Dunteni

Dunteni (vācu: von Dunten), agrāk Duntes (vācu: Dunte) ir vācbaltu dzimta, kuru priekšteči 16. gadsimtā ieceļoja Livonijā.

Vēsture

Jobsts Dunte (miris 1579. gadā) no Hildesheimas pārcēlās uz Tērbatu, bet Livonijas kara laikā 1563. gadā uz Rēveli. Viņa vidējais dēls Hanss Dunte (1565-1640) pārcēlās uz Rīgu un 1604. gadā kļuva par Rīgas pilsoni. Viņa vecākais dēls Jirgens Dunte (1599-1660) kļuva par Rīgas rātskungu 1639. gadā un par birģermeistaru 1655. gadā. 1653. gadā viņu iecēla Zviedru Vidzemes dižciltīgo kārtā kā fon Dunti. Arī viņa dēls Melhiors fon Dunte (1638–1684) 1672. gadā tika ievēlēts par Rīgas rātskungu. No Duntes dzimtas Zviedru Igaunijas atzara cēlušies vairāki muižu īpašnieki un Tallinas (tolaik Rēveles) rātskungi, kas mainīja savu uzvārdu no Duntēm uz "Dunteniem".

Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā 1744. gadā Duntes muižas mantiniece Jakobīne fon Duntena Liepupes draudzes baznīcā salaulājās ar baronu fon Minhauzenu. Pāris gadus vēlāk 1747. gadā Duntenu dzimtas Duntes atzaru (von Dunten a.d.H. Ruthern) ierakstīja Vidzemes bruņniecības matrikulā.

1755. gadā Georga fon Duntena īpašumā nonāca Nurmižu muiža, kuras kungu māja celta 1795. gadā. Dunteniem piederēja arī Sējas, Grāves un Dūjas muiža, kā arī īpašumi Igaunijā.

Krievu—turku kara (1787—1792) laikā Svētās Romas impērijas ķeizars Jozefs II 1787. gadā iecēla Krievijas impērijas armijas kapteini Oto Magnusu fon Duntenu (1722-1799) grāfa kārtā. 1796. gadā Suzdaļas kājnieku pulku pārdēvēja par ģenerālmajora fon Duntena musketieru pulku (krievu: мушкетерский полк генерал-майора фон Дунтена). Krievijas imnpērijas Valsts padome 1852. gadā apstiprināja gvardes poručika Oto Vilhelma Kazimira Duntena un viņa bērnu tiesības lietot grāfa titulu.

1901. gadā Krievijas impērijas Valsts padome apstiprināja barona Reinharda Vilhelma Eižena Jozefa fon Dalviga tiesības savam uzvārdam pievienot sava mātesbrāļa grāfa Paula Georga Hiacinta fon Duntena uzvārdu, titulu un ģerboni (von Dunten Baron von Dalwigk zu Lichtenfels und Schauenburg).^[1] Viņš savā īpašumā līdz 1904. gadam ieguva Karkuses pilsmuižu (Karkus), Duntes muižu (Ruthern), Sējas muižu (Zögenhof), Tūjas muižu (Taubenhof) un Nurmižu muižu (Nurmis).