Homeostāze

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Termāls attēls ar aukstasiņu dzīvnieku tarantulu uz siltasiņu dzīvnieka cilvēka rokas

Homeostāze (grieķu: ὅμοιος, homoios — ‘līdzīgs’ un στάσις, stasis — ‘miera stāvoklī’) ir sistēmu, to vidū arī dzīvo organismu, spēja jebkurā līmenī saglabāt patstāvību un pastāvību. Tā ir organisma patstāvīgas eksistences pamatā, kas nodrošina funkcionālo sistēmu vienotību un pilnvērtīgu fizioloģisko procesu saglabāšanu. Siltasiņu dzīvnieku nemainīgas temperatūras nodrošināšana, kā arī skābas un sārmainas vides sabalansēšanās, ir piemēri homeostāzei. Cilvēka ķermenī tas ir process, kas nodrošina stabilitāti, neskatoties uz ķermeni ietekmētām ārējās vides izmaiņām.

Homeostāzes konceptu sākotnēji aprakstīja franču fiziologs Klods Bernārs 1865. gadā, bet vārdu šim procesam ieveisa Volters Bredfords Kanons 1926. gadā.[1] Lai gan terminu sākotnēji attiecināja tikai uz dzīvo organismu procesiem, tas bieži ir pielietots saistībā ar citām automātiskām kontroles sistēmām, kā termostatu. Homeostāzei ir nepieciešams sensors, kas uztver izmaiņas, ko vajag pašreizējā stāvoklī regulēt, kā arī izpildierīce regulējuma veikšanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. W. B. Cannon. «Physiological regulation of normal states: some tentative postulates concerning biological homeostatics». In A. Pettit(ed.). A Charles Richet : ses amis, ses collègues, ses élèves (franču). Paris: Les Éditions Médicales, 1926. 91. lpp.