Hermans fon Brigenejs, saukts Hāzenkamps (vācu: Hermann von Brüggenei, genannt Hasenkamp, latīņu: Hermannus von Bruggeney cognominatus Hasenkampf) bija Livonijas ordeņa mestrs 1535.–1549.5.II.
Dzimis ap 1475. gadu.[1] Bija Livonijas ordeņaRīgas pils komturs (Hauskomtur, 1513–1519 ), pēc tam Bauskas fogts (1519–1527).[2]
1529. gadā viņu paaugstināja par Livonijas ordeņa landmaršalu (1529–1535), bet pēc Valtera fon Pletenberga nāves 1535. gadā kļuva par Livonijas ordeņa mestru.
"Hermanis Brigenejs, alias Hazenkamfs, 42. Vācu ordeņa mestris, 1535.gadā dabūja šo amatu. Šī mestŗa laikā Jānis Ikšķils no Rizenbergas, kāds ievērojams muižnieks, tapa ielikts cietumā, tādēļ ka bija nogalinājis savu zemnieku. Lietas apstākļi šādi: nogalinātā zemnieka draugi negribēja viņam ļaut nokļūt pilsētā un stāties tiesas priekšā, bet vainīgais tomēr uzdrošinājās ierasties Rēvelē. Muižnieka draugi un pilsoņi biedināja viņu, lai viņš uzmanītos, jo draudot lielas briesmas. Biedinājumu muižnieks neievēroja, jo pavisam nevarēja iedomāties, ka viņa dzimtzemnieka dēļ viņu varētu aizkart, likt cietoksnī un notiesāt uz nāvi. Drīz pēc tam ieradās Bots Šrēders, pilsētas fogts, apcietināja viņu un ielika cietumā.
Nu šis muižnieks saprata, ka lieta paliek nopietna, un viņš labāk būtu gan atradies citos apstākļos. Nelīdzēja viņam arī viņa lielā bagātība. Beidzot viņam nocirta ar zobenu galvu starp pilsētas vārtiem, 7.maijā, 1535.gadā. Tāds iznākums ļoti uztrauca visus Livonijas muižniekus, un visiem bija liels brīnums, ka tādu tik ievērojamu muižnieku viena zemnieka dēļ varēja sodīt ar nāvi. Visi Harijas un Virijas muižnieki ļoti uztraucās šī gadījuma dēļ.
1536. gada Sveču dienā mestris Brigenejs ieradās Rēvelē, kur viņu svinīgi saņēma. Pa mestŗa uzņemšanas laiku rātsnamā starp muižniekiem un pilsoņiem notika liela nelaime. Kāds muižnieks un kāds tirgonis bija iedomājuši par godu mestrim sarīkot uz tirgus laukuma sacīksti. Gadījās, ka tirgonis uzvarēja muižnieku. Citiem muižniekiem ļoti nepatika, ka tirgonis zemes firsta un citu kārtu klātbūtnē saņem uzvaras balvu. Šī gadījuma dēļ izcēlās skarba vārdu maiņa, un uztraukums muižnieku un pilsoņu starpā nonāca tik tālu, ka abas puses vilka ieročus no ādas makstīm, un bija dzirdami tikai kaušļu kliedzieni. Mestris no rātsnama sauca pēc miera un laida darbā arī rokas, mezdams savu cepuri un maizi nemiernieku starpā. Viņš gribēja tā viņus samierināt, bet nekas neiznāca. Ģildes namus un alus pārdotavas visā steigā slēdza, lai tie, kas bija iekšā, netiktu ārā un nepavairotu nemiernieku skaitu. Beidzot šo sadursmi likvidēja birģermeisters Tomāss Fegesaks, ļoti cienījams vīrs.
Jau agrāk vienmēr starp muižniekiem un pilsoņiem Livonijā bija bijusi liela nevienprātība, naids un skaudība, bet sevišķi spilgti tas parādījās starp Rēveles pilsoņiem un Harijas un Virijas muižniekiem. Minētā iemesla dēļ šī nevienprātība vēl pavairojās. Tādēļ mestris Brigenejs, lai novērstu nelaimi, jutās spiests iecelt dažus komisārus, kuŗu uzdevums bija izšķirt visādus strīdus starp abām pusēm. Tādi komisāri ir bijuši: Jānis Meninghauzens, Sāmsalas un Kurzemes biskaps, Jānis Reke, Vilandes komturs, un Remberts Šarenbergs, Rēveles komturs. 1543.gada sv.Vita dienā šie komisāri ieradās Rēvelē. Sanāca arī visi Harijas un Virijas muižnieki. Abas puses, muižnieki un visa Rēveles rāte ar vecākiem un visiem pilsoņiem sapulcējās Ģildes namā uz Domkalna, kur Rēveles pilsoņi tika apsūdzēti un apvainoti daudzos punktos, [[..]]
Ja arī šoreiz strīdu starp abām pusēm izlīdzināja, tad tomēr slepens naids un pašlabuma meklēšana palika. Zemē bija vecs paradums, ka Livonijas pilsētās noturēja gada tirgus, uz kuŗiem. muižnieki ieradās lielā skaitā. Pirms muižnieku ierašanās cenas precēm, kuŗas varētu noderēt muižniekiem, netapa normētas, un tirgoņi varēja pārdot, cik dārgi gribēja. Bet kad muižnieki aizbrauca, precēm nolika cenas, kuŗas bija daudz lētākas nekā iepriekš. Tas muižniekiem beidzot arī ļoti nepatika. Tādēļ viņi zemniekiem noliedza pārdot labību pilsoņiem, bet saviem muižniekiem, kuŗu tad pilsoņi varēja no muižniekiem iegūt tikai par dārgu naudu.
Tajā laikā starp tirgoņiem un amatniekiem Livonijas pilsētās arī radās nesaskaņas. Tirgoņi nekādi negribēja atļaut, ka amatnieki kaut ko pirktu ostā vai aiz pilsētas vārtiem no svešniekiem. Ne mazāki strīdi izcēlās arī starp amatnieku un tirgoņu sievām vienādu tērpu dēļ. Kad reiz kāda Tērbatas kažocnieka meita bija apģērbusies tāpat kādai tirgoņa meitai un nogājusi baznīcā, tad šai godīgai nabaga meičai no baznīcas nākot uzbruka Tērbatas rātes pasūtītie pilsētas sargi, kuŗi visas pasaules priekšā nolaupīja viņas tērpu un tā apkaunoja viņu. Tāpat amatniekiem gribēja liegt pilsoņa vārdu. Šo nesaskaņu izbeigšanai mestris iecēla 2 komisārus: Bērentu Šmerteni, Vitenšteinas fogtu, un Rēveles komturu Franci Ansteli. Ja arī izdevās daudz maz izbeigt šos strīdus, tomēr vecais naids starp pilsoņiem un muižniekiem, kā arī starp tirgoņiem un amatniekiem tomēr palika un vairojās dienu no dienas, līdz beidzot lielais vanags neatlaidās pār viņiem visiem.
1547. gadā, Debesbraukšanas dienā, dienas laikā Rīgas ārpilsētā izcēlās liels ugunsgrēks, kuŗš apņēma arī pilsētu un nodarīja lielu skādi. Pilsētā, biskapa rajonā, nodega daudzas mājas un baznīcas; ārpilsētā daudzas tirgoņu noliktavas ar visām mantām krita ugunij par laupījumu.
1547. gadā no Itālijas ieradās Livonijā virves dejotāji. Viņi pieteicās Rēvelei parādīt savu mākslu. Kāds Rēveles rātskungs lika novīt bezgalīgi gaŗu virvi, kuŗa stiepās no Sv.Olava baznīcas torņa gala līdz virvju vijēju ceļam. Uz šīs virves tad svešnieki rādīja savu mākslu, kuŗā noskatījās visa pilsēta. Visi pilsētas vārti bija noslēgti, izņemot lielos Jūŗmalas vārtus, pa kuŗiem ļaudis devās noskatīties šinī savādā mākslā, kuŗa tapa rādīta tādā augstumā no zemes. Tādas izpriecas notika arī citās Livonijas pilsētās.
Mestris Hermanis Brigenejs valdīja 14 gadu pilnīgā mierā un nomira 1549. gada februarī".
↑Juhan Kreem. "Der Deutsche Orden in Livland unter Hermann von Brüggenei: Bemerkungen zu Regierungspraxis und Religionspolitik". In: Ordines Militares, vol. XVI, Die Ritterorden in Umbruchs- und Krisenzeiten. Toruń, 2011, 303–315 lpp.
↑Ritterbrüder im livländischen Zweig des Deutschen Ordens. Köln: Böhlau, 1993. Nr. 120, 147–148 lpp.
