Ahmadiju musulmaņu kopiena (arābu: الجماعة الإسلامية الأحمدية, al-Jamā'ah al-Islāmiyyah al-Aḥmadiyyah, urdu: احمدیہ مسلم جماعت) ir globāla musulmaņu kustība. To 1889. gadā izveidoja Britu Indijā, Pendžābā, dzīvojošais Mirza Gulāms Ahmads, kurš pats sevi pasludināja par dievišķi apsolīto mahdī (mesiju), kuru musulmaņi gaidīja, lai mierīgā ceļā panāktu islāma triumfu.[1] Viņš apgalvoja, ka iemieso arī citu lielo reliģiju eshatoloģiskās figūras,[2] piemēram, Višnu un Jēzu Kristu.[3] Kustība ir zināma arī kā Ahmada musulmaņi vai vienkārši ahmadi.
Lielākā daļa no ahmadijiem dzīvo Pakistānā. 1970. gados Pakistānā ahmadiji tika atzīta par nemusulmaņu kopienu un viņiem tika aizliegts saukties par musulmaņiem.[3]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: ahmadiji.
