Grieķu neatkarības karš
.svg)
Grieķu neatkarības karš bija grieķu cīņa par neatkarību no Osmaņu impērijas no 1821. līdz 1832. gadam, kas noslēdzās ar Grieķijas Karalistes izveidošanu.
Ideja par bruņotu cīņu veidojās 1814. gadā Odesā dibinātajā grieķu tirgotāju patriotiskajā organizācijā "Draudzīgā brālība" (Philiki Etaireia). Grieķu sabiedrībā spēcīgu hellēnisma identitāti uzturēja grieķu ortodoksā baznīca, grieķu valoda un atmiņas par tautas vēsturi. Cita Balkānu pareizticīgā tauta serbi pēc 1804. gadā sāktās sacelšanās 1815. gadā pasludināja Serbijas kņazistes nodibināšanu. Grieķu sabiedrības elite Osmaņu impērijā baudīja virkni privilēģiju, un tie nebūt nebija noskaņoti revolucionāri. Grieķus regulāri iecēla par vietvalžiem Balkānu slāvu un rumāņu zemēs. Grieķu skaits Osmaņu impērijā bija ap četriem miljoniem un tikai puse no tiem dzīvoja mūsdienu Grieķijas teritorijā. Daudzi no Mazāzijā un Melnās jūras piekrastē dzīvojošajiem grieķiem vairs nerunāja grieķiski un bija kļuvuši par turīgiem tirgotājiem un kuģu īpašniekiem.[1]
Sacelšanās plāns paredzēja vienlaicīgu darbību grieķu dominētajā Peloponēsā, sacelšanos Konstantinopolē un militāru iebrukumu Moldāvijā un Valahijā, kurās grieķu vietvalži bija valdījuši kopš 1711. gada. Abas šīs provinces apdzīvoja pareizticīgie rumāņi, un grieķi cerēja uz ticības brāļu atbalstu.
1821. gada martā Aleksandra Ipsilanti vadītie "Draudzīgās brālības" 450 dumpinieki šķērsoja Prutas upi un iebruka Moldāvijā. Tā vietā lai uzbruktu turkiem, rumāņu dumpinieki uzbruka vietējiem zemes īpašniekiem un turīgiem grieķiem. Ipsilanti spēkus drīz sakāva un viņš bēga uz Austrijas Impēriju. Konstantinopoles sacelšanās apsīka pēc tam kad turki pakāra Konstantinopoles ortodoksu patriarhu. 25. martā sākās sacelšanās Peloponēsā, Korintas apkārtnē un vairākās salās. Grieķu skaits Peloponēsā bija ap 360 000, kamēr turku ap 40 000. Turkiem piederēja 2/3 zemes un tie dzīvoja galvenokārt pilsētās, laukos pilnībā dominējot pareizticīgajiem grieķiem. Sacelšanos pavadīja abpusējs genocīds, grieķiem nogalinot turkus un turkiem nežēlojot grieķu civiliedzīvotājus.
Dumpinieku spēki nostiprināja savu kontroli pār Peloponēsu un 1822. gada janvārī pasludināja neatkarību. Osmaņu spēki trīs reizes līdz 1824. gadam neveiksmīgi mēģināja atgūt Peloponēsu. Šīs neveiksmes ietekmēja tas, ka osmaņu armijai Peloponēsā nebija ziemas kazarmu. Pēc pavasarī sākta uzbrukuma armija rudenī atgriezās mājās, pametot teritoriju dumpinieku rokās.
Grieķu dumpinieki bija sašķelti divās frakcijās — nabadzīgos zemniekos un turīgos augstmaņos un tirgotājos. Viņu vidū 1823. gadā sākās pilsoņu karš, kurš beidzās 1824. gadā. Šajā laikā osmaņi panāca ēģiptiešu valdnieka Muhameda Alī karaspēka un flotes nosūtīšanu pret grieķiem, Grieķijā dzimušajam valdniekam apsolot varu pār sakauto dumpinieku zemēm. Ēģiptes karaspēks pakāpeniski atkaroja zaudētās teritorijas, 1826. gada aprīlī iekarojot Mesolongi, augustā Atēnas un 1827. arī aplenkto Atēnu akropoli.[2]
Šajā brīdī grieķus no sakāves izglāba Eiropas lielvaru iejaukšanās, kas aizstāvēja autonomas grieķu valsts izveidošanu, kā arī nevēlējās pieļaut Muhameda Alī nostiprināšanos reģionā. Lielbritānija simpatizēja grieķiem, taču baidījās no Osmaņu sabrukuma, ko varētu izmantot Krievija, sagrābjot jaunas teritorijas. Krievija atbalstīja grieķu ticības brāļus, taču baidījās no revolucionārās kustības un iespējas, ka jaunā valsts varētu nonākt britu kontrolē. Francijai bija svarīgas komerciālās attiecības ar Osmaņiem, taču tā vēlējās atjaunot lielvaras statusu, kas bija zaudēts pēc Napoleona sakāves.[1] Kad Osmaņi atteicās no eiropiešu organizētām sarunām ar grieķiem, Lielbritānijas, Francijas un Krievijas karaflotes 1827. gada 20. oktobrī sagrāva ēģiptiešu floti, nogremdējot 60 no 89 kuģiem. Tas neatturēja osmaņus no kara turpināšanas, 1828. gadā izraisot krievu-turku karu.
1830. gada 3. februārī Eiropas lielvalstis pieņēma Londonas protokolu, ar kuru Grieķiju pasludināja par karalisti, kas bauda lielvaru protektorātu. 1832. gada jūlijā Osmaņu impērija atzina Grieķijas neatkarību.[2] Eiropas lielvaras par karali iecēla mazgadīgo Bavārijas princi Oto, kurš ieradās ar saviem padomniekiem un karaspēku, tā atsvešinot patriotiskos grieķus.