Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens
Hieronymus Carl Friedrich von Münchhausen
Barona Minhauzena portrets Rīgas dienesta laikā ap 1740. gadu
Barona Minhauzena portrets Rīgas dienesta laikā ap 1740. gadu
Personīgā informācija
Dzimis 1720. gada 11. maijā
Bodenverdene, Braunšveigas-Līneburgas hercogiste
(tagad Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1797. gada 22. februārī (76 gadi)
Bodenverdene, Braunšveigas-Līneburgas hercogiste
(Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija)
Nodarbošanās karavīrs
Minhauzena laulības Pernigeles (Liepupes) baznīcā (Agris Liepiņš, 1995).
Minhauzena cīņa ar trako suni kažokā (Pols Gustavs Dorē, 1862).
Filmas plakāts (1988).

Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens (vācu: Karl Friedrich Hieronymus Freiherr von Münchhausen, dzimis 1720. gada 11. maijā, miris 1797. gada 22. februārī) bija vācu muižnieks, kuram piedēvē grāmatā "Barona fon Minhauzena brīnišķīgie ceļojumi un piedzīvojumi uz ūdens un uz sauszemes" (1786) apkopotos melu stāstus.

Daļa no šiem piedzīvojumu stāstiem bija par laiku, kad Minhauzens dienēja Krievijas impērijas armijā un no 1740. līdz 1750. gadam uzturējās Rīgā un tās apkaimē. 1744. gadā viņš apprecējās ar vācbaltiešu muižnieka meitu Jakobīni fon Duntenu. Savas dzīves otro pusi Minhauzens pavadīja dzimtajā Bodenverderē un izklaidēja savus kaimiņus ar saviem piedzīvojumu stāstiem, kas ātri vien kļuva ļoti populāri. Minhauzenam tiek piedēvēti vairāk nekā simts melu stāstu, lai arī tikai par dažiem no tiem ir skaidri zināms, ka to autors patiešām bijis barons Minhauzens.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1720. gadā Bodenverderes pilsētā Braunšveigas-Līneburgas hercogistē (tagad Lejassaksijas zemē Vācijā). Viņš bija piektais no astoņiem bērniem pulkveža Oto fon Minhauzena ģimenē. Tēvs nomira, kad viņam bija 4 gadi, un viņu izaudzināja māte. 1735. gadā piecpadsmit gadus vecais Minhauzens uzsāka kalpot par pāžu pie Braunšveigas-Volfenbiteles hercoga Ferdinanda Albrehta II, bet 1737. gadā par pāžu jaunajam hercogam Antonam Ulriham, sākotnēji princeses Annas Leopoldovnas līgavainim un vēlāk vīram. 1738. gadā kopā ar hercogu Antonu Ulrihu Minhauzens piedalījās Ceturtajā Krievu-turku karā tagadējās Ukrainas teritorijā.

1739. gadā Minhauzens iestājās Braunšveigas kirasieru pulkā korneta pakāpē un 1740. gadā tika paaugstināts par poručiku un nozīmēts par šī pulka pirmās rotas komandieri Rīgā. Kad 1741. gada galma apvērsumā par Krievijas impērijas ķeizarieni kļuva Elizabete Romanova, Minhauzena rota 1742. gadā Daugavgrīvas cietoksnī apsargāja apcietināto mazgadīgā troņmantnieka Ivana Romanova ģimeni. Savukārt 1744. gada sākumā Minhauzens komandēja nākamās ķeizarienes Katrīnas II godasardzi, kad viņa cauri Rīgai devās pie sava līgavaiņa Pētera III Romanova uz Pēterburgu.

1744. gada 2. februārī Liepupes baznīcā Minhauzens salaulājās ar Duntes muižas mantinieci Jakobīni fon Duntenu, par ko ir saglabājies ieraksts Liepupes baznīcas grāmatā.[1]. Politisku iemeslu dēļ nākamo dienesta pakāpi Minhauzens ieguva tikai 1750. gadā, kad tika nozīmēts par rotmistru. Drīz pēc jaunās pakāpes iegūšanas Minhauzens lūdza gadu ilgu atvaļinājumu, lai nokārtotu mantojuma lietas dzimtajā Bodenverderē. Kopā ar sievu Minhauzens devās uz Vāciju un palika uz pastāvīgu dzīvi Bodenverderes muižā līdz savas dzīves beigām.

Bodenverderē Minhauzens bieži lūdza ciemos draugus un kaimiņus, kurus izklaidēja ar saviem neticamajiem stāstiem, ar kuriem drīz kļuva slavens, vienlaicīgi saglabājot godīga vīra reputāciju biznesa lietās. Minhauzena sieva mira 1790. gadā. Četrus gadus vēlāk Minhauzens apprecēja 20 gadus veco Bernardīni fon Brunu, taču šī laulība beidzās ar skandalozu šķiršanos. Barons fon Minhauzens mira, neatstājot pēcnācējus 1797. gada 22. februārī, 77 gadu vecumā.

Melu stāsti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minhauzenam piedēvētie stāsti attiecināmi uz melu stāstu tradīciju, kuras paraugi ir sastopami gan klasiskajā literatūrā, talmuda jūdaismā un agrajos austrumu stāstījumos un kas tālāk attīstīta 15. un 16. gadsimtā Vācijā īsajos stāstos un satīriskajā dzejā. Lai arī tikai par četriem melu stāstiem ir skaidri zināms, ka Minhauzens tos patiesi ir stāstījis, dažādi autori Minhauzenam piedēvē kopumā pāri par simts stāstiem. Vieni no visplašāk pazīstamajiem stāsti ir šie:

  • Reiz, kad bijis dziļš sniegs, Minhauzens piesējis savu zirgu pie mieta. Pa nakti sniegs nokusis un izrādījies, ka miets bijis baznīcas smaile.
  • Minhauzens ķēris pīles ar auklā piesietu speķi, taču pīles pacēlušās spārnos un nesušas Minhauzenu pa gaisu.
  • Minhauzens iešāvis briedim galvā ar ķiršu kauliņu, no kura izaudzis ķirškoks.
  • Minhauzens saķēris vilku aiz iekšām un izmaucis ārpusi uz iekšu.
  • Minhauzens nomedījis zaķi ar astoņām kājām.
  • Minhauzens dabūjis savu sniegā nokritušo nazi ar lāstekā sasalušas urīna strūklas palīdzību.
  • Minhauzena zirgu pāršķēluši uz pusēm aizsargvārti. Kamēr Minhauzens, to nenojaušot, ar priekšējo pusi jāj pie ūdens dzertuves, pakaļpuse pļavā izklaidējas ar ķēvēm.
  • Minhauzens jājis uz lielgaballodes pāri aplenktam cietoksnim, tad pārlēcis uz otrā virzienā lidojošu lielgaballodi un tā ticis atpakaļ.
  • Minhauzens kopā ar zirgu iekritis līdz kaklam staignājā, taču izvilcis pats sevi aiz bizes kopā ar visu zirgu.
  • Minhauzens aizmetis sudraba cirvi uz Mēness un, lai dabūtu to atpakaļ, pa turku pupu uzrāpies līdz Mēnesim.

Literārās adaptācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minhauzens un viņa stāsti kļuva tik populāri, ka ātri vien tos sāka izmantot dažādās publikācijās. Jau 1761. gadā Linaras grāfs Rohuss savā grāmatā iekļāva trīs stāstus, kuri nemin Minhauzena vārdu, taču kurus zinoši ļaudis atpazina kā barona stāstus. 1781. gadā anonīms autors apkopoja un izdeva 16 anekdotiskus stāstus, kuru autors esot kāds kungs "M-h-s-n". Šī darba papildināts variants tika izdots 1783. gadā. Izmantojot šos divus izdevumus, Anglijā dzīvojošais vācietis Rūdolfs Ēriks Raspe 1785. gadā izdeva grāmatu "Barona Minhauzena stāsts par viņa brīnumainajiem ceļojumiem un kampaņām Krievijā". Arī šis izdevums tika papildināts un piedzīvoja vairākus izdevumus. 1786. gadā vācu dzejnieks Gotfrīds Augusts Birgers Getingenē pārtulkoja un papildināja šo darbu, izdodot savu grāmatu "Barona fon Minhauzena brīnišķīgie ceļojumi un piedzīvojumi uz ūdens un uz sauszemes". Šī grāmata kļuva ļoti populāra vācu zemēs un, tieši patiecoties tai, Minhauzens kļuva par slavenu literāru tēlu.

Mūsdienu kultūras sastāvdaļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Bankas izlaistā piemiņas monēta (2005).
  • Mārtiņš Zīverts. Luga „Minhauzena precības” (Mārtiņš Zīverts: „Lugu izlase” Rīga, Zvaigzne ABC, 1996.)
  • Doris Bachmann-Medick: Fremddarstellung und Lüge: Übersetzung als kulturelle Übertreibung am Beispiel von Münchhausens Lügengeschichten. In: dies. (Hg.): Übersetzung als Repräsentation fremder Kulturen. Berlin 1997. (vāciski)
  • Lomu spēle "The Extraordinary Adventures of Baron Munchausen". James Wallis, Hogshead Publishing, 1998.
  • Mēmā filma «Les Aventures de baron de Munchhausen» (Francija, 1911)
  • Filma «Münchhausen» (Vācija, 1943)
  • Leļļu filma «Приключения барона Мюнхаузена» (PSRS, 1967)
  • Filma «Тот самый Мюнхгаузен» (PSRS, 1979)
  • Filma «Les Fabuleuses aventures du legendaire Baron de Munchausen» (Francija, 1979)
  • Animācijas filma «Приключения Мюнхгаузена» (PSRS, Krievija, 1973—1995)
  • Filma "The Adventures of Baron Munchausen" (Apvienotā Karaliste, VFR 1988)
  • Jānis Zilgalvis, Gundars Plešs, Jānis Ulmis. Duntes muiža un barons Minhauzens. Rīga: AGB, 2007. — 111 lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Minhauzena Pasaule - Par Minhauzenu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 3. maijā. Skatīts: 2010. gada 10. aprīlī.