Hermanis fon Bukshēvdens (Tērbatas bīskaps)

Leales bīskapa Hermaņa zīmogs. Apliecošais uzraksts HERMANNUS:DEI:GRA(TIA):LEALENSIS:EP(ISCOPU)S.

Hermanis fon Bukshēvdens jeb Hermanis no Bukshēvdenas (latīņu tekstos: de Bekeshovede, Bickeshovede, Bikeshovde, Beckeshovede, vācu tekstos: Buxhöveden, Buxöhvden, Bukshöwden, *1163, †1248) bija Rīgas bīskapa Alberta brālis, otrais Igaunijas jeb Leales bīskaps un pirmais Tērbatas bīskaps (latīņu: Hermannus episcopus Tarbatensis). Kopā ar savu brāli Albertu vadīja krustnešu uzbrukumu Tērbatai 1224. gadā, viņā vadībā Tērbatas bīskapijas karaspēks cieta zaudējumu Ledus kaujā pret Novgorodas kņazu Aleksandru 1242. gadā.

Dzīvesgājums

Bīskaps Hermanis dzimis 1163. gadā Bukshēvdenā, tagadējās Lejassaksijas teritorijā. Pirms došanās uz Livoniju Hermanis bija Benediktiešu ordeņa klostera abats Brēmenē. Pēc Igaunijas pirmā bīskapa Teoderiha nāves 1220. gada 10. aprīlī viņa brālis Livonijas bīskaps Alberts Hermani iecēla par Igaunijas bīskapu.

Dānijas karalis Valdemārs II pretojās Hermaņa iebraukšanai Livonijā un tikai 1224. gada 21. jūlijā viņš tika atzīts par Leales bīskapu. Kopā ar savu brāli Albertu viņš vadīja krustnešu karaspēku 1224. gada Tērbatas kaujā.

Sākumā Igaunijas jeb Leales bīskapa Hermaņa rezidence bija Otepē pilskalnā, kur viņš atjaunoja sagrauto ugauņu pili un dalīja lēņus, iecēla mācītājus amatā, noteica desmito tiesu un paņēma 24 zemnieku mājas kapitula uzturēšanai. 1225. gada 1. decembrī Svētās Romas impērijas ķeizars Indriķis VII aplēņoja bīskapu Hermani ar markgrāfa un valsts firsta, pilsētas (Tērbatas) dibināšanas, naudas kalšanas u.c. tiesībām. Pēc konflikta ar Zobenbrāļu ordeni 1225. gadā Hermanis pārcēlās uz Rīgu, bet no 1226. gada bija Trīras bīskapa palīgs.

1234. gada 20. novembrī Romas pāvests Gregorijs IX uzdeva Leales bīskapam Hermanim, kā arī Tērbatas un Rīgas dombaznīcu prāvestiem aicināt ierasties kā apsūdzētiem Romā, lai sniegtu liecības par nodarītajiem zaudējumiem Zemgales bīskapam Balduīnam. Tikai pēc izlīguma ar Zobenbrāļu ordeni 1235. gadā Hermanis no Romas pāvesta saņēma atļauju kļūt par Tērbatas bīskapu. 1240. gada rudenī viņš vadīja kara gājienu uz Pleskavu un Ingriju. Livoniešu karaspēks, kas sastāvēja no bruņiniekiem un igauņu kājniekiem, ātri vien ieņēma Izborskas un Pleskavas pilis un Koporji, bet zaudēja kņaza Aleksandra vadītajam karaspēkam Ledus kaujā. 1243. gadā bīskaps Hermanis ar Rīgas un Sāmsalas bīskapiem un Livonijas ordeni noslēdza savienības līgumu, kas netieši bija vērsts pret krieviem un dāņiem. 1245. gadā bīskaps Hermanis tika atbrīvots no no pakļautības Lundas arhibīskapijai un kļuva par Rīgas arhibīskapijai padotu bīskapu.