Hadīts

Kaligrāfiski uzrakstīts arābu vārds حديث (ḥadīṯ)

Hadīts (arābu: حديث, ḥadīṯ, izrunā: /ħa.diːθ/ — ‘jaunumi’ vai ‘stāsts’), arī hadīss, ir reliģisks teksts islāmā, kurā pierakstīti pravieša Muhameda teicieni, svētrunas, mācības un stāsti par viņu. To var uzskatīt arī par pravieša Muhameda biogrāfiju. Tie ir otri nozīmīgākie raksti islāmā aiz Korāna. No hadīta tiek veidotas sunnas. Hadīts kopā ar Korānu tiek izmantots, lai interpretētu tiesību sistēmu islāmā, šariatu, kā arī dotu morālos norādījumus.

Termins ‘hadīts’ tiek attiecināts gan uz visu reliģisko tekstu krājumu, gan uz atsevišķu, konkrētu tekstu no šī krājuma, tādēļ tiek izmantots arī šī termina daudzskaitlis, tas ir, hadīti jeb hadīsas. Ikvienu atsevišķu hadītu veido divas daļas, tas ir, atstāstītāju virkne (إسناد, ʾisnād) un teksts (مَتْن, matn). Ir izveidojusies hadīta zinātne, kuras mērķis ir nodrošināt ikviena hadīta autentiskumu. Lielākie un visvairāk citētie hadīta krājumi ir Muhammeda el Buhārī veidotais “Sahīhs” (صَحِيح, ṣaḥīḥ — ‘skaņa’) un Muslima ibn el Hadžādža krājums ar tādu pašu nosaukumu. Vēl svarīgi ir El Tirmidhī, El Nasāī, Ibn Mājas un Abū Dāvuda darbi. Šie seši krājumi veido hadīta kolekciju Kutub al-Sittah (‘Sešas grāmatas’). Sunnīti balstās tieši uz šiem sešiem darbiem. Pastāv arī Kutub al-Arba'a (‘Četras grāmatas’), kuru veido citu autoru krājumi, un uz to balstās šiīti.

Hadīta zinātne

Ir izveidojusies hadīta zinātne (علم الحديث, ʻilm al-ḥadīth), kuras mērķis ir nodrošināt ikviena hadīta autentiskumu. Hadīta autentiskuma noteikšana islāmā ir ārkārtīgi svarīga, jo līdz ar Korānu islāma pravieša sunnas tiek uzskatītas par dievišķu atklāsmi (wahy), un to pieraksti nodrošina islāma likuma (šariata) pamatu. Hadīts, atšķirībā no Korāna, dod norādes itin visā, sākot ar reliģiskajiem pienākumiem līdz pat labsirdīgas attieksmes izrādīšanai pret vergiem.

Tā kā hadīts tika nodots mutiski un nebija apkopots rakstiskos darbos līdz pat 9. gadsimtam (islāma trešajam gadsimtam), tad nav nevienas senas rakstiskas liecības, ko pārbaudīt. Saskaņā ar hadīta klasisko zinātni ir trīs galvenie veidi, kā noteikt hadīta autentiskumu (sihha), tas ir, noteikt, vai ir citi identiski ziņojumi no citiem stāstītājiem; novērtējot stāstītāja uzticamību; un izpētot hadīta stāstīšanas ķēdes nepārtrauktību.

Hadīta krājumi

Hadīta krājumus dala trīs grupās — sunnītu islāma, šiītu islāma un ibadi krājumos. Lielākie un visvairāk citētie hadīta krājumi ir Muhammeda el Buhārī veidotais “Sahīhs” (صَحِيح, ṣaḥīḥ — ‘skaņa’) un Muslima ibn el Hadžādža krājums ar tādu pašu nosaukumu. Vēl svarīgi ir El Tirmidhī, El Nasāī, Ibn Mājas un Abū Dāvuda darbi. Šie seši krājumi veido hadīta kolekciju Kutub al-Sittah (‘Sešas grāmatas’). Sunnīti balstās tieši uz šiem sešiem darbiem. Pastāv arī Kutub al-Arba'a (‘Četras grāmatas’), kuru veido citu autoru krājumi, un uz to balstās šiīti.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hadīts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)