Benediktiešu ordenis
|
Ordo Sancti Benedicti | |
 Svētā Benedikta medaļas dizains aversā | |
| Abreviatūra | OSB |
|---|---|
| Izveidots | 529. gadā |
| Dibinātājs | Nursijas Benedikts |
| Dibināts | Subiako abatija |
| Tips | Katoļu reliģiskais ordenis |
| Galvenā mītne | Svētā Anselma baznīca Aventīnijā |
Dalīb | 6802 (3419 priesteri) (2020) |
| Gregorijs Polans | |
Galvenais orgāns | Benediktīniešu konfederācija |
Jumta organizācija | Romas Katoļu baznīca |
| Tīmekļa vietne |
osb |
Svētā Benedikta ordenis (latīņu: Ordo Sancti Benedicti; saīsinājums: OSB) ir senākais katoļu mūku ordenis, dibināts 6. gadsimtā. Devīze: "Lūdzies un strādā" (latīņu: Ora et labora).
2004. gadā benediktiešu ordenis apvienoja 7798 mūkus, to skaitā 4344 priesteri, 344 klosteri, 21 kongregācijas un seši neatkarīgie klosteri. Organizāciju vada uz 8 gadiem ievēlēts virsabats, kurš pārstāv benediktiešus pie Svētā Krēsla, taču kuram nav tiesību atcelt un iecelt klosteru vadītājus.
Ordeņa darbības pamatvirzieni ir lūgšanas, zinātne, māksla un evaņģelizācija (misionārisms).
Svētais Benedikts
[labot | labot pirmkodu]Svētais Benedikts no Nursijas (Sanctus Benedictus de Nursia; ap 480—547), benediktiešu ordeņa dibinātājs, uzsāka eremīta (vientuļnieka) dzīvi Apenīnu kalnu klints alā pie Subiako. Kad Benedikta uzturēšanās vieta kļuva zināma, pie viņa sāka plūst ļaudis, lūdzot padomus un mierinājumu. Ap 529. gadu kopiena pārcēlās uz ostgotu nesen nopostīto Montekasīno (itāļu: Monte Cassino; aptuveni 130 km uz dienvidaustrumiem no Romas), kur sagrāva Apolona templi, tā vietā nodibinot klosteri. Te Svētais Benedikts sarakstīja pirmo regulu,[1] t.i., mūku kopienas dzīvesveida reglamentu (statūtus).
Ap 577. gadu klosteri nopostīja langobardi, savukārt dzīvi palikušie mūki izklīda pa visu Eiropu, dibinot jaunas kopienas. Romas pāvests Gregors Lielais nosūtīja 40 benediktiešu mūkus uz Angliju. Tie lika pamatus Vestminsteres, Kenterberijas un Jorkas bīskapijām.
Tā kā Svētā Benedikta regula neparedzēja centralizētu struktūru, kas apvienotu vienā sistēmā klosteru un kopienu grupas, līdz 9. gadsimtam klosteri, kas dzīvoja saskaņā ar šo regulu, bija autonomi. 10.—11. gadsimtā ordenis piedzīvoja būtiskas iekšējās reformas: izveidojās klosteru kongregācijas, atšķēlās, izveidojot jaunus ordeņus, cistercieši un kamaldulieši, īstenota tā sauktā Klinī (franču: Cluny) reforma (kas pārreglamentēja mūku dzīvi kopienās).
1893. gadā Romas pāvests Leons XIII visus benediktiešu klosterus un kongregācijas apvienoja Benediktiešu konfederācijā.
Ieguldījums kultūrā
[labot | labot pirmkodu]
Benediktiešu ordenis ir būtiski ietekmējis visu kristīgo kultūru. Tas ir dāvājis baznīcai vairāk nekā 20 pāvestus, simtiem kardinālu un tūkstošiem bīskapu. Baznīca ir mantojusi benediktiešu mūku pārrakstītās grāmatas. Mūku darbs sekmējis arī Eiropas saimniecisko attīstību.
Benediktiešu klosteros veidoja plašas bibliotēkas, kur pēc mūsu ēras pirmajos gadsimtos ilgušā antīkā kultūras mantojuma iznīcināšanas apkopoja saglabātos antīkās literatūras manuskriptus. Bez tam līdz pat dominikāņu ordeņa izveidošanai benediktieši nodrošināja tās pieticīgās izglītības iespējas, kādas Eiropā pastāvēja viduslaikos: benediktiešu klosteros pārrakstīja manuskriptus, rakstīja hronikas, apmācīja jauniešus. Pie klosteriem veidoja amatnieku tirgus, slimnīcas.
Liķieris Benedictine
[labot | labot pirmkodu]Dzēriena recepti 1510. gadā izveidoja Fekamas (Fecamp) klostera mūks Bernardo Vinčelli. Sākotnēji liķieri lietoja kā zāles pret malāriju. 1863. gadā seno recepti atrada klostera bibliotēkā, un drīz vien atsāka liķiera ražošanu. Dzēriens satur kadiķi, mirres, krustnagliņas, kardamonu, kanēli, vaniļu, tēju, medu un citas sastāvdaļas. Labi sabalansēts, ar sarežģītu struktūru, un baudītājs var labi sajust daudzo sastāvdaļu nianses, īpaši vaniļas akcentu pēcgaršā. Uz katras īsta benediktīna pudeles ir abreviatūra D.O.M. (Deo Optimo Maximo — 'Dievam vislabākajam, visdiženākajam') un sarkana vaska zīmogs.
Eiropas kultūrā ievērojamākie benediktieši
[labot | labot pirmkodu]- Beda Cienījamais (angļu: The Venerable Bede; ap 673—735) — viens no pirmajiem Lielbritānijas hronistiem, sarakstījis "Anglijas tautas baznīcas vēsturi" (latīņu: Historia ecclesiastica gentis Anglorum).
- Alkuins (latīņu: Alcuinus; ap 735—804), dēvēts arī par Horaciju Flaku — viens no pirmajiem viduslaiku Eiropas intelektuāļiem, viens no Karolingu renesanses aizsācējiem, izveidojis Āhenē (Aachen) pirmo laicīgo skolu (Akadēmiju).
- Pēteris Damiāns (latīņu: Petrus Damianus; ap 1006—1072) — filozofs, teologs, eremīts, Baznīcas reformators, svētais.
- Kenterberijas Anselms (angļu: Anselm of Canterbury; 1033—1109) — filozofs, racionālists, viens no sholastikas pamatlicējiem.
- Floriāns Treflers (Floriano Treflero) — 16. gadsimtā uzrakstījis pirmo bibliotēku kataloga veidošanas teorijai veltīto zinātnisko darbu.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Benediktiešu ordenis.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Ordeņa centrālā mājaslapa
- Pannonhalmas (Ungārija) benediktiešu mājas lapa
- A Bibliography for Students of the Rule of Saint Benedict (angliski)
- Sancti Benedicti Regula — Latin text, translations and indices in Biblioteca Benedictina Intratext (angliski)
|