Tērbatas kauja (1224)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par 1224. gada karagājienu uz Ugauniju. Par citām jēdziena Karagājieni uz Ugauniju nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
1224. gada Tērbatas kauja
Daļa no Livonijas krusta kariem
Ancient Estonian counties.png
Kauja notika Ugaunijas zemē (kartē - UGANDI).
Datums1224. gada aprīlis
VietaTērbatas pilskalns
IznākumsTika ieņemta un nodedzināta Tērbatas pils
Karotāji
Ugaunijas un Sakalas karavīri,
Novgorodas krievu garnizons
Zobenbrāļu ordenis,
līvu un letu karavīri,
bīskapa Alberta vasaļi
Komandieri
kņazs Vjačko,
Ugaunijas vecākie
Livonijas bīskaps Alberts fon Bukshēvdens,
Igaunijas bīskaps Hermanis fon Bukshēvdens
Zaudējumi
nogalināti ap 1000 igauņu un 200 krievu karavīru, arī kņazs Vjačko.

1224. gada Tērbatas kauja bija pēdējā lielā Livonijas krusta karu kauja pret Ugaunijas iedzīvotājiem. Kauja sākās 1224. gada 15. augustā Tērbatas pilskalnā starp pils aizstāvjiem no Līvzemes un Igaunijas kņaza Vjačko vadībā un krustnešiem bīskapa Alberta vadībā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dānijas ķēniņš Valdemārs II pa mātes līniju bija cēlies no varjagu-rūsu dinastijas Polockas Rurikovičiem. Viņa vectēvs bija Minskas un Polockas kņazs Volodars Gļebovičs, tādējādi Valdemāram bija iespējams pieteikt feodālās mantošanas pretenzijas uz kādreiz Polockai pakļautajām letu un līvu zemēm.

1218. gada vasarā Livonijas bīskaps Alberts, Igaunijas bīskaps Teoderihs no Turaidas un Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes devās pie Dānijas karaļa Valdemāra II uz Šlēzvigas valsts sanāksmi un lūdza viņu doties karagājienā pret Igauniju, lai igauņi pārstātu kopā ar krieviem karot pret viņiem. Kā kompensāciju par militāro palīdzību karalim piedāvāja virskundzību pār Igaunijas un, iespējams, Līvzemes zemēm. 1220. gadā bīskaps Alberts piekrita kļūt par Valdemāra II vasali, lēnī saņemot Livoniju[1]. 1222. gada vasarā Valdemārs II no jauna uzcēla iepriekšējā karagājiena laikā nopostīto pili Sāmsalā, kur pie Dānijas karaļa no Līvzemes ieradās bīskaps Alberts, Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns un vārdā nenosaukti līvu vecākie, lai vestu sarunas par dāņiem piešķirtās Līvzemes un Igaunijas turpmāko statusu. Sarunu gaitā viņi panāca to, ka karalis Valdemārs II bīskapam Albertam atdeva Līvzemi, turpretī Sakalas un Ugaunijas zemē viņš karaļa tiesības piešķīra Zobenbrāļu ordeņa brāļiem, bet garīgās tiesības Rīgas bīskapam.

1223. gadā Valdemāru II un viņa dēlu sagūstīja Šverīnes grāfs Heinrihs I un turēja apcietinājumā, prasot viņu atteikties no visiem iekarojumiem. Rīgas bīskaps Alberts apziņoja un sasauca Zobenbrāļu ordeņa brāļus, kā arī savus vasaļus ar Rīgas pilsoņiem un visiem līviem un letiem un pasludināja karagājienu visiem, kas piederēja pie Livonijas bīskapijas. Karagājiena dalībnieki Livonijas bīskapa Alberta un Igaunijas bīskapa Hermaņa vadībā 1224. gada 15. augustā sapulcējās pie Kāgjerva ezera un uzbruka Tērbatas pilij.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils aplenkums ilga daudz dienu, aplencēji un aizstāvji izmantoja tiem laikiem modernu kaujas tehniku. Aplencēji ļoti lielā daudzumā pagatavoja kara rīkus, akmeņu metamās mašīnas un astoņās dienās uzcēla aplenkumtorni no vareniem, ļoti gariem kokiem tikpat augstu kā pils, un, piebīdījuši to tuvāk virs grāvja, tūdaļ sāka no apakšas norakt zemi. Uzaustot rītam, liela daļa aizsarggrāvja malas nobruka no vaļņa zemē, un tūdaļ aplenkumtornis tika piestumts tuvāk pilij. Daudzus pilskalna aizstāvjus ievainoja uz aizsargsienas augšas ar stopu bultām, citus nogalināja ar mašīnu metieniem, ar paterellām svieda pilī nokaitētu dzelzi vai podus ar uguni. Tādā veidā viņi cīnījās ļoti daudz dienu. Tāpat arī tie, kas bija pilī, pagatavoja mašīnas un paterellas pret kristiešu mašīnām un vērsa savus loka šāvējus un stopniekus pret viņu bultām. Un viņi raka dienu un nakti bez mitas, tā ka tornis aizvien vairāk tuvojās pilij. Savukārt pils aizstāvji tās aizsargsienā izveidoja plašu spraugu, pa kuru pret torni noripināja ar uguni pilnus riteņus, un uzgāza tam vēl virsū lielas baļķu kaudzes. Taču uzbrucēji izārdīja ugunis, sadauzīja riteņus, apslāpēja visu liesmu sparu un savu torni nosargāja.

Izšķirošajā kaujā izcēlās bīskapa pusbrālis Johanness no Apeldernas, kas paņēma rokā lāpu un pirmais sāka kāpt pilskalna valnī, citi iebruka pa spraugu, pa kuru pils ļaudis bija laiduši riteņus ar uguni, un tiem sekoja arī leti un daži no līviem. Pils tomēr tika ieņemta un nodedzināta, nogalināti ap 1000 pils aizstāvju no Igaunijas un Līvzemes, krita arī kņazs Vjačko un visa viņa 200 vīru stiprā karadraudze.

Palīgā pils aizstāvjiem Pleskavā ieradās Novgorodas karaspēks, taču, uzzinot, ka pils ieņemta, Ugaunijas teritorijā neiegāja [2].

Kaujas sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novgorodas un Pleskavas kņazi norīkoja sūtņus uz Rīgu un noslēdza miera līgumu, kurā saglabāja tiesības ievākt meslus Tolovā. Tomēr 1224./1225. ziemā Rīgas bīskaps Alberts kopā ar Zobenbrāļu ordeni sadalīja Tālavas zemes: divas daļas viņš paņēma sev, trešo atstāja ordeņa brāļiem.

Sadalīta tika arī Ugaunija, Sakala, Vaiga, Normegunde un Mehu:

  • Iekarotās Ugaunijas zemes pārvaldei Igaunijas bīskaps Hermanis uzcēla mūra pili Otepē pilskalnā un nometināja tajā savu svaini Engelbertu no Tizenhūzenes, savu brāli Teoderihu, Helmoldu no Lineburgas un Doles bruņinieku Johannesu, un piešķīra katram no viņiem novadu (kilegundu) par lēni. Viņš arī iecēla savu brāli Rotmaru par prāvestu, nozīmēja Tērbatu par viņa konventa vietu un noteica, ka turienes baznīca būšot viņa katedrāle.
  • Zobenbrāļu ordenis saņēma savā īpašumā Sakalas zemi un nocietināja Vīlandes pili. Ordenis savā īpašumā paturēja arī Normegundes un Mehu zemes.
  • Vaigas zemi sadalīja, vienu pusi pievienoja bīskapa Ugaunijai, bet otru ordeņa Sakalai.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauce[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]