Hieronīma klosteris

**Hieronīma klosteris**
*Mosteiro dos Jerónimos*
Hieronīma klosteris; Mosteiro dos Jerónimos
	Hieronīma klosteris Hieronīma klosteris
Koordinātas	38°41′52″N 9°12′22″W / 38.69778°N 9.20611°WKoordinātas: 38°41′52″N 9°12′22″W / 38.69778°N 9.20611°W
Atrašanās vieta	Lisabona, Portugāle
Autors	Diogo de Boitaka
Stils	Manuelinu
Tips	Klosteris
Materiāls	Liozas kaļķakmens
Platība	2,66 ha
Sākuma datums	1502. gads
Veltīts	Vasko da Gamam
	UNESCO Pasaules mantojuma objekts
	Oficiālais nosaukums: Hieronīma klosteris un Belemas tornis Lisabonā
Tips	Kultūra
Kritērijs	iii, vi
Iekļauts	1983. gads
Aizsardzības nr.	263
Valsts	Portugāle
Platība	2,66 ha

Hieronīma klosteris

Hieronima klosteris, Hieronimītu klosteris jeb Žeronimuša klosteris (portugāļu: Mosteiro dos Jerónimos) ir grandiozs vēlās gotikas portugāļu manuelinu stila piemineklis Portugālē, Lisabonas piepilsētā, Belaiņā. Klosteris ir ņemts aizsardzībā kā UNESCO Pasaules mantojuma objekts.^[1] Klosteris ir nesaraujami saistīts ar Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem. Tieši šeit Vasko da Gama ar saviem ceļabiedriem pavadīja nakts lūgšanas pirms ceļojuma uz Indiju. Klostera celtniecība tika veikta par naudu, kas tika iegūta no Indijas garšvielu tirdzniecības, no 1502. līdz 1520. un no 1550. līdz 1580. gadam, bet pēc tam tika atjaunota 19. gadsimtā. Klosterī bez karaļiem Manuela I un Žuau III, ir apbedīti Vasko da Gama, Kamoens un Fernandu Pesoa.

2007. gada 13. decembrī klosterī tur notiekošā ES dalībvalstu līderu samita laikā tika parakstīts Lisabonas līgums. Klostera rietumu spārnā ir izvietots Nacionālais arheoloģijas muzejs un Jūras muzejs.

Vēsture

Restelo netālu no Lisabonas, kur vēlāk tika uzcelts Hieronīma klosteris, sākotnēji bija neliels ciematiņš Težu upes krastā. Kara flotes un jūras tirdzniecības attīstības rezultātā tas izauga, vēlāk kļūstot par lielu tirdzniecības ostu un jūrasbraucēju apmešanās vietu. Seutas ieņemšana 1415. gadā un vēlāk Āfrikas piekrastes iekarošana deva spēcīgu impulsu portugāļu kara flotes attīstībai, un, attiecīgi, šīs Restelo ostas izaugsmei. Taču šāda izaugsme nesekmēja infrastruktūras attīstību, kas būtu jāveic iedzīvotājiem, jau tā nogurdinātiem ar smagajām jūrniecības problēmām un slimībām. Lai apmierinātu šīs vajadzības Dons Enrike 1452. gadā pasūtīja Sv. Hieronīma kapelas celtniecību Belaiņas rajonā, kā arī ūdensvadu presbiterijas namiem. Šajā kapelā lielie jūrasbraucēji, tādi, kā Pedru Alvarišs Kabrals, Vasko da Gama u.c. pavadīja nakts lūgšanas pirms došanās savos jūras ceļojumos.

1496. gadā pirms Indijas jūras ceļa atklāšanas Vasko da Gama un Manuels I palūdza Svēto Krēslu atļauju liela klostera celtniecībai Kristus ordeņa vecās ermitāžas vietā, Težu upes krastā. Celtniecības darbi sākās 1501. vai 1502. gada 6. janvārī (gads precīzi nav zināms), pēc tam, kad Vasko da Gamas ceļojums bija beidzies, un karalis to varēja finansēt no iegūtajiem līdzekļiem tirdzniecībā ar Austrumiem. 1518. gadā darbu nobeigumā Manuels izlēma to pārvērst par savu personīgo panteonu, akcentējot "monarhijas un dzimtas īpašo raksturu, kas radās kā Avisu dinastijas atzars". Viņš gribēja to izcelt ar krāšņa šedevra palīdzību, kas bija saskaņā ar karaliskās propagandas un karalistes glorificēšanas principiem, sajaukumā ar paša personību.

Ēka tika celta no Liozas kaļķakmeņa, kas tika iegūts no netālajām akmeņlauztuvēm. Pasākuma lielais mērogs un bagātīgā finansēšana paildzināja darbus uz simts gadiem periodisku celtniecības kontraktu veidā, kuros bija iesaistīti tādi arhitekti, kā Diogo de Boitaka, Žuans de Kastiljo, Diogo de Taralva, un, beidzot, Heronimo de Ruo. Kā manuelino arhitektūras kulminācija, Hieronīma klosteris apvieno sevī vēlās gotikas un renesanses arhitektūras elementus, asociējot tos ar karalisku, kristoloģisku, un naturālistisku simbolismu, kas padara to unikālu.

Lai aizpildītu klosteri, tika izraudzīti Svētā Hieronīma ordeņa mūki (no šejienes arī klostera nosaukums), reliģiska kopiena, kas apdzīvoja šo platību līdz reliģisko ordeņu likvidācijai 19. gadsimtā (1834.g.). Vēlāk klosteris tika nodots Pia karaliskajam namam Lisabonā (iestāde, kas atbildīga par sērdieņu audzināšanu, kā arī nabadzīgu un pamestu personu ārstēšanu), kas aizņēma klostera telpas līdz 1940. gadam. Baznīca kļuva par Belaiņas piepilsētas draudzes baznīcu. Visa šī perioda laikā liela daļa klostera vērtīgā interjera tika nozaudēta.