Krievu—turku karš (1828—1829)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krievu-turku karš 1828-1829
Daļa no Krievu-turku kari
Boevoj epizod 1828-1829.jpg
Krievu turku kara (1828-1829) epizode
Datums1828. gada 26. aprīlis - 1829. gada 14. septembris
VietaBalkāni, Kaukāzs
IznākumsKrievijas impērijas uzvara, Adrianopoles līgums
IeganstsGrieķu neatkarības karš
Karotāji
Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērijaFlag of Russia.svg Krievijas impērija
Komandieri
Ottoman flag.svg Huseins pašā
Ottoman flag.svg Rešids pašā
Flag of Russia.svg Pēteris Vitgenšteins
Flag of Russia.svg Ivans Paskevičs
Flag of Russia.svg Johans Dībičs

Krievu—turku karš (1828—1829) vērtējam kā turpinājums konfliktam starp Krievijas un Osmaņu impērijām, ko iesāka grieķu neatkarības karš. Par kara ieganstu kalpoja tas, ka Osmaņu sultāns, sakarā ar Krievijas līdzdalību Navarino jūras kaujā, aizliedza krievu kuģiem turpmāk šķērsot Dardaneļus, un lauza Akermanas konvenciju.

Atšķirībā no no Aleksandra I, Nikolajs I nebaidījās iesaistīties grieķu neatkarības karā. 1827. gada 7. jūlijā Krievija, Lielbritānija un Francija noslēdz vienošanos, ar kuru pieprasīja Osmaņu impērijai atzīt Grieķiju par autonomu vasaļvalsti. Kad sultāns Mahmuds prasību noraidīja, trīs lielvalstu karakuģi 20. oktobra Navarīno kaujā iznīcināja turku-ēģiptiešu karafloti. Sultāns pieprasīja kompensāciju par saviem nogremdētajiem kuģiem. 1827. gada 8. decembrī lielvaru vēstnieki atstāja Konstantinopoli. Pēc armiju koncentrēšanas, ko pavadīja savstarpēji diplomātiski apvainojumi, 1828. gada aprīlī 150 000 kareivjus liela Krievijas armija šķērsoja Prutu. Ātri tiek ieņemti Jasi un Bukareste. Osmaņu armiju bija novājinājusi 1826. gadā sultāna veiktā janičāru apspiešana un rietumu stila militārā modernizācija. Krievi šķērso Donavu un 20. jūnijā ieņem Konstancas ostu, kas atvieglo piegāžu saņemšanu.

Karadarbība notiek arī Kaukāzā, kur 11. jūnijā krievi ieņem Anapas ostu. Krievijas uzbrukums Balkānos apsīka pie Šumlas cietokšņa Bulgārijā, kuru neizdevās ieņemt. Krievijas kareivjus sāka mocīt dažādas slimības, kas nodarīja lielākus zaudējumus nekā kaujas. 29. septembrī izdodas ieņemt aplenkto Varnas cietoksni, kura turku komandieris pāriet krievu pusē, un no Nikolaja I saņem īpašumus Krimā. Ziemas tuvošanās Krievijas armiju piespieda atkāpties uz drošākām pozīcijām Valahijā, atpakaļ aiz Donavas. Atkāpšanās grūtības nodarīja lielākus zaudējumus nekā turki. Arī Nikolajs I atstāja armiju, un devās uz Odesu.

Kaukāzā Krievijas uzbrukums bija veiksmīgāks. 26 000 kareivjus lielā ģenerāļa Paškeviča armija 1828. gada jūnijā ieņem Karsas cietoksni. Lai arī dažādām osmaņu armijām reģionā ir skaitliskais pārākums, to uzbrukumus izdodas atsist un 1829. gada jūnijā Paškevičs ieņem reģiona galvaspilsētu Erzerumu.

1829. gadā abas impērijas ar atjaunotām armijām atsāk karadarbību Balkānos. Osmaņiem reģionā ir 100 000 kareivju, no kuriem puse atrodas cietokšņos. Krievijas armija atkal pieaugusi līdz 150 000 kareivju ar 540 lielgabaliem. Krievijas karaflote bloķēja Bosforu un Dardaneļus. Uzbrukuma plāns paredzēja 1828. gadā neieņemto cietokšņu ieņemšanu, Balkānu kalnu grēgas šķērsošanu un uzbrukumu Konstantinopoles virzienā. Krievi iebrūk Rumēlijā un ieņem nozīmīgo Adrianopoli.

Krievijas panākumi draud izjaukt spēku līdzsvaru reģionā, kas noved pie Austrijas un Lielbritānijas centieniem panākt miera noslēgšanu. 1829. gada 14. septembrī karš beidzas ar Krievijai ne pārāk izdevīgo Adrianopoles miera līgumu. Tās teritoriālie ieguvumi bija minimāli. Sultāns formāli atteicās no vairākām jau iepriekš zaudētām teritorijām Kaukāzā. Līgums nostiprināja pareizticīgo provinču - Serbijas kņazistes, Grieķijas, Moldāvijas un Valahijas autonomiju. Daudz svarīgākas bija iegūtās tiesības brīvai tirdzniecībai Osmaņu impērijā un netraucēta kuģošana pa Dardaneļiem un Bosforu. Karš demonstrēja politiski un militāri nestabilās Osmaņu impērijas spēju pretoties Krievijai, kuras lielo armiju smagi plosīja slimības. Kopumā Krievija zaudēja ap 150 000 kareivju.