Helsinki-86

Helsinki-86 bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa, ko 1986. gada jūnijā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss, ar mērķi sekot, kā tiek ievērotas latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības. Uz ārzemēm nosūtīja 17 personu protesta vēstuli pret PSKP CK un Latvijas KP CK, kā arī "Helsinki-86" dibināšanas dokumentus, kas izraisīja plašu rezonansi.
Akcijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1987. gadā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pieminot 1941. gada jūnija deportācijas Latvijā 1987. gada 14. jūnijā grupa "Helsinki-86" organizēja ziedu nolikšanas ceremoniju komunistiskā terora upuru piemiņai pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Varas iestādes izolēja organizācijas vadītājus un pie Brīvības pieminekļa pārcēla velomaratona finišu un dalībnieku apbalvošanu. Tomēr ziedu nolikšanā piedalījās ap 100—150 cilvēku, vairāki tūkstoši cilvēku bija sanākuši vērot notiekošo.[1]
1987. gada 23. augustā grupa organizēja demonstrāciju Molotova-Rībentropa pakta nosodījumam. Varas iestādes pirms akcijas daļu helsinkiešu nobloķēja pretim Bastejkalnam esošā nama dzīvoklī. Lai arī Brīvības pieminekli apjoza miliču un brīvprātīgo kārtības sargu ķēdes, vairāki tūkstoši cilvēku pie tā nolika ziedus. "Helsinki-86" vadītājs Jānis Barkāns demonstrantu skaitu vērtēja uz 10 tūkstošiem. Pēc pulksten 17.00 milicija sāka vardarbīgi izdzenāt un aizturēt akcijas dalībniekus. Arestēja apmēram 160 cilvēku, "Helsinki-86" aktīvistus mēģināja diskreditēt un piespiest emigrēt. Presē notika 23. augusta notikumu nosodīšanas kampaņa, publicējot vēstules ar pazīstamu kultūras un sabiedrisko darbinieku parakstiem. Uzņēmumos un iestādēs rīkoja sapulces, kurās atreferēja presē un atspoguļoja televīzijā. Grupa "Helsinki-86" aicināja nedēļas laikā sarīkot televīzijā preses konferenci, varētu izskaidrot savu viedokli, kā arī atvairīt pret viņiem vērstos personiskos apvainojumus. Valsts televīzijas un radioraidījumu komiteja noraidīja preses konferences ideju.[1]
1987. gada 18. novembrī "Helsinki-86" svinēja Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu.
1988. gadā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1988. gada 25. janvārī Liepājā 10 jaunieši (astoņi no Liepājas un divi no Aizputes) pie grupas "Helsinki-86" nodibināja Jauniešu apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”.
30. janvārī Rīgā notika "Helsinki 86" sēde, kurā Eduards Berklavs nolasīja divu stundu garu referātu par savu dzīvi. "Helsinki '86" iesniedza LKP CK memorandu, pieprasot Latvijas neatkarību un sarkanbaltsarkanā karoga atjaunošanu. 1988. gada 2. februārī no "Helsinki '86" dalībniekiem Latvijā bija Mārtiņš Bariss, Eva Biteniece, Linards Grantiņš, Ārijs Tomsons, Alfrēds Zariņš un Juris Ziemelis, bet Raimonds Bitenieks, Edmunds Cirvelis un Heinis Lāma bija Minsterē, Jānis Barkāns — Stokholmā, Rolands Silaraups — Austrālijā. 1988. gadā grupai pievienojās Aija Ekarda (dzimusi 1968), Mario Ekards (1963), Dzintars Geide, Juris Vidiņš (1938), Mērija Vītola un Jāzeps Sadovskis.[2]
1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē demonstrācijas laikā grupas "Helsinki-86" biedrs Konstantīns Pupurs cauri visai Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu Kapiem, iznesa Latvijas sarkanbaltsarkano karogu.
Vēlākie notikumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1989. gada 23. augustā notika akcija "Baltijas ceļš". Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji, sadevušies rokās no Tallinas līdz Viļņai, demonstrēja savu vienotību valstu neatkarības atjaunošanā.
1997. gadā uz sabiedriskās organizācijas "Helsinki-86" bāzes tika izveidota politiskā partija, kuru 1998. gada 2. janvārī reģistrēja Tieslietu ministrijā. Par partijas pirmo priekšsēdētāju kļuva Heinis Lāma. Kā politiskā partija "Helsinki-86" bez sekmēm mēģināja piedalīties 7. Saeimas vēlēšanās un 2001. gada pašvaldību vēlēšanās Rīgā. 2003. gadā uz "Helsinki-86" bāzes izveidojās politiskā partija Nacionālā Spēka Savienība (NSS), kurā līdz tās likvidācijai darbojās vairāki "helsinkieši".[3][4]
"Helsinki-86" biedru uzskaitījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cilvēktiesību aizsardzības grupas "Helsinki-86" biedri dažādos laikposmos:
- Mārtiņš Āboliņš
- Jānis Ābols
- Mārtiņš Bariss (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
- Jānis Barkāns
- Anta Bergmane
- Eva Biteniece (apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
- Raimonds Bitenieks (apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
- Edmunds Cirvelis
- Lita Ecētāja
- Mario Ekards
- Aija Ekarde
- Linards Grantiņš (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
- Dzintars Geide
- Miervaldis Krims
- Heinis Lāma
- Jānis Lapa
- Vitauts Nenišķis
- Konstantīns Pupurs
- Jānis Rožkalns (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
- Jāzeps Sadovskis
- Rolands Silaraups (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
- Ārijs Tomsons
- Jānis Vēveris (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
- Juris Vidiņš
- Mērija Vītola
- Alfrēds Zariņš
- Juris Ziemelis
- Reinholds Kalniņš
- Rita Prane
- Uldis Kretovs
- Romāns Jaunušāns
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1 2 «Kalendāra nemieri» pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā. Nenovērtētais Trešās atmodas notikums lsm.lv 2025. gada 23. augustā
- ↑ "Helsinki '86" darbība Pasaules Brīvo latviešu apvienība "Laiks" nr. 14; 17.02.1988
- ↑ http://www.apollo.lv/zinas/helsinkiesi-vini-bija-sakuma/335523
- ↑ http://www.knab.lv/lv/finances/db/declaration/decl.php?id=99163
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Helsinkieši: viņi bija sākumā
- Dokumenti pie šķirkļa Helsinki-86 (Historia.lv)
- 1987. gada 23. augusts Rīgā
- Helsinki ’86 dibināšanas 20. gadskārta (1986—2006) Arhivēts 2009. gada 9. februārī, Wayback Machine vietnē.