ūdeni.[55] Šī sistēma radīja iespēju izveidot dīķu kaskādi ar ūdensdzirnavām. Dīķi papildināja apkārtējo ainavu, kā arī dīķos bija redzams visas pils atspulgs.[56]

Miras pils shēma 16. gadsimta otrajā pusē

Pils apkārtne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Blakus pilij 17. gadsimta sākumā atradās itāļu renesanses tipa dārzs. Dārza platība nebija liela — aptuveni 2 ha. Dārzā pārsvarā tika stādītas vietējo šķirņu ābeles, bumbieres, ķirši, vēlāk dārzā auga arī apelsīni un citronkoki, vīģes, mirtes, itāļu riekstkoki, sarkankoki un laurukoki. Itāļu dārzu no ārpasaules šķīra liepu josla un kanāli. No pils, apejot dīķu ķēdi, varēja nokļūt foļvarkā.[57]

Foļvarks un zvērnīca[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Foļvarks atradās uz austrumiem no pils, tajā atradās daudzas saimniecības ēkas un telpas kalpiem. Trīs kilometru attālumā no Miras tika ierīkota zvērnīca, šobrīd tajā vietā ir saglabājies ozols, kurš norādīja uz zvērnīcas centru.[50] Foļvarka izveide pils saimniekiem bija izdevīga, jo tas spēja apgādāt pili ar pārtiku.[58] Pārbūvētā pils bija kļuvusi par vienu no izteiksmīgākajiem privāto piļu paraugiem Baltkrievijā.

Dokumentos ir saglabājies tā meistara vārds, kurš vadīja zvērnīcas un foļvarka celtniecību. Pēc Radvila (Bāreņa) norādījuma meistaram Martinam Zaborovskim, kurš tobrīd cēla sv. Nikolaja baznīcu, 1575. gadā Mirā tika nodota māja dzīvošanai, šai baznīcai ir līdzīgas detaļas ar Miras pili.[50]

Pils bojājumi Krievijas — Žečpospoļitas kara laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo pils atjaunošanas darbu vadītāja — Jekaterina Radvila

Pils mierīgo dzīvi pārtrauca Krievijas — Žečpospoļitas karš (1654. — 1667. gads). 1655. gadā Miras pili izlaupīja kazaki un pēc tam krievu karaspēks. Tajā pašā gadā Bogoslavs Radvils atveda zviedru karaspēku uz Miru, lai cīnītos ar pilsētas īpašnieku Mihailu Kazimiru Radvilu, kurš nepievienojās zviedru koalīcijai. Zviedri ieņēma pili un pilsētu, tās izlaupīja un nodedzināja, salauza ūdensdzirnavas, nolaida ūdenslīmeni dīķos un daļēji iznīcināja pili.[59]

1660. gadā tika noalgoti komisāri, kuri sastādīja Miras grāfistes zaudējumu reģistru. Visticamāk, ka zaudējumi bija ievērojami, jo tiesas process ilga vairāk nekā gadsimtu un beidzās tikai 1779. gadā.[60]

1660. gada 14. augustā sastādītais inventāra akts liecina, ka "pilij nepieciešama uzraudzība, visās telpās ir caurs jumts, logi, un durvis šeit ir reta parādība, krēsli šeit ir reti sastopami, visās istabās gan augšējās, gan apakšējās un pagrabos logu un durvju nav [...] un kņazu pusmuiža un itāļu dārzs — nodedzināti".[61]

Pirmie remontdarbi pils vēsturē sākās 1680. gados, šos darbus pēc Mihaila Kazimira Radvila nāves uzsāka un vadīja viņa atraitne Jekaterina Radvila (dzimusi Sobeska). Galvenie remontdarbi norisinājās no 1681. līdz 1688. gadam. Pa šo laiku bija atjaunoti gandrīz visi logi un durvis, torņu jumti, telpas, kā arī foļvarks.[62]

1886. gada vasarā Miras pulksteņmeistars Jucevičs iesvārstīja saremontētā pils pulksteņa svārstu. Šis pulkstenis atkal cieta Ziemeļu kara laikā, tad no tā gandrīz nekas nepalika pāri.[63]

Pēc veiktās restaurācijas Miras pils saglabāja sākotnējās gotikas un renesanses iezīmes, savukārt bojātās pils aizsardzības struktūras tika tikai nedaudz salabotas vai arī vispār netika remontētas.[64]

Miras pils izskats 17. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1688. gada inventarizācijas akts liecina, ka pilij ir piederējušas vairākas saimniecības ēkas ("staļļi ar nojumēm, kurām ir lubiņu jumts, neliels dārziņš"). Pie vārtiem stāvēja sardze, sardzes telpā bija krāsns, klāta ar baltām flīzēm, trīs soliņi, galds un logs. Pilij blakus atradās kņazu zirgu staļļi, kuros glabājās siens un auzas zirgiem, turpat blakus bija alusdarītava, pirts, saimniecības pagrabi. Pils veranda bija ar augstiem griestiem, no verandas varēja nokļūt daudzajās pils istabās un zālēs. Telpās saules gaisma iespīdēja cauri daudzkrāsainām logu rūtīm, kuru rāmji bija no alvas un koka. Pils sienas sedza paklāji, tās rotāja dārgi ieroči.[65]

Līdz mūsdienām ir saglabājies kņaza istabas apraksts, kurā ir teikts: "istabas durvis ir no ozolkoka, ar jaunām slēdzenēm, eņģes ir cinkotas. Tajā (istabā) ir divi logi ar franču stiklu alvas ietvaros, katrā logā ir astoņpadsmit stieņi, eņģes, aizbīdņi, cinkoti slēģi. Istabā ir jauna apkures krāsns ar daudzkrāsainiem podiņiem, apaļš liepas koka galds, divas taburetes, viens zems sols, divi krāsoti plauktiņi, griesti apsisti ar dēlīšiem".[66]

1688. gada inventarizācijas akts par Miras pili liecina, ka tā 17.-18. gadsimtā bijusi grezna, bagāta pils, kurā kombinētas militārisma iezīmes ar pils skaistumu.[67] Meistaru un rīku trūkums neļāva pilnībā atgriezt pils bijušo varenību.[68]

Pils Ziemeļu kara laikā. Iznīcināšana un restaurācija.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu karš uz daudziem gadiem pārtrauca miera periodu, kurš bija iestājies pilī pēc restaurācijas. 1706. gada aprīlī Kārļa XII armija ieņēma un izlaupīja Miras pilsētu, un 27. aprīlī pēc artilērijas apšaudes triecienuzbrukumā pils tika ieņemta un nodedzināta. Pils bojājumi bija vēl lielāki nekā iepriekšējā kara laikā. Par centieniem iznīcināt pili liecina 1719. gada pils inventāra apraksts: "...pils istabas ir izzagtas, visas sienas ir nokvēpušas, logi un durvis ir nozagti, daļēji iznīcināts torņu jumts, visas istabas izpostītas un ir tukšas".[69][64][70]

Miras pils 18. gadsimta kartē, V. Kaļiņina rekonstrukcija

Arhīvu materiālos no 1706. līdz 1720. gadam nav fiksēts, ka būtu notikuši pils atjaunošanas darbi. Par spīti tam, maznozīmīgi atjaunošanas darbi tomēr tika veikti — 1719. gada aprakstā vēstīts, ka logi tikuši aizmūrēti, aizklāti ar apmetumu vai aizsisti ar dēļiem, pils jumts daļēji klāts ar lubiņām. Pils mēbeles netika atjaunotas. Tikai 1720. gadā, pēc Kārļa Staņislava Radvila nāves viņa atraitne Anna Jekaterina Radvila enerģiski uzsāka pils atjaunošanas procesu.[64] Ap 1722. gadu pilnībā tika atjaunotas tuvumā esošā foļvarka ēkas, dzirnavas, staļļi, pašā pils kompleksā ievietoti jauni logi un durvis, pilij un torņiem daļēji atjaunots jumts un galvenajā (iebraucamajā) tornī atjaunoti koka vārti.[71] Atjaunošanas darbi bija orientēti tā, lai tiktu pārveidots pils interjers, kā rezultātā pils stilistiski izmainījās.[72] Šo darbu laikā pils vaibstos parādījās baroka stila iezīmes. Šī stila iezīmēm vienīgi neatbilda logu ailu atrašanās vieta.[73] Kā pirmie baroka stila interjera objekti pilī tika izvietoti 17 dzimtas pārstāvju portreti.[74]

Bijušo pils krāšņumu tai atgrieza jaunais īpašnieks — kņazs Mihails Kazimirs Radvils (Zvejnieks). Pilī izbūvēja jaunas zāles, kāpnes mainīja savu atrašanās vietu. Tika izveidotas 3 zāles: "parāžu", "portretu" un "deju", kurās bija izklāts ozolkoka parkets, tajās atradās skaistas mēbeles, pie griestiem bija apzeltīti kokgriezumi, sienas rotāja krāšņas tapetes, gleznas, marmora un fajansa izstrādājumi.[75][57] 1738. gadā atjaunošanas darbi bija pabeigti; bija likvidētas arī 1738. gada septembra ugunsgrēka sekas.[76]

Atjaunošanas process skāra arī pils dārzu, kurā uz apraksta sarakstīšanas brīdi bija atzīmēti aptuveni 400 retu sugu koki, kuri tika audzēti mucās no baļķiem uzbūvētā oranžērijā.[77]

Mūsdienās no baroka laikmeta pils dekoratīvās apdares elementiem Miras pilī ir saglabājušies tikai daži logu rāmju un apmetuma fragmenti.[78]

Dzīvojamo telpu funkciju pildīja koka ēka, kas atradās foļvarka tuvumā. Tā atbilda dzīvošanas prasībām, kad lielās akmens pilis bija nelietderīgas patstāvīgai dzīvošanai un tika galvenokārt izmantotas lieliem pasākumiem.[73]

Miras pils Kārļa Staņislava Radvila laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Staņislavs Radvils

Kārlis Staņislavs Radvils jaunībā dzīvoja Miras pilī, izbaudot krāšņas balles un medījot. Nākamais pils īpašnieks pēc kāzām bija attālinājies no tēva un 1754. gadā ar sievu pārcēlās uz Miras pili pie Kārļa tēva Kazimira. Šis laiks pils dzīvē bija ievērojams ar neskaitāmām ballēm un medībām. Ir saglabājies balles apraksts no jaunā 1761. gada svinībām, kas ilga no 23. decembra līdz 4. janvārim.[79]

Kārļa Staņislava aizraušanās ar alkoholu un biežajām ballēm iedzina viņu parādu jūgā. Drīz vien visi viņa īpašumi tika ieķīlāti. Kārlis devās trimdā. Miras grāfiste 15 gadus atradās kreditora Grabovska īpašumā.[80]

1778. gada pils interjera apraksts, kas tika sastādīts pēc Kārļa atgriešanās no emigrācijas: "Parāžu zālē bija divas ozolkoka durvis, apaļa krāsns ar baltiem podiņiem, franču kamīns, ozolkoka parkets, kas izlikts rūtiņu klājumā (krāsots melnbalts). Portretu zālē bija seši logi, arī ozolkoka parkets, krāsns ar kafijas krāsas podiņiem, daļēji apzeltītiem, griestus rotāja apzeltītas māla figūras".[81]

Mirā sāka dzīvot čigāni — 1778. gadā kņazs kļuva par čigānu karali un ar sevis izdotu rīkojumu pats sevi iecēla amatā.[82]

Pils krišana 18. gadsimta beigās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Kārļa Staņislava Radvila nāves 1790. gadā visi viņa īpašumi tika pārrakstīti Kārļa brāļadēlam — kņazam Dominikam Hieronīmam.[11]

1792. gada aprīlī Krievijas Impērijas armija iebruka Baltkrievijā un jūnijā pie Miras sakāva Lietuvas Lielkņazistes karaspēku. 1794. gadā pēc ielenkuma un apšaudes pils triecienuzbrukumā tika ieņemta.[83]

Arī pils krišana tika fiksēta pils inventarizācijas aktā. 1778. un 1794. gada inventārā krasi atšķiras izsisto logu un salauzto durvju skaits. "Portretu zālē sešiem (no sešiem) logiem ir izsisti stikli, zāle ir iztukšota, griestu apzeltījums gandrīz pilnībā nobiris." Oranžērijas apraksts īpaši neatšķiras no kopējā apraksta: "Jumts daļēji klāts ar salmiem, atlikusī daļa ar lubiņām, ēka ir pavisam veca, balstās tikai uz balstiem, lai nesabruktu, sienā, kas atrodas dārza pusē, divdesmit sešiem logiem rūtis ir izsistas..."[84]

Pēdējais zināmais apraksts tika sastādīts 1805. gadā, tad par pils trešo stāvu aprakstā bija šādas ziņas: "divas zāles, 14 istabas, no viņām lielas — 8, mazas — 4, bet divas ir gandrīz pilnībā sabrukušas — vienas vienīgas sienas. Zālēs un 12 istabās ir ģipša griesti. Sešās istabās ir dēļu grīda, bet pārējās grīdas vispār nav."[85]

Pils 1812. gada kara laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viktora Mazurovska glezna "Platovas kazaku lieta pie Miras 1812. gada 9. jūlijā" (1912)

Dominiks Radvils, kurš 1812. gada karā nostājās Napoleona pusē, 1813. gadā Francijā mira.

Pie pils sienām 1812. gada 9.-14. jūlijā notika kauja starp Krievijas Impērijas armijas pulku Bagrationa vadībā un franču kavalēriju maršala Davū vadībā.[11] Bagrations pavēlēja ģenerālim Platovam aizturēt francūžus pēc iespējas ilgāk, lai ļautu armijas pamatsastāvam atpūsties. Ģenerāļa Platova kazaku jātnieku pulkam izdevās apstādināt franču avangardu, kuru komandēja imperatora Napoleona brālis Žeroms.[86] "Kazaku lieta Mirā" kļuva par pirmo ķīlnieku sagrābšanu kaujas laukā 1812. gada karā, tikmēr Bagrationa karaspēks divas dienas atpūtās Sluckā. Miras kauja iemūžināta Kijevas gleznotāja Viktora Mazurovska gleznā ar nosaukumu "Platovas kazaku lieta pie Miras", kura tika uzgleznota 1912. gadā .[87]

Par Miras pili ir atzīmēts poļu ģenerāļa Kalačkovska dienasgrāmatā: "...pils pie Miras — drupas, kuras vēl nav iznīcinātas."

1812. gada 11. novembrī pie pils sienām notika kauja starp admirāļa Čičagova pulku un jauktu franču armijas kareivju grupu. Čičagova armija nodedzināja Miras pili, uzspridzināja pulvera krātuvi ziemeļaustrumu tornī; pils tika izlaupīta, tika bojāti bastioni.[88]

Pils Vitgenšteinu īpašumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stefānija Radvila, Dominika Radvila meita un mantiniece

Pēc Dominika Radvila nāves viņa mantojums 1814. gada 13. martā tika sadalīts divās daļās. Vienu daļu kopā ar Miru saņēma Dominika aizbildņa dēls Antonijs Radvils, otru — Dominika meita Stefānija, kas 1828. gadā apprecēja Leonu Vitgenšteinu, 1812. gada kara varoņa dēlu. Pēc Stefānijas nāves 1832. gadā pils pārgāja pilnīgā Vitgenšteinu dzimtas īpašumā.

Miras grāfiste 1830. gadā

Pils stāvoklis pasliktinājās. Kad 1827. gadā cara valdība sāka vākt liecības par vēstures pieminekļiem rietumu guberņās, Ņesvižas administrācija caram aizsūtīja īsu atbildi: Miras pils šobrīd ir gandrīz sabrukusi un pamesta, neviena neapdzīvota, pieder Antonijam Radvilam. Tika veikti arī pirmie pils mērījumi, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies.[89] 1830. gadā lakonisks Radvilu apraksts fiksē pils bēdīgo stāvokli.[90] 1830. gada Miras pils plānā ir redzams pils stāvokļa atainojums — ceļi iet apkārt pilij; uz pils vārtiem neved pat ne mazākā taciņa.[89]

Miras pils drupas. 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums

Tiesvedība starp Vitgenšteinu un Antoniju Radvilu beidzās tikai 1846. gadā, speciāla komisija nolēma, ka Miras valdījumi pāriet Leona Vitgenšteina īpašumā. Pēc Leona testamenta 1853. gadā, pils valdījumiem vajadzēja nonākt Pjotra Vitgenšteina īpašumā, taču viņam vajadzēja šos īpašumu nodot māsai Marijai, kurai tika sastādīts laulību līgums ar kņazu Hlodvigu[91], kas bija Vācijas impērijas kanclers no 1894. līdz 1900. gadam.[92]

Pati pils atradās ļoti sliktā stāvoklī. Kā tiek atzīmēts "Poļu karalistes un citu slāvu zemju ģeogrāfiskajā vārdnīcā", 1885. gadā: "pils vienīgais iemītnieks bija sargs, kurš dzīvoja kaut cik dzīvošanai piemērotā tornī".[93]

Gadsimta vidū pils atradās uz pilnīgas iznīcības robežas. 1860. gadā avīzē "Виленский курьер" bija publicēta vēstule, kurā tika ziņots par plāniem nojaukt pils mūrus.[94] Vēlāk tajā pašā avīzē parādījās cita vēstule, kurā Matvejs Jamonta, galvenais Vitgenšteinu valdījumu administrators, paziņoja, ka pils mūri netiks nojaukti.[95]

1870. gadā četrus torņus iekonservēja, izņemot uzspridzināto ziemeļaustrumu torni.[96] Arhīvu dokumenti, vizuālie materiāli no 20. gadsimta 20.-30. gadiem, kā arī daudzas izmeklētāju liecības no 1915. līdz 1938. gadam liecina par lieliem zaudējumiem, kuri pilij bija nodarīti 19. gadsimtā.[97]

Pilij tika atrasti jauni saimnieki: vācu kņazi, kuri izīrēja pils teritoriju. Viens no īrniekiem, Antonijs Putata, ķērās pie pils dārza atjaunošanas, taču viņa sapņi nepiepildījās, iztērējis visus ietaupījumus, Putata pameta Miru.[98]

Sakarā ar 1887. gada Krievijas Impērijas likumu, ārzemju pilsoņiem nedrīkstēja piederēt Krievijas Impērijas zeme. Tādēļ Leona Vitgenšteina meita Marija bija spiesta pārdot visu savu zemes fondu miljons desetīnu apmērā.[99]

Miras pils atspoguļojums 19. gadsimta mākslā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie Miras pils drukātie attēli publicēti 19. gadsimta vidū. F. M. Sabešanska grāmatā, kas poļu valodā izdota 1849. gadā Varšavā, kopā ar pils zīmējumu parādījās arī pirmais pils, kā arhitektūras pieminekļa apraksts, kuru sastādīja arhitekts Boļeslavs Padčasinskis. Viņš pirmais pils izskatā saskatīja vairāku arhitektūras stilu pazīmju kopumu un tik labi iepazina Miras pili, ka visi solīdie izdevumi izmantoja viņa sarakstīto eseju līdz pat 20. gadsimta sākumam.[100]

Pils attēls no 1880. gada

Pēc četriem gadiem Vladislavs Sirkomļa veltīja Miras pilij vairākas lapaspuses grāmatā "Ceļojums manās bērnības vietās" (baltkrievu: "Вандроўкі па маіх былых ваколіцах").[101]

1860. gadu beigās Miras pili attēloja Baltkrievijā atpazīstamais grafiķis Napoleons Orda. Pils tika attēlota romantisma stilā: pakalnā, uz tumšo debesu fona pussabrukusi pils, priekšplānā — idilliska ainava ar tiltu pār Mirankas upi, nedaudz tālāk mājiņa ar salmu jumtu. Aiz pils var saskatīt augļu dārzu. Šis ir viens no labākajiem Miras pils attēliem. Vairāki Miras pils pētnieki šo gleznojumu bija uztvēruši kā pilnīgi precīzu pils attēlu, un restaurējot pili, vēlējās "atjaunot" pils torņos detaļas, kuras nekad nav eksistējušas.[102]

Pils nonākšana un laiks Svjatopolku-Mirsku īpašumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vitgenšteinu īpašumu izpārdošana radīja vēl nebijušu ažiotāžu krievu aristokrātijas vidū. 1891. gadā šo īpašumu par milzīgu summu — 414 tūkstošiem sudraba rubļu — nopirka kņazs Nikolajs Svjatopolks-Mirskis. Lai varētu nopirkt šo īpašumu, viņš ieķīlāja gandrīz visus īpašumus Novogrudskas un Podoļskas guberņās.[103] Iespējams, ka kņazu pievilināja pilsētiņas nosaukums un tās bijušo īpašnieku uzvārdi. Miras pili kņazs plānoja padarīt par savas ģimenes mājvietu.[104][105]

Miras pils plāns 20. gadsimta sākumā, rekonstrukcija

Pils jaunais īpašnieks neuzsāka pils atjaunošanas darbus. Pilij blakus, austrumu pusē, tika uzbūvēta pusmuiža neoklasicisma stilā, kura nodega 1914. gadā, blakus pusmuižai atradās saimniecības ēkas.[106] Starp pusmuižu un pili atradās angļu tipa parks. 1898. gadā aizaugušo ūdenstilpju vietā izraka jaunu dīķi, kura dēļ tika iznīcināta daļa no bastiona.[11] Turpat blakus esošais ābeļdārzs ziedēšanas laikā tika izcirsts. Parkā izveidoja Svjatopolku-Mirsku dzimtas kapus.[107] Nikolajs Svjatopolks-Mirskis mira 1898. gada 14. jūlijā 65 gadu vecumā.[108] Kņaza valdījumi pārgāja viņa sievas kņazienes Kleopatras Svjatopolkas-Mirskas, vēlāk — dēla Mihaila īpašumā.[109]

Pils atjaunošanas darbi 1920. gados.

Tajā laikā pieauga interese par Miras pili kā kultūrvēsturisku pieminekli. 1915. gadā avīzē "Древности" tika publicēts Josifa Jadkovska raksts par pili Mirā, šajā rakstā bija ļoti daudz fotogrāfiju, attēlu un rasējumu. Jadkovska rakstam bija liela loma ne tikai pils zinātniskajā izpētē, bet arī pils glābšanā.[110] Mihails Svjatopolks-Mirskis, kurš līdz tam strādāja Krievijas sūtniecībā Londonā, pieņēma lēmumu atjaunot Miras pili.[111] Pils atjaunošanas darbi sākās 1922. gadā un ilga 16 gadus. Laika posmā no 1922. līdz 1929. gadam pilnībā tika atjaunots dienvidrietumu tornis un austrumu korpusa siena. Pēc ekonomiskās depresijas no 1934. līdz 1939. gadam tika atjaunots pils ziemeļaustrumu spārns un divi torņi: dienvidaustrumu un ziemeļrietumu.[96][112] No visām Varšavas arhitekta Teodora Burga projektētajām pils zālēm izdevās pabeigt tikai ziloņu zāli.[113] Pilī tika ievilkts ūdensvads un elektrība, bija arī kanalizācijas sistēma un telefons.[114][115] Dienvidu ārējā sienā ierīkoja nelielu balkonu, kas kļuva par kņaza mīļāko vietu pilī.[116] Kopā ar balkonu saglabājušies mūru fragmenti izskatījās kā kultūras vērtība.

Kņazam Mihailam nebija ne ģimenes, ne pēcnācēju, 1937. gadā viņš adoptēja savu brāļadēlu Aleksandru Svjatopolku-Mirski, kuram pils tika nodota 1938. gadā. Aleksandram bija Rumānijas pase, viņš saņēma Polijas pilsonību, tajā pašā gadā viņš apprecēja 22 gadus vecu polieti: grāfieni Katažīnu Binu-Binsku. Kad 1939. gada septembrī Rietumu Baltkrievijā iebruka Sarkanā Armija, pils īpašniekus arestēja, bet pateicoties diplomātiskajiem sakariem, viņi izbēga no deportācijas uz Sibīriju.[117]

Pils padomju laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils 20. gadsimta 50. gados

1939. gadā pilī bija izveidots ražošanas artelis. Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā pilī atradās geto, kurā nacisti sadzina aptuveni 1800 vietējo ebreju. Ebreji izveidoja pretošanās grupu, un 1942. gada 9. augustā aptuveni 250 ebreju izbēga no geto, taču pēc 3 dienām pārējie ebreji, kuri palika geto, tika nošauti pils Itāļu dārzā. Kad pili sasniedza Sarkanā Armija, Mirā bija palikuši aptuveni 40 ebreji. Par piemiņu Miras ebrejiem, kas gāja bojā holokausta laikā, Ebreju Nacionālais fonds kopā ar Jeruzalemes pilsētas vadību izveidoja veselu mežu masīvu Jeruzalemes ziemeļu daļā, šis mežs tika nosaukts Miras vārdā. Pirmie 1000 koku stādi tika iestādīti 1980. gadu sākumā par Rozas Gvozdas līdzekļiem, kura kopā ar vīru izglābās no nāves.[118]

Pēc Sarkanās Armijas ienākšanas 1944. gada jūlijā dzīvošanai piemērotākajās telpās iemitinājās vietējie iedzīvotāji, pēdējā ģimene no pils izvācās tikai 1962. gadā. 1960. gados pils netika pieskatīta, vienīgi dažas telpas tika izmantotas kā noliktavas.[119] 1950. gados pilī strādāja arhitekts A. Mitjaņins.[120] 1968. gadā izveidoja speciālu restaurācijas komisiju, viens no šīs komisijas pirmajiem uzdevumiem bija Miras pili izpētīt un sagatavot restaurācijai. Tika uzsākta pils izpēte ar mērķi to restaurēt, 1971. gadā tika pabeigta pils sienu konservācija.[121]

1978. gada oktobrī Baltkrievijas PSR Ministru Padome izdeva rīkojumu par Miras pils atjaunošanu un mākslas tehnikuma izveidi Miras ciemā. Tika izveidota speciāla arhitektu komisija, kuras mērķis bija izlemt par efektīvāko Miras pils atjaunošanas veidu. 1981. gadā šī komisija izstrādāja projektu Miras pils atjaunošanai.[122]

Pils restaurācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais pils restaurācijas projekts, kurā bija paredzēts pielāgot pili mākslinieciskajai profesionāli tehniskajai mācību iestādei, tika izstrādāts 1980. gadu sākumā.

Pils atjaunošanas laikā, 2005. gadā

Pils restaurācijas plāns tika prezentēts 1980. gada oktobrī Baltijas un Baltkrievijas PSR reģionālajā konferencē Klaipēdā. 1983. gada 25. jūlijā pils sienā tika iemūrēts ķieģelis ar restaurācijas uzsākšanas datumu.

1993. gada 12. aprīlī ar lielu greznību un neatkarīgās Baltkrievijas vadītāju klātbūtni notika Miras pils pirmās muzeja ekspozīcijas atklāšana. Vēlāk restaurācijas zinātniskā koncepcija tika prezentēta UNESCO ekspertiem, kuri apmeklēja Miras pili ar mērķi noteikt tās atbilstību UNESCO Pasaules mantojuma saraksta kritērijiem. 2000. gadā Miras pils komplekss tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[123][124]

1987. gadā Miras pils telpas nodeva Baltkrievijas Nacionālā mākslas muzeja rīcībā, kura darbinieki ķērās pie muzeja kompozīciju nākotnes koncepcijas izveides. 2002. gadā Baltkrievijas Republikas Kultūras Ministrija izskatīja šo koncepciju un to apstiprināja.[125]

Pils izmantošana mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1997. gadā Miras pils pielietojuma plāns tika labots, lai varētu nodrošināt iespēju pilī rīkot augstākā līmeņa diplomātiskās tikšanās, kā arī dažādus kongresus, konferences un citus masveida pasākumus.

Daļa pils tika atvēlēta viesnīcas izveidei. Lai palielinātu apdzīvojamās platības lielumu, 3. stāvu sadalīja divos līmeņos. Tādā veidā tika iegūti 10 viesnīcas numuri, no kuriem 4 ir divvietīgie un 1 apartamenti.[126] Miras pilī ir ieviestas modernas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību pilī var noritēt augstākā līmeņa pasākumi. Taču šo tehnisko aprīkojumu nedrīkst izvietot pils telpās, jo tas neatbilst pils vēsturiskajam interjeram, tādēļ tika izveidotas speciālas pazemes telpas, kurā šis aprīkojums atrodas.[127]

Pils restaurācijas un muzeja izveides kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miras pils muzeja ekspozīcija izsauca kritiku saistībā ar to, ka īstu priekšmetu vietā tiek izmantotas mūsdienīgas mulāžas

Realizētais restaurācijas projekts izsauca plašu kritiku speciālistu vidū. Viens no aizrādījumiem bija par to, ka pils sāk izskatīties kā jauna, zaudējot savu senatnīgo izskatu. Sākotnējās virsmas vietā bija parādījusies akrila virsma, kas krāsota rozā krāsā. Citi kritiķi norādīja uz pils ārējiem elementiem (trotuārs, ieejas paviljons, celiņi), kas nerada pieminekļa atmosfēru. Pēc kritiķu domām, vēsturiskā pils bija pazudusi zem akrila slāņa un kļuvusi par komerciālu objektu.[128]

Pils arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils būvēta kvadrāta formā, katrā stūrī ir torņi, kuru augstums sasniedz 25 metrus, pils piektajā tornī atrodas pils vārti. Pils sienu augstums ir 13 metri un biezums — 3 metri.[12]

Pils noformējumā izmantoti baltkrievu gotikai raksturīgie elementi: jumta segums, dažādu formu nišas, ornamentālas ķieģeļu joslas.[129] Nišas ir apmestas ar baltu apmetumu un rada interesantu kombināciju, kontrastējot ar sarkanajiem ķieģeļiem, kas iemūrēti sienās.[130] Vairāki pētnieki uzskata, ka Miras pils ornamentālā apdare, kā arī baltkrievu tautastērpos esošās zīmes ir paredzētas ļaunu garu atbaidīšanai.[131]

Neskatoties uz pils tēla oriģinalitāti, pils plānojums atgādina vairākas pilis Polijas ziemeļu daļā, Baltijas jūras reģionā, Moldāvijā un Rumānijā.[132]

Ceļmalas kapliča[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļmalas kapliču koka ēkas vietā Mirā tika uzcelta 20. gadsimta sākumā (pēc 1909. gada). Kapličas būvniecību uzsāka Franciška Zaslavska. Kapličā virs ieejas ir saglabājies uzraksts: "Šo kapliču uzcēla Franciška Zaslavska viņas dēla Vladimira Franceviča Zaslavska piemiņai 1909. gadā." (Капліца гэта пабудавана Францішкаю Заслаўскай за спачын сына яе Уладзіміра Францавіча Заслаўскага 1909 г.).[133]

Kapliča ir maza izmēra kvadrāta formā celta ēka. Tā ir apmesta un kaļķota, pārklāta ar vara jumtu, uz kura atrodas krusts. Rietumu sienā ir koka durvis, dienvidos un ziemeļos — pa vienam logam. 1930. gados kapličā uz paaugstinājumiem bija krusts un krucifikss.[134]

Kapliča tika uzbūvēta par godu Vladimiram Francevičam Zaslavskim, kurš nomira 1909. gada 28. martā 37 gadu vecumā. Trīs gadus pirms tam viņu bija smagi piekāvuši piedzērušies kazaki, princeses Kleopatras Svjatopolkas-Mirskas sargi.

Ceļmalas kapliča tiek uzskatīta par arhitektūras pieminekli, kurš glabā piemiņu par Zaslavsku dzimtu, kura dzīvoja Mirā 19.-20. gadsimtā.[135]

Interesanti fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

50 000 rubļu banknote
  • 2012. gadā Miras pils kompleksu apmeklēja 275,5 tūkstoši apmeklētāju, tādējādi tam kļūstot par 4. visapmeklētāko Вaltkrievijas muzeju 2012. gadā.[136]
  • Ilgu laiku uzskatīja, ka Miras pils tika uzcelta 15. gadsimta beigās, tādēļ 1995. gadā tika atzīmēta pils 500. jubileja. Taču mūsdienās lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka Miras pils ir celta pēc 1522. gada.[137]
  • Miras pils ir attēlota uz 50 000 Baltkrievijas rubļu banknotes.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Юзаф Ядкоўскі. Замок в Мире. Древности, 1915.
  • И. М. Чернявский. Архетектурно-археологическое изучение Мирского замка и г. п. Мир. Советская археология., 1984.
  • А. К. Краўцэвіч. Гарады і замкі Беларускага Панямоння XIV—XVIII стст.: Планіроўка, культурны слой. Навука і тэхніка, 1991. ISBN 5-343-00615-9.
  • Архітэктура Беларусі: Энцыклапедычны даведнік/Беларуская Энцыклапедыя. БелЭн. 1993. ISBN 5-85700-078-5.
  • Энцыклапедыя гісторыі Беларусі. БелЭн. 1999. ISBN 985-11-0141-9.
  • Беларуская энцыклапедыя. БелЭн. 2000. ISBN 985-11-0169-9.
  • Памяць: Гіст. дак. хроніка Карэліцкага р на. Ураджай. 2000. ISBN 985-04-0347-0.
  • Мірскі замак. Ураджай. 2002.
  • Замки Мирский и Несвижский = The castles of Mir and Nesvizh. Беларусь. 2003. ISBN 985-6676-35-5.
  • Замки Мирский и Несвижский = The castles of Mir and Nesvizh. Беларусь. 2003. ISBN 985-6676-35-5.
  • Гісторыя аднаўлення Мірскага замка ў другой палове XVII — пачатку XX стст. Мірскі замак і замкі Цэнтральнай і Усходняй Еўропы. Праблемы рэстаўрацыі і музеіфікацыі. «Белпрынт». 2006. ISBN 985-6676-35-5.
  • Інтрыга вокол 10 тысяч дукатаў. Мірскі замак. Канцэпцыя рэстаўрацыі і праблемы музеефікацы. «Белпрынт». 2008. ISBN 978-985-459-114-8.
  • Зняволенне і пакаранне ў Вялікім княстве Літоўскім ў 16-18 стст. Мірскі замак. Канцэпцыя рэстаўрацыі і праблемы музеефікацыі. «Бел- прынт». 2008. ISBN 978-985-459-114-8.
  • Жизнерадостный замок эпохи сурового средневековья // Отделочные и строительные материалы: Что выбрать. № 6. 2008.
  • . Халакост у мястэчку Мір паводле матэрыялаў вуснай гісторыі. Мірскі замак. Канцэпцыя рэстаўрацыі і праблемы музеефікацыі. Бел- прынт. 2008. ISBN 978-985-459-114-8.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. UNESCO oficiālā mājaslapa
  2. 2,0 2,1 Ткачев М. А. Замки Беларуси. 135. lpp
  3. http://www.data.minsk.by/history/mir/
  4. Энцыклапедыя гісторыі Беларусі. — 437, lpp.
  5. Dmitrijs Bubnovskis, „История создания” — 14. lpp
  6. Памяць: Гіст. дак. хроніка Карэліцкага р-на. 43. lpp
  7. Беларуская энцыклапедыя. — 10. nodaļa. — 469. lpp.
  8. Ткачев М. А. Замки Беларуси. 142. lpp.
  9. А. Я. Митятин. Замок в Мире
  10. Andrew Koretsky. "Restaurācija vēsture", 152. lpp.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 Ткачев М. А. Замки Беларуси. 136. lpp.
  12. 12,0 12,1 Памяць: Гіст. дак. хроніка Карэліцкага р-на. 40. lpp.
  13. Краўцэвіч А. К., Якшук Г. М. Стары Мір. 6.lpp.
  14. Шишигина-Потоцкая К. Я. "Замки Мирский и Несвижский". 10. lpp.
  15. Хілімонаў В. А. "Мірскія былі." 6. lpp.
  16. Калнін В. В. "Мірскі замак." 20-30. lpp
  17. "Макарчык Аляксандр,"Інтрыга вакол 10 тысяч дукатаў."— (publikācija)102.lpp
  18. 18,0 18,1 18,2 МИР. Замок и местечко. Текст О. Новицкой
  19. Памяць: Гіст. дак. хроніка Карэліцкага р-на. с. 40
  20. Дмитрий Бубновский. История создания… 13. lpp.(publikācija)
  21. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси.71. lpp. (publikācija)
  22. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 64. lpp.
  23. Interneta publikācija "Інтрыга вакол 10 тысяч дукатаў."
  24. Краўцэвіч А. К., Якшук Г. М. Стары Мір. 7. lpp.
  25. Калнин В. В. Мирский замок. 7. lpp
  26. Мирский замок: история создания и современность, А. С. Судакова, 49. lpp.(publikācija)
  27. Калнін В. В. Мірскі замак. 38. lpp. (publikācija)
  28. Памяць: Гіст. дак. хроніка Карэліцкага р-на. 48. lpp. (publikācija)
  29. Інтрыга вакол 10 тысяч дукатаў. 116. lpp. (publikācija)
  30. Калнин В. В. Мирский замок. 10. lpp. (publikācija)
  31. А. Я. Митятин. Замок в Мире. 13. lpp
  32. Беларуская энцыклапедыя: 10. nodaļa, 469.—470. lpp
  33. Ткачево М. А. Замки Беларуси 140. lpp.(publikācija)
  34. Людмила Массакова. Сокровище мира. 34. lpp. (publikācija)
  35. Дмитрий Бубновский. История создания… 20. lpp. (publikācija)
  36. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 71. lpp. (publikācija)
  37. Дмитрий Бубновский. История создания… 19. lpp.
  38. Ткачево М. А. Замки Беларуси. 140. lpp.
  39. Дмитрий Бубновский. История создания… 21. lpp.
  40. Шишигина-Потоцкая К. Я. Замки Мирский и Несвижский. 11. lpp.
  41. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 65. lpp. (publikācija)
  42. Шишигина-Потоцкая К. Я. Замки Мирский и Несвижский. с. 12
  43. Я. Митятин. Замок в Мире. 13. lpp.
  44. Дмитрий Бубновский. История создания ... 25. , 23. lpp.
  45. "Калнин В. В. Мирский замок.14. lpp."
  46. Памяць: Гіст. дак. хроніка Карэліцкага р-на.42. lpp.
  47. Мирский замок: история создания и современность, А. С. Судакова, 50. lpp. (publikācija)
  48. Памяць: Гіст. дак. хроніка Карэліцкага р-на. с. 42-43
  49. Бохан, Ю. М. Побыт феадалаў Вялікага Княства Літоўскага ў XV — сярэдзіне XVII стагоддзя. 98. lpp.
  50. 50,0 50,1 50,2 Калнин В. В. Мирский замок. 15. lpp
  51. Дмитрий Бубновский. История создания… 24. lpp.
  52. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 79. lpp.
  53. Калнін В. В. Мірскі замак. 70. lpp.
  54. Бохан, Ю. М. Побыт феадалаў Вялікага Княства Літоўскага ў XV — сярэдзіне XVII стагоддзя. 63. lpp.
  55. Людмила Массакова. Сокровище мира. 36. lpp.
  56. Дмитрий Бубновский. История создания… 25. lpp.
  57. 57,0 57,1 Мирский замок: история создания и современность, А. С. Судакова, 50. lpp.
  58. Дмитрий Бубновский. История создания ... 25. lpp.
  59. Краўцэвіч А. К., Якшук Г. М. Стары Мір. 10. lpp.
  60. Калнін В. В. Мірскі замак. 78. lpp.
  61. Калнин В. В. Мирский замок. 16. lpp.
  62. Андрэй Карэцкі. Гісторыя аднаўлення… 148. lpp.
  63. Шишигина-Потоцкая К. Е. Замки Мирский и Несвижский, 14. lpp.
  64. 64,0 64,1 64,2 Андрэй Карэцкі. Гісторыя аднаўлення… 149. lpp.
  65. Ткачев М. А. Замки Беларуси. 140. lpp.
  66. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 82. lpp.
  67. Ткачево М. А. Замки Беларуси. 141. lpp.
  68. Калнин В. В. Мирский замок. 17, lpp.
  69. Краўцэвіч А. К., Якшук Г. М. Стары Мір. 11. lpp.
  70. Калнін В. В. Мірскі замак. 84. lpp.
  71. Андрэй Карэцкі. Гісторыя аднаўлення… 149.-150. lpp.
  72. Андрэй Карэцкі. Гісторыя аднаўлення…, 150. lpp.
  73. 73,0 73,1 Дмитрий Бубновский. История создания… 28. lpp.
  74. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. с. 83
  75. Калнин В. В. Мирский замок. 21.lpp.
  76. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 83. lpp.
  77. Калнін В. В. Мірскі замак. 94. lpp.
  78. Дмитрий Бубновский. История создания… 28. lpp
  79. Калнін В. В. Мірскі замак. 95. lpp.
  80. Калнін В. В. Мірскі замак. 96. lpp.
  81. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 84.lpp.
  82. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси.
  83. Краўцэвіч А. К., Якшук Г. М. Стары Мір. 12. lpp.
  84. Калнин В. В. Мирский замок. 23. lpp.
  85. Калнин В. В. Мирский замок. 24. lpp.
  86. Шишигина-Потоцкая К. Я. Замки Мирский и Несвижский. 15 — 16. lpp.
  87. Александр Ярошевич. Сражение 1812 года… 61. — 68. lpp.
  88. Архітэктура Беларусі с.348. lpp
  89. 89,0 89,1 Калнін В. В. Мірскі замак. 106. lpp.
  90. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 86. lpp.
  91. Выход Мирского замка… с. 86
  92. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. с. 67
  93. Хілімонаў В. А. Мірскія былі. 9. lpp.
  94. Калнин В. В. Мирский замок. 27. lpp.
  95. Калнин В. В. Мирский замок. 29. lpp.
  96. 96,0 96,1 Андрэй Карэцкі. Гісторыя аднаўлення… 151. lpp.
  97. Андрэй Карэцкі. Гісторыя аднаўлення… 152. lpp.
  98. Калнін В. В. Мірскі замак. 112. lpp.
  99. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 67. — 68.lpp.
  100. Калнін В. В. Мірскі замак. 107. lpp.
  101. Калнин В. В. Мирский замок. 29. lpp."
  102. Калнин В. В. Мирский замок. 30. lpp.
  103. Надежда Усова. Наказной атаман… 145. lpp.
  104. Надежда Усова. Наказной атаман ... 146. lpp.
  105. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 68. lpp.
  106. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 90. lpp.
  107. Дмитрий Бубновский. История создания… 31. lpp.
  108. Надежда Усова. Наказной атаман ... 147. lpp.
  109. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 69. lpp.
  110. Калнін В. В. Мірскі замак. 113. lpp.
  111. Дмитрий Бубновский. История создания… 32. lpp.
  112. Памяць: Гіст. дак. хроніка Карэліцкага р-на. 44. lpp.
  113. Шишигина-Потоцкая К. Е. Замки Мирский и Несвижский. 19. lpp.
  114. Хилимонав В. А. Мирские были. 14. lpp.
  115. Дмитрий Бубновский. История создания ... 32. lpp.
  116. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 95. lpp.
  117. Федорук А. Т. Старинные усадьбы Беларуси. 69. — 70. lpp.
  118. Ірына Махоўская, Ірына Раманава Халакост у мястэчку Мір паводле матэрыялаў вуснай гісторыі. 150. lpp.
  119. Дмитрий Бубновский. История создания… 34. lpp.
  120. Калнин В. В. Мирский замок. 36. lpp.
  121. Калнін В. В. Мірскі замак. 130. lpp.
  122. Калнін В. В. Мірскі замак. 135. lpp.
  123. Дмитрий Бубновский. История создания… 46. lpp.
  124. Дмитрий Бубновский. История создания… 56. — 57. lpp.
  125. Мирский замок: история создания и современность, А. С. Судакова, 51. lpp.
  126. Светлана Бекша. Реставрация и устройство интерьеров апартаментной части мирского замка. 61. lpp.
  127. Дмитрий Бубновский. История создания… 53. lpp.
  128. Армэн Сардараў. Мірскі замак: архітэктура і рынак
  129. Энциклопедия истории Беларуси, lpp. 437
  130. А. Я. Митятин. Замок в Мире. 12. lpp.
  131. Памяць: Гіст. дак. хроніка Карэліцкага р-на. 41. lpp.
  132. Калнин В. В. Мирский замок. 11. lpp.
  133. Ольга Новицкая, Людмила Прокопенко. Княжеская церковь… 94.-95. lpp.
  134. Ольга Новицкая, Людмила Прокопенко. Княжеская церковь… 96.-97. lpp.
  135. Ольга Новицкая, Людмила Прокопенко. Княжеская церковь-усыпальница в Мире. 97. lpp.
  136. [1]
  137. Калнін В. В. Мірскі замак. 35. lpp.