Historia de Gentibus Septentrionalibus
Historia de Gentibus Septentrionalibus (latviešu: Ziemeļu tautu vēsture) ir monumentāls Olafa Magnusa darbs par Ziemeļeiropu, izdots 1555. gadā Romā, kā Carta Marina komentāri. Darbs ir pārtulkots arī itāļu (ar nosaukumu Opera breve) un vācu (nosaukums — Ain kurze Auslegung und Verklerung der neuuen Mappen) valodā.
Vilkači baltu zemēs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cita starpā pieminēts, ka Prūsijā, Livonijā un Lietuvā mitinās daudz vilkaču. Pie kādas nopostītas pils uz Lietuvas, Žemaitijas un Kurzemes robežām (intra Lithuaniam, Samogethiam, ac Curoniam est paries quidam...) atrodas vilkaču galvenā pulcēšanās vieta, kur noteikta dienā pulcējoties tūkstošiem vilkaču — starp tiem arī muižnieki.[1] Pilnmēness naktī viņi lec pāri kādai sienai, bet tie, kas to nespēj, tiek izsmieti. Pēc pāris dienam viņi atkal pārvēršas par normāliem cilvēkiem.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500—1600. Daugava, 1964. — 676 lpp.
- ↑ Historia de Gentibus Septentrionalibus. Liber XVIII, Cap. XLV: De ferocis hominum in lupos conuersorum[novecojusi saite] (latīniski)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |