Holodomors
Holodomors[1][2] (ukraiņu: голодомóр — 'bada nāve') ir padomju varas 1932. un 1933. gadā mākslīgi izraisīts bads Ukrainas PSR un ukraiņu apdzīvotajā Kubaņas novadā, kurā nomira vairāki miljoni cilvēku. Holodomoru uzskata par vienu no lielākajām katastrofām Ukrainas vēsturē un bezprecedenta situāciju, kad miera laikā gāja bojā miljoniem ukraiņu. Aptuveno upuru skaitu Ukrainas PSR lēš no 2,2 miljoniem līdz 10 miljoniem.[3][4][5]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Masveida bads Ukrainas PSR teritorijā izveidojās Josifa Staļina vadītās Padomju Savienības politiskās un ekonomiskās sistēmas apstākļos. Tā galvenie cēloņi bija piespiedu kolektivizācija, pārmērīgas graudu sagādes kvotas, pārtikas konfiskācija, zemnieku pārvietošanās ierobežošana un represijas pret tā sauktajiem kulakiem.
1929. gadā padomju vadība sāka paātrinātu lauksaimniecības kolektivizāciju. Tās mērķis bija likvidēt individuālās zemnieku saimniecības un apvienot tās kolhozos un sovhozos. Ukrainā kolektivizācija sastapās ar īpaši ievērojamu zemnieku pretestību, jo tā apdraudēja privāto īpašumu, tradicionālo saimniekošanas kārtību un pārtikas pašnodrošinājumu. Padomju vadība šo pretestību bieži interpretēja ne tikai kā sociālu vai ekonomisku nepakļaušanos, bet arī kā ukraiņu nacionālisma izpausmi. Tāpēc represīvā politika Ukrainā tika vērsta ne tikai pret zemniecību kā sociālu grupu, bet arī pret ukraiņu sabiedrības nacionālās pašorganizācijas pamatiem.[6]
1930.–1931. gadā tika īstenota tā sauktā atbudžošana, kuras laikā turīgākie vai par politiski nevēlamiem atzītie zemnieki tika izsūtīti, arestēti vai zaudēja īpašumu. Šīs kampaņas rezultātā tika vājināta lauksaimniecības ražošana un izjaukta vietējā pārtikas aprite. Ukrainas teritorijā represijas vadīja padomju partijas un drošības struktūras, tostarp Apvienotā valsts politiskā pārvalde jeb OGPU.
1932. gadā Ukrainas PSR tika noteiktas ļoti augstas graudu sagādes kvotas. Lai gan raža bija zemāka nekā plānots, valsts turpināja pieprasīt graudu nodošanu. Vietējās amatpersonas, partijas brigādes un drošības dienesti konfiscēja ne tikai graudus, bet arī kartupeļus, dārzeņus, lopbarību un citus pārtikas krājumus. Tas radīja situāciju, kurā daudziem lauku iedzīvotājiem vairs nebija pārtikas izdzīvošanai. 7. augustā tika pieņemts likums, kas tautā ieguva nosaukumu ''piecu vārpu likums''. Tas paredzēja bargus sodus, tostarp nāvessodu vai ilgstošu ieslodzījumu, par kolhozu un valsts īpašuma piesavināšanos. Praksē šis likums tika piemērots arī cilvēkiem, kuri bada apstākļos mēģināja savākt nelielu daudzumu graudu no laukiem.
Nozīmīga loma bada padziļināšanā bija Vjačeslava Molotova vadītajām komisijām, kas 1932. gada rudenī tika nosūtītas uz Ukrainu, lai pastiprinātu graudu sagādes izpildi. Ukrainas partijas vadībā nozīmīgas personas bija Staņislavs Kosjors, Vlass Čubars un Pāvels Postiševs. Viņu darbība bija saistīta ar stingru Maskavas norādījumu īstenošanu un represīvo pasākumu pastiprināšanu pret ciemiem, kas nepildīja sagādes plānus.[7]
1932. gada beigās pret vairākiem Ukrainas ciemiem tika piemērota tā saukto melno tāfeļu politika. Ciemiem, kas tika iekļauti šajos sarakstos, aizliedza tirdzniecību, pārtrauca preču piegādi, konfiscēja pārtiku un pastiprināja administratīvo kontroli. Šī sistēma faktiski izolēja apdzīvotās vietas un vēl vairāk palielināja mirstību. 1933. gada sākumā padomju vara ierobežoja zemnieku pārvietošanos ārpus Ukrainas un Ziemeļkaukāza. Tika bloķēta iespēja doties uz citām PSRS teritorijām pārtikas meklējumos. Šie pasākumi īpaši smagi ietekmēja lauku iedzīvotājus, kuri jau bija zaudējuši savus pārtikas krājumus.
Bada kulminācija Ukrainā bija 1933. gada pavasarī un vasaras sākumā. Visvairāk cieta Kijivas apgabals, Harkivas apgabals, Poltavas apgabals, Dņipropetrovskas apgabals, Odesas apgabals un citi lauksaimniecības reģioni. Demogrāfiskie pētījumi norāda, ka Ukrainā bojāgājušo skaits sasniedza vairākus miljonus cilvēku. Dažādi pētnieki min aptuveni 3 līdz 4 miljonus tiešo bada upuru Ukrainā, bet plašākas aplēses, iekļaujot dzimstības kritumu, ir lielākas.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā pētniekiem kļuva pieejami agrāk slēgtie partijas, valsts un drošības dienestu arhīvi. Tie ļāva precīzāk rekonstruēt 1932.–1933. gada lēmumu pieņemšanas procesu, graudu sagādes politiku un bada ģeogrāfiju. Mūsdienās Holodomors ir viens no centrālajiem jautājumiem Ukrainas 20. gadsimta vēsturē un nozīmīgs piemērs valsts vardarbības, pārtikas politikas un masu mirstības pētniecībā.
Reakcija uz Holodomoru ārpus PSRS
[labot | labot pirmkodu]
Ukraiņi ārpus PSRS centās pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību badam Padomju Ukrainā. Protesti un memorandi tika adresēti Tautu Savienībai un vairāku valstu valdībām.
1932. gada 17. decembrī Čikāgā, ASV, notika vairāku tūkstošu ukraiņu manifestācija pret Padomju Savienības organizēto badu Ukrainā. Demonstrācijas laikā notika sadursme ar komunistu grupām, kas uzbruka protestētājiem.
1933. gada 27. septembrī Ukrainas Tautas Republikas valdības pārstāvis emigrācijā Oleksandrs Šuļhins vērsās pie Tautu Savienības 14. asamblejas ar vēstuli, kurā aicināja pievērst uzmanību badam Ukrainā un tā politiskajiem cēloņiem.
Lai protestētu pret PSRS valdības rīcību un pievērstu pasaules uzmanību Ukrainas traģēdijai, Ukraiņu nacionālistu organizācija organizēja atentātu pret Padomju Savienības konsulāta pārstāvi Ļvivā. 1933. gada 21. oktobrī deviņpadsmitgadīgais ģimnāzists Mikola Lemiks nošāva PSRS konsulāta kancelejas vadītāju Alekseju Mailovu, kuru OUN uzskatīja par GPU emisāru un Staļina pārstāvi. Ļvivas tiesa 1933. gada oktobrī–novembrī Lemikam piesprieda nāvessodu, kas vēlāk tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu.
Kad bads skāra Ukrainas PSR, Kubaņu un Volgas vāciešu autonomo republiku, Vācijas evaņģēliskās baznīcas saņēma aptuveni 100 000 palīdzības lūgumu no vāciešiem, kas dzīvoja PSRS. Vācijas valdības vadītājs Ādolfs Hitlers pavēlēja sniegt valsts atbalstu sabiedriskajām organizācijām, kas vāca līdzekļus palīdzībai badā cietušajiem vāciešiem PSRS, un personīgi ziedoja 1000 marku palīdzības fondam. Daļa šīs palīdzības nonāca arī pie ukraiņiem un poļiem, kas dzīvoja kopā ar vācu kopienām. Vietējie komunisti šo palīdzību dēvēja par “hitlerisku” un pēc Maskavas norādījumiem spieda badacietējus no tās atteikties.
VKP(b) vadība un PSRS valdība noraidīja ārvalstu palīdzību bada skartajiem Ukrainā. Kad Galīcijas ukraiņu tirdzniecības un kredīta organizācija “Centrospilka” vērsās pie padomju konsula Ļvivā ar priekšlikumu nosūtīt uz Padomju Ukrainu vienu miljonu centneru graudu, no Maskavas pēc dažām dienām tika saņemts kategorisks atteikums.
Padomju varas Holodomora slēpšana
[labot | labot pirmkodu]PSRS varas iestādes 1932.–1933. gada bada laikā noliedza masveida mirstību un īstenoja informācijas kontroles politiku. Oficiālajā padomju presē ziņas par badu tika raksturotas kā antipadomju propaganda. 1933. gada 18. maijā Berlīnē PSRS pilnvarotais lietvedis Vācijā Bessonovs iesniedza protestu Vācijas ārlietu ministram par Ādolfa Hitlera izteikumiem, kuros bija pieminēti “miljoni, kas miruši no bada”. Padomju puse šos apgalvojumus noraidīja kā nepatiesus un uzskatīja par iejaukšanos PSRS iekšējās lietās.[8]
Bada slēpšana notika arī administratīvā līmenī. PSRS civilstāvokļa aktu reģistrācija bija nepilnīga, un pat valsts institūciju dokumentos tika atzīts, ka nāves gadījumu uzskaite ir neapmierinoša. 1934. gada 4. aprīlī PSRS Valsts plāna Centrālās tautsaimniecības uzskaites pārvaldes darbinieks Mihails Kurmans norādīja, ka vietējām iestādēm tika doti neoficiāli norādījumi bada izraisītas nāves cēloni dokumentos ierakstīt kā “nezināmu”.
1933. gada 6. februārī tika izdota partijas un valsts direktīva, kas aizliedza jebkurai organizācijai, izņemot OGPU, reģistrēt bada izraisītas tūskas un nāves gadījumus. Ciemu padomēm tika dots rīkojums, reģistrējot nāvi, nenorādīt tās patieso cēloni. 1934. gadā tika pieprasīts 1932.–1933. gada ZAGS nāves reģistrācijas grāmatas nodot speciālajām nodaļām.
Atsevišķos gadījumos dokumenti ar ziņām par bada nāvēm tika izņemti vai iznīcināti. Piemēram, Pravda speciālais korespondents ar administratīvām pilnvarām iebilda pret Dorohinkas ciema padomes sekretāra ierakstiem, kuros kā nāves cēlonis bija norādīts bads, un izņēma attiecīgās reģistrācijas grāmatas, apgalvojot, ka ciemā bada neesot. Vēlākajos piemiņas avotos šajā ciemā tika fiksēti desmitiem bada upuru.
Padomju vara arī ierobežoja ārvalstu žurnālistu darbību. 1932. gada 17. septembrī VKP(b) Centrālās komitejas Politbirojs pieņēma lēmumu deportēt Kanādas laikraksta Daily Express korespondentu par informācijas publicēšanu par “sacelšanos un bada nemieriem” PSRS.
1933. gadā padomju varas iestādes organizēja ārzemju viesu vizītes tā, lai radītu iespaidu par normālu situāciju. Francijas politiķa Eduāra Erio vizītes laikā Harkivā, Zaporižjā, Dņipropetrovskā, Odesā un Kijivā viņam tika demonstrēta kontrolēta realitāte. Saskaņā ar GPU ziņojumu Erio interesējās par diviem jautājumiem: vai Ukrainā ir bads un kāds ir kolektivizācijas stāvoklis. Pēc sarunām ar padomju amatpersonām viņš tika pārliecināts, ka “nekāda bada nav”.
Informācijas blokāde turpinājās arī vēlāk. PSRS valsts statistika par 1932.–1933. gadu tika raksturota ar noklusējumiem, sagrozījumiem un falsifikācijām. Nāves no bada bieži netika reģistrētas, tika slēpti patiesie nāves cēloņi, bet daļa mirušo vispār nenonāca oficiālajā uzskaitē, jo līķi tika slepeni apglabāti vai atrasti uz ceļiem un publiskās vietās.
1980. gadu sākumā KGB veica pasākumus, lai kavētu informācijas izplatīšanu par Holodomoru starptautiskajā telpā, īpaši laikā, kad ASV un Kanādā notika piemiņas pasākumi saistībā ar traģēdijas 50. gadadienu. Komunistiskās partijas instrukcijās tika norādīts, ka atklāta polemika ar ārvalstu ukraiņu autoriem šajā jautājumā nav izdevīga.
Publiskajā Ukrainas telpā vārds Holodomors sāka nostiprināties tikai vēlīnajā padomju periodā. 1986. gadā rakstnieks Ivans Dračs publiski lietoja no diasporas pārņemto apzīmējumu “Holodomors”, kas veidots no vārdiem ''bads'' un ''mēris''. Ukrainā 1932.–1933. gada bada atzīšana sākās 1988. gadā, kad rakstnieks Oleksa Musijenko lietoja šo terminu, un tas pakāpeniski nostiprinājās publicistikā un vēstures pētniecībā.
Vārda atveide latviešu valodā
[labot | labot pirmkodu]
Valsts valodas centra (VVC) Latviešu valodas ekspertu komisija, 2023. gada 8. februāra sēdē izskatot jautājumu par padomju varas 1932. un 1933. gadā mākslīgi izraisītā bada nosaukumu (ukraiņu: голодомóр), ar balsu vairākumu nolēma, ka tas latviešu valodā atveidojams formā holodomors atbilstoši šā vārda izrunai ukraiņu valodā.[1]
Diskusijas par genocīdu
[labot | labot pirmkodu]
Daudzu valstu vēsturnieki uzskata, ka padomju vara badu izraisīja apzināti, lai apspiestu arvien pieaugošo ukraiņu nacionālismu, tomēr ir diskusijas par genocīda jēdziena attiecināšanu uz šo gadījumu.[5][9] Krievijas vēsturnieki mēģina pierādīt, ka holodomors bija nelaimīgu apstākļu sakritība, kas radās industrializācijas laikā, kad PSRS piedzīvoja radikālas ekonomiskās pārmaiņas.[10][4]
UNESCO (193) savā 2007. gada XXXIV sesijā 1. novembrī pieņēma rezolūciju "Par holodomora upuru Ukrainā piemiņas godināšanu", taču noraidīja tā atzīšanu par "genocīdu".[11]
2008. gada martā Ukrainas parlaments, Latvijas Saeima, kopā 19 valstis[12] atzina Padomju Savienības veiktās darbības bada izraisīšanā par genocīdu. 2008. gada 23. oktobrī Eiropas parlaments pieņēma rezolūciju,[13] kurā holodomoru atzina par noziegumu pret cilvēci.[14]
Upuru piemiņa
[labot | labot pirmkodu]Holodomora upuru oficiāla pieminēšana, tostarp tā atzīšana par genocīdu pret ukraiņu tautu, sākotnēji attīstījās pēc Ukrainas diasporas iniciatīvas ASV un Kanādā. Kopš 1983. gada Edmontonā, Albertas provinces galvaspilsētā, pilsētas domē katru gadu tiek atzīmēta Holodomora gadadiena. Oficiālajā ceremonijā parasti piedalās pilsētas mērs un provinces vadības pārstāvji.
Pie Edmontonas pilsētas domes ieejas tika uzstādīta viena no pirmajām pasaulē piemiņas zīmēm Holodomora upuriem — ''Pārrautais dzīvības aplis''. Tā simbolizē vardarbīgi pārtrauktu dzīves ciklu un ukraiņu zemniecības iznīcināšanu bada laikā.
1988. gadā Amerikas Savienoto Valstu Kongress oficiāli atzina 1932.–1933. gada badu Ukrainā par genocīda aktu pret ukraiņu nāciju. 1989. gadā līdzīgu vērtējumu sniedza arī Starptautiskā juristu komisija, kas Holodomoru kvalificēja kā noziegumu ar genocīda pazīmēm.
Ukrainā novembra ceturtā sestdiena ir noteikta par Holodomora upuru piemiņas dienu. Šajā dienā notiek valsts un sabiedriskie piemiņas pasākumi, kā arī ikgadējā visukrainas akcija ''Iededz sveci'', kuras laikā iedzīvotāji aizdedz sveces, pieminot bada upurus.
Nozīmīgākie Holodomora upuru memoriāli atrodas Kijivā un Harkivā. Pieminekļi un piemiņas zīmes ir uzstādīti arī Dņipro, Odesā, Mikolajivā, Kropivnickā, Luhanskā, Sumos, Čerkasos, Kolomijā, Bilā Cerkvā un daudzās citās Ukrainas pilsētās un ciemos.
Ārpus Ukrainas Holodomora piemiņas vietas izveidotas Edmontonā, Kalgari, Vinipegā un citās pilsētās, kur dzīvo ukraiņu kopienas. Šie pieminekļi kļuva par nozīmīgiem Ukrainas diasporas vēsturiskās atmiņas un politiskās mobilizācijas simboliem.
Oficiālo ārvalstu līderu vizīšu laikā Kijivā simbolisku trauku ar graudiem un svecēm novietošana pie Holodomora upuru Nacionālā memoriāla, kā arī irbeņu stādīšana pie memoriāla ir kļuvusi par daļu no diplomātiskā protokola.
Saistībā ar Holodomora 80. gadadienu Hārvarda Universitātē tika sagatavots īpašs vēsturiskais atlants, kas ļauj kartogrāfiski attēlot 1932.–1933. gada bada ģeogrāfiju, demogrāfisko mērogu un reģionālās sekas Ukrainā.[15]
Piezīmes un atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 Māris Baltiņš. «Par Ukrainas nacionālās traģēdijas nosaukuma atveidi latviešu valodā». Latvijas Vēstnesis (Nr. 31), 2023. gada 13. februāris. Skatīts: 2023. gada 13. februārī.
- ↑ «Par Ukrainas nacionālās traģēdijas nosaukuma atveidi latviešu valodā». likumi.lv (latviešu). Skatīts: 2023. gada 13. februārī.
- ↑ Peter Finn, Aftermath of a Soviet Famine, The Washington Post, April 27, 2008, "There are no exact figures on how many died. Modern historians place the number between 2.5 million and 3.5 million. Yushchenko and others have said at least 10 million were killed."
- 1 2 Dr. David Marples Arhivēts 2009. gada 23. maijā, Wayback Machine vietnē., The great famine debate goes on... Arhivēts 2008. gada 15. jūnijā, Wayback Machine vietnē., ExpressNews (University of Alberta), originally published in Edmonton Journal, November 30, 2005
- 1 2 Stanislav Kulchytsky, "Holodomor of 1932—1933 as genocide: the gaps in the proof", Den, February 17, 2007, krieviski, ukrainiski
- ↑ «Holodomor History». National Museum of the Holodomor-Genocide (angļu). 2019-09-13. Skatīts: 2026-06-06.
- ↑ «Holodomor History». National Museum of the Holodomor-Genocide (angļu). 2019-09-13. Skatīts: 2026-06-06.
- ↑ «Реакція на Голодомор за межами Радянського Союзу». StudFiles (krievu). Skatīts: 2026-06-06.
- ↑ "The scholary debate, however is overshadowed by the inconceivable suffering, which all scholars admit occured.":Walter Moss. A History of Russia. Anthem Press, 2005. 250. lpp. ISBN 1843310341.
- ↑ 'Stalinism' was a collective responsibility — Kremlin papers, The News in Brief, University of Melbourne, 19 June 1998, Vol 7 No 22
- ↑ «ЮНЕСКО не признала голодомор в Украине геноцидом. // Белорусская информационная компания». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 4. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 10. jūnijā.
- ↑ sources differ on interpreting various statements from different branches of different governments as to whether they amount to the official recognition of the Famine as Genocide by the country. For example, after the statement issued by the Latvian Sejm on March 13, 2008, the total number of countries is given as 19 (according to Ukrainian BBC: "Латвія визнала Голодомор ґеноцидом"), 16 (according to Korrespondent, Russian edition: "После продолжительных дебатов Сейм Латвии признал Голодомор геноцидом украинцев"), "more than 10" (according to Korrespondent, Ukrainian edition: "Латвія визнала Голодомор 1932-33 рр. геноцидом українців")
- ↑ European Parliament resolution on the commemoration of the Holodomor, the Ukraine artificial famine (1932—1933)
- ↑ European Parliament recognises Ukrainian famine of 1930s as crime against humanity Arhivēts 2011. gada 9. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (Press Release 23-10-2008)
- ↑ «У Гарварді видадуть атлас Голодомору». www.unian.ua (ukraiņu). 2011-11-21. Skatīts: 2026-06-06.