Juris Ziemelis
| ||||||||||||||||||||
Juris Ziemelis (1941-1988) bija latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, vairāk nekā pusi no savas dzīves (24 gadus) bija politieslodzītais.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1941. gada 17. maijā Bārbeles pagasta Kauķu mājās Mārtiņa un Annas Ziemeļu ģimenē. Mācības uzsāka Bārbeles pamatskolā, bet 1949. gada 25. martā kopā ar ģimeni tika deportēts uz Omskas apgabalu Sibīrijā. 1957. gada 11. janvārī atgriezās Latvijā, dzīvoja tēva māsas mājās "Bērzniekos". Mācījās Bauskas 2. vidusskolā, nodibināja jauniešu grupu, kas plānoja Bauskas centrā uzvilkt Latvijas karogu. 1958. gada 6. novembrī viņu apcietināja un pēc trīs mēnešu pratināšanām 1959. gada 23. janvārī notiesāja uz diviem gadiem ieslodzījumā par pretpadomju aģitāciju, neatļautu ieroča glabāšanu, gatavošanos izplatīt pretpadomju lapiņas un uzvilkt buržuāziskās Latvijas karogu. Ieslodzījumu pavadīja Cēsu nepilngadīgo kolonijā un soda nometnē Mordvijā. Pēc atbrīvošanas 1959. gada septembrī strādāja par būvstrādnieku "Balttransstroj" iecirknī Igaunijā. 1960. gada 28. septembrī viņu atkārtoti apcietināja par ieroču glabāšanu un pretpadomju grupas veidošanu kopā ar Jadzeviču, Masuli un Krūkliņu. Tiesa 1961. gada 17. februārī J. Ziemelim piesprieda 15 gadu brīvības atņemšanu par pretpadomju darbību, ko viņš pavadīja Vladimiras, Mordvijas, Permas cietumos un politieslodzīto nometnēs.
Pēc atgriešanās Latvijā 1975. gada septembrī viņš ar nopietniem veselības traucējumiem dzīvoja Bārbelē un strādāja par būvstrādnieku vietējā kolhozā. VDK aģenti "Ozols" un "Pols" ziņoja, ka J. Ziemelis kopā ar G. Astru, I. Cālīti, I. Žukovski, V. Kalniņu, E. Prauliņu, E. Danni un J. Pūpolu pulcējušies pie Ernesta Laumaņa kapa Rīgas 2. Meža kapos. 1979. gada augustā kā viens no 45 baltiešiem parakstīja protesta dokumentu, ko dēvē arī par "Baltijas memorandu" vai "Baltijas hartu".[1] 1979. gada 26. oktobrī atbrīvots no darba kolhozā un pārcēlās pie sievas Benitas Ziemeles uz dzīvi Rīgā. Šajā gadā viņš kļuva par PBLA informācijas biroja līdzstrādnieku, J. Ziemeli mēģināja savervēt arī par VDK aģentu.[2]
1987. gada pavasarī Rolands Silaraups uzaicināja J. Ziemeli pievienoties Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupai Helsinki-86. Pirmo reizi publiski uzstājās 1987. gada 14. jūnija demonstrācijā Bastejkalnā, vēlāk aktīvi darbojās LTF dibināšanas komitejā un pirmajā kongresā 1988. gada oktobrī. 1988. gada 23. augustā un 18. novembrī teica runas demonstrācijās pie Brīvības pieminekļa. Miris Rīgā no vēža komplikācijām 47 gadu vecumā 1988. gada 28. decembrī. 1989. gada 3. janvārī vairāki tūkstoši cilvēku pavadīja viņu aizsaulē. Jura Ziemeļa kapu draugi aizbēra ar rokām.[3] 2003. gada 14. martā pēc nāves apbalvots ar Lietuvas Vīta ordeņa Virsnieka krustu par 1979. gada Baltiešu memoranda parakstīšanu.[4] 2008. gadā viņa tuvinieki ierosināja Rīgas domei nosaukt kādu no ielām Jura Ziemeļa vārdā.[5]
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Harta 77 — ierosme Baltijas hartai». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 7. decembrī.
- ↑ «Anna Bergmane. Jura Ziemeļa biogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 8. decembrī.
- ↑ Vīrus, kuru kapus aizber ar rokām, neaizmirst Arhivēts 2016. gada 5. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Bauskas dzīve, 1996. gada 6. jūnijā
- ↑ Lietuvas valsts ordenis Jurim Ziemelim
- ↑ «Iesniegums Rīgas Domes Pieminekļu padomei». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 8. decembrī.