Valsts valodas centrs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Valsts valodas centrs
Valsts valodas centrs
Abreviatūra VVC
Izveide 1992. gads
Atrašanās vieta Eksporta iela 6, Rīga, Latvija
Direktors Māris Baltiņš
Direktora vietniece Ingrīda Bērziņa
Tīmekļa vietne vvc.gov.lv

Valsts valodas centrs (VVC) ir 1992. gadā dibināta, Latvijas Republikas tieslietu ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kuras darbības mērķis ir īstenot valsts politiku attiecībā uz normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli valsts valodas lietošanas jomā, nodrošināt Valodu likuma izpildi, nodrošināt valsts pārvaldes iestādes un sabiedrību ar valsts un starptautisko organizāciju izdoto tiesību aktu un citu dokumentu oficiāliem tulkojumiem, kā arī panākt saskaņotas terminoloģijas lietojumu Latvijas Republikas tiesību aktos un to tulkojumos.[1] Valsts valodas centrs aizsargā valsts valodas lietotāju tiesības un intereses, sekmē valodas kultūrvides sakārtošanu un veicina latviešu valodas pilnvērtīgu funkcionēšanu.

Ēka Rīgā, Eksporta ielā 6, kuras 4. stāvā atrodas Valsts valodas centra telpas

Valodas politikas īstenošana Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiskie apstākļi, kas ietekmē valodas politiku[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu tautības un valodas konsolidēšanās norisinājās vairāku gadsimtu garumā. Latvija atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī, tāpēc tās teritorija nonāca kaimiņvalstu (Vācijas, Zviedrijas, Polijas, Krievijas) interešu zonā un tajā ienāca daudz cittautiešu. Tā rezultātā latviešu valoda un kultūra jau kopš latviešu tautības izveidošanās bijusi cieši saistīta ar citām kultūrām un valodām: lībiešu, lietuviešu, igauņu, krievu, baltkrievu valodu kā kaimiņu un mazākumtautību valodām; krievu, poļu, zviedru un vācu valodu kā valsts varas un administratīvās pārvaldes valodām noteiktos laikos. Kopš 18. gadsimta beigām latviešu valodas runātāji tika pakļauti slēptām un atklātām pārvācošanas un pārkrievošanas tendencēm, tomēr 19. gadsimta otrajā pusē latviešu valoda jau bija sasniegusi augstu izkoptības līmeni, tā tika plaši lietota kultūras un izglītības jomās un pretendēja uz vietu arī nozīmīgās sociolingvistiskās funkcijās. Tāpat kā ideja par neatkarīgu Latvijas valsti, doma par latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valodu latviešu apdzīvotajā teritorijā plašu ievērību guva tikai Pirmā pasaules kara laikā.[2]

Oficiāla statusa piešķiršana latviešu valodai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais dekrēts (“Par darīšanu valodu Latvijas oficiālajās iestādēs”) par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai tika publicēts 1918. gada 4. janvārī t. s. Iskolata Republikā. Dekrētā latviešu valodai piešķirtas vienlīdzīgas tiesības ar vācu un krievu valodu. Dekrēts paredzēja, ka latviešu valoda lietojama visās Latvijas (neokupētās Vidzemes un Latgales) oficiālajās iestādēs.

Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja ar šo paziņo ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu.[1]

Priekšsēdētāja biedrs O. Kārkliņš, sekretārs J. Mežiņš. Valkā, 1918. g. 4. janvārī., "Ziņotājs", Nr. 4, 1918. g. 6. janvārī.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī tika pieņemti vairāki normatīvie akti, kas nostiprināja latviešu valodas statusu. Likums par latviešu valodu kā valsts valodu tika pieņemts tikai 1935. gadā, kad latviešu valoda praktiski jau bija nostiprinājusies kā valsts valoda. Vienlaicīgi tika nodrošinātas arī mazākumtautību valodas tiesības.

Latviešu valodas statuss 1940. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas Republikas inkorporācijas Padomju Savienībā 1940. gadā strauji veidojās priekšnoteikumi Latvijā dzīvojošo tautu lingvistiskajai asimilācijai. To sekmēja:

·        lielās pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju etniskajā sastāvā, kā rezultātā latviešu tauta kļuva par mazākumtautību savā vēsturiskajā teritorijā;

·        krievu valodas uzspiešana, tās lietošanas sfēru paplašināšana;

·        valsts valodas statusa atņemšana latviešu valodai, līdz ar to tai zaudējot funkcionēšanas iespējas daudzās sabiedrības sfērās.

Valodu likums — 1989. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. gada 5. maijā tika pieņemts LPSR Valodu likums. Šajā likumā:

1.      saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju latviešu valoda noteikta par valsts valodu;

2.      noteikta latviešu valodas un citu valodu lietošana valsts, tautas saimniecības un sabiedriskās darbības sfērās, kā arī pilsoņu valodas izvēles tiesības un valodu aizsardzība;

3.      nodrošinātas tiesības visiem Latvijas iedzīvotājiem apgūt latviešu valodu, finansējot no valsts budžeta latviešu valodas mācīšanas programmu valsts mācību iestādēs;

4.      apstiprināta valsts cieņpilna attieksme pret visām Latvijā lietotajām valodām un dialektiem.[2]

Grāmata "Latviešu valoda 15 neatkarības gados", kurā sniegta informāciju par Valsts valodas centru

Latviešu valoda kā valsts valoda — 1998. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gada 6. novembrī Latvijas Republikas Satversmē latviešu valoda tika noteikta kā valsts valoda. Tas notika 10 gadus pēc latviešu valodas pasludināšanas par valsts valodu. Valodiskā vide valstī veidojās sarežģītā politiskā situācijā, likdama pamatu gadsimta nogalē īstenotajai valodas politikai, kas atjauno padomju laikā zaudētās latviešu valodas pozīcijas. Lai sekmētu Valodu likuma īstenošanu, kurš pilnā apjomā stājās spēkā 1992. gada 5. maijā, tika izveidots Valsts valodas centrs.[2]

Tulkošanas un terminoloģijas centrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai nodrošinātu Eiropas Savienības normatīvo aktu tulkošanu latviešu valodā, 1996. gadā tika izveidota jauna valsts iestāde — Tulkošanas un terminoloģijas centrs.

Tulkošanas un terminoloģijas centram bija šādas funkcijas:

  • tulkot ES normatīvos aktus un ar to piemērošanu saistītos dokumentus latviešu valodā;
  • tulkot Latvijas Republikas tiesību aktus ES dalībvalstu valodās;
  • tulkot ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) darbību saistītos dokumentus, starptautiskos līgumus un citus aktus latviešu valodā;
  • sagatavot priekšlikumus vienotas, latviešu valodas normām atbilstošas terminoloģijas lietošanai normatīvajos aktos;
  • izstrādāt un attīstīt tulkošanas metodiku.

Kopš 2006. gada Tulkošanas un terminoloģijas centram papildus uzticēja koordinēt konsultāciju sniegšanu terminoloģijas jomā Eiropas Savienības tulkošanas dienestiem pēc to pieprasījuma, apkopot priekšlikumus un izveidot ekspertu darba grupas strīdīgu jautājumu izšķiršanai, kā arī pēc ministriju pieprasījuma veikt latviešu valodā tulkoto Eiropas Savienības dokumentu projektu valodas un terminoloģijas ekspertīzi.[2]

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1993. gada Valsts valodas centrs, īstenojot valsts politiku, kā arī uzraugot un kontrolējot normatīvo aktu ievērošanu valsts valodas jautājumos, nodrošina latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Valsts valodas centrs ieguva papildu funkcijas 2009. gadā, kad tas tika apvienots ar Tulkošanas un terminoloģijas centru.

Valsts valodas centram pašlaik ir šādas funkcijas:

  • veikt normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību valsts valodas lietošanas jomā;
  • aizsargāt valsts valodas lietotāju tiesības un intereses;
  • noteikt valsts valodas lietojumu valsts un sabiedriskās dzīves jomās normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos;
  • sekmēt valodas kultūrvides sakārtošanu, īpaši veicinot valstij raksturīgo vietvārdu atjaunošanu un aizsardzību;
  • veicināt latviešu valodas pilnvērtīgu funkcionēšanu Eiropas Savienības institūcijās;
  • veikt Latvijas Republikai saistošo starptautisko līgumu un konvenciju, kā arī ar Eiropas Savienības normatīvo aktu piemērošanu saistīto dokumentu oficiālos tulkojumus latviešu valodā;
  • tulkot Latvijas Republikas tiesību aktus Eiropas Savienības dalībvalstu valodās;
  • tulkot ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas darbību saistītos dokumentus latviešu valodā;
  • sagatavot priekšlikumus vienotas, latviešu valodas normām atbilstošas terminoloģijas lietošanai normatīvajos aktos;
  • izstrādāt un attīstīt tiesību aktu tulkošanas metodiku.[3]

Struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centra darbu vada centra direktors Māris Baltiņš. Centra direktoru pēc attiecīgās kandidatūras apstiprināšanas Ministru kabinetā amatā ieceļ tieslietu ministrs. Valsts valodas centrā direktors ir augstākā amatpersona, kura ir tieši padota tieslietu ministram. Direktoram ir tieši pakļauts direktora vietnieks un Administratīvais departaments.Valsts valodas centra direktora vietniece ir Ingrīda Bērziņa. [3]

Centra direktora vietnieka tiešā pakļautībā ir šādas centra struktūrvienības:

  • Valodas kontroles Rīgas reģiona nodaļa;
  • Valodas kontroles reģionālā nodaļa;
  • Terminoloģijas un tiesību aktu tulkošanas departaments;
    • Tiesību aktu tulkošanas nodaļa.

Administratīvais departaments[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Administratīvais departaments savu funkciju ietvaros veic centra administratīvo lietu (personāla, juridiskie, lietvedības, informācijas sistēmu vadības jautājumi) organizāciju, piedalās dažādu centra kompetencē esošu dokumentu sagatavošanā un noformēšanā.

Valodas kontroles departaments[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodas kontroles Rīgas reģiona nodaļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodas kontroles Rīgas reģiona nodaļa savu funkciju ietvaros pārrauga valsts valodas lietošanu. Nodaļai ir šādas funkcijas:

  • kontrolēt valstī noteikto prasību ievērošanu valsts valodas lietošanas jomā;
  • veikt pasākumus valsts valodas lietotāja tiesību un interešu aizsardzībai Valsts valodas likuma un citu normatīvo aktu pārkāpšanas gadījumos;
  • normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas un uzlikt administratīvos sodus.

Valodas kontroles reģionālā nodaļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodas kontroles reģionālā nodaļa veic iepriekšminētās Valodas kontroles Rīgas reģiona nodaļas funkcijas pārējā Latvijas teritorijā.

Sabiedrisko palīgu institūts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielu atbalstu centram sniedz sabiedriskie palīgi, iesaistoties Valsts valodas likuma ievērošanas kontrolē attiecībā uz publisko informāciju, marķējumiem un lietošanas instrukcijām. Valsts valodas centra izveidotā „Sabiedrisko palīgu institūta” mērķis ir sniegt iespēju Latvijas iedzīvotājiem saņemt plašāku informāciju un individuālas konsultācijas par Valsts valodas likuma nozīmi un tā ievērošanu. Sabiedrisko palīgu institūts centrā darbojas kopš 2015. gada decembra. Informāciju par to, kā kļūt par sabiedrisko palīgu, var atrast Valsts valodas centra mājaslapā. 

Terminoloģijas un tiesību aktu tulkošanas departaments[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Terminoloģijas un tiesību aktu tulkošanas departaments savu funkciju ietvaros piedalās Latvijas Republikas tiesību aktu, ar NATO darbību saistīto dokumentu un citu starptautisku tiesību aktu tulkošanas procesā, veidojot metodiskos materiālus un citus palīglīdzekļus tulkojumu kvalitātes nodrošināšanai. Nodaļa veic Valsts valodas centra tulkojumu kvalitātes uzraudzību, to rediģēšanu, terminu izpēti un apkopošanu datubāzē, kā arī izstrādā metodiskos materiālus juridiskās tulkošanas jomā, sniedz valsts pārvaldes iestādēm atzinumus par tulkojumu kvalitāti, palīdz tām sagatavot priekšlikumus labojumiem ES tiesību aktu projektos un oficiālajās publikācijās, līdzdarbojas ES iestāžu tulkošanas dienestu terminoloģijas sanāksmēs un sniedz individuālas konsultācijas valodas un terminoloģijas jautājumos.

Tiesību aktu tulkošanas nodaļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tulkošanas un terminoloģijas centra "Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata"

Tiesību aktu tulkošanas nodaļa veic centra kārtējo darbu plānošanu saskaņā ar Vecāko amatpersonu sanāksmes Eiropas Savienības jautājumos apstiprinātajiem ministriju pieprasījumiem (starptautisko dokumentu tulkojumi no angļu valodas latviešu valodā un LR tiesību aktu tulkojumi no latviešu valodas angļu valodā). Nodaļa veic centra tulkošanas darba organizēšanu un plānošanu, koordinējot un piesaistot darba izpildei nepieciešamos resursus un pārraugot to izlietojumu, kā arī piedalās dažādu centra kompetencē esošu dokumentu sagatavošanā un noformēšanā.[8][4]

Latviešu valodas ekspertu komisija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodas ekspertu komisija regulāri izvērtē normatīvos dokumentos un izdevumos ietverto normu atbilstību latviešu valodas likumībām, kodificē literārās valodas normas, sniedz atzinumus par dažādiem valodas jautājumiem, piemēram, par lielo sākumburtu lietošanu organizatorisko veidojumu nosaukumos; par valstu un teritoriju starptautiski atzīto nosaukumu rakstību; par mājvārdu un mājas numuru rakstību; par pasta adreses rakstību; par pasaules valodu un valodu grupu nosaukumiem latviešu valodā atbilstoši standarta ISO 639-2 prasībām u. c. Komisija ir sagatavojusi vairākus normatīvo aktu projektus, piedalījusies Valsts valodas likuma normatīvās bāzes izveidē.

Latviešu valodas ekspertu komisijai ir divas apakškomisijas: Vietvārdu un latgaliešu rakstu valodas apakškomisija.

Kalendārvārdu ekspertu komisija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komisijas sēdes tiek sasauktas pēc nepieciešamības (bet ne biežāk kā reizi trijos gados), lai izvērtētu saņemtos personu iesniegumus un saskaņā ar noteiktiem kritērijiem apstiprinātu jaunus personvārdus iekļaušanai kalendārvārdu sarakstā.

Noderīga informācija un materiāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādu metodisko un informatīvo materiālu izstrāde un publiskošana ir viens no nozīmīgākajiem Valsts valodas centra darbības virzieniem. Valsts valodas centra mājaslapā (arī "Latvijas Vēstnesī") ir pieejami materiāli par Eiropas Savienības dalībvalstu reģionu atveidi latviešu valodā, pasaules valodu un valodu grupu nosaukumu atveidi latviešu valodā, pasaules valstu un teritoriju nosaukumu atveidi latviešu valodā. Tiešsaistē ir pieejamas arī rokasgrāmatas un vārdnīcas: "Latvijas Republikas tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata", "Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata", "Latvijas Republikas Civillikuma terminu vārdnīca".

Valsts valodas centra mājaslapā ir sniegta informācija par Valsts valodas centra un toreizējā Tulkošanas un terminoloģijas centra izdotajām publikācijām.

Valsts valodas centra publikācijas, par kurām var iegūt papildu informāciju tā mājaslapā — "Īpašvārdu rakstība", "Krievu — latviešu enerģētikas terminu vārdnīca", "Par vārdu un uzvārdu lietošanu un rakstību latviešu literārajā valodā", "Sarunas latviešu valodā", "Savā zemē — savu valodu!", "Tavs vārdadienu kalendārs", "Valodas politika Baltijas valstīs", "Valodas politika — pasaules pieredze Latvijai", "Valodas politikas īstenošana Latvijā: Valsts valodas centrs", "Valsts valoda —dokumenti, intervijas, uzziņas", "Valsts valoda Latvijā", "Valsts valodas lietojums un vajadzības darba vietās", "Valsts valodas likuma piemērošana", "Vārdadienu kalendārs 2000.—2003."[5]

Bijušā Tulkošanas un terminoloģijas centra publikācijas, par kurām var iegūt papildu informāciju Valsts valodas centra mājaslapā — "Latvijas Republikas tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata", "Eiropas Savienības primāro tiesību aktu terminu vārdnīca", "Lauksaimniecības terminu vārdnīca", "Konsolidēts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Nicas Līgums", "Latvijas Republikas Civillikums", "Latvijas Republikas Civillikuma terminu vārdnīca", "Eiropas Savienības terminu vārdnīcā", "NATO militāro terminu vārdnīca", "Situācijas izpēte latviešu terminoloģijas jomā", "Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata", "Meža nozares termini", "Pētījums par terminoloģijas resursiem".[6]

Terminoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts valodas centrs uztur un regulāri papildina terminoloģijas datubāzi, kurā ir ap 352 000 dažādu nozaru terminu šķirkļu no Tulkošanas un terminoloģijas centra un Valsts valodas centra izstrādātajiem, attiecīgās terminoloģijas darba grupās akceptētajiem un saskaņotajiem terminu krājumiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā un tās apakškomisijās apstiprinātie termini un citi terminu krājumi.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Iskolata dekrēts par latviešu valodas lietošanu
  2. Valsts aģentūras "Tulkošanas un terminoloģijas centrs" nolikums. Atjaunināts: 2015. gada 3. jūnijā.
  3. 3,0 3,1 Valsts valodas centra nolikums. Atjaunināts: 2015. gada 3. jūnijā.
  4. Valsts valodas centra reglaments. Atjaunināts: 2015. gada 3. jūnijā.
  5. VVC publikācijas. Atjaunināts: 2015. gada 3. jūnijā.
  6. Publikācijas. Atjaunināts: 2015. gada 3. jūnijā.
  7. http://termini.vvc.gov.lv/. Atjaunināts: 2015. gada 3. jūnijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]