Illīts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Illīts
Illīts
Klasifikācija
Klase vizlafilosilikāts
Štrunca ID 9.EC.60
Danas ID 71.02.02d.02
Ķīmiskā formula (K,H3O)(Al,Mg,Fe)2(Si,Al)4O10[(OH)2,(H2O)]
Singonija monoklīnā
Īpašības
Krāsa pelēkbalta līdz sudrabbalta, zaļganpelēka
Svītras krāsa balta
Skaldnība lieliska
Cietība pēc Mosa skalas 1—2
Laušanas koeficients nα = 1,535 - 1,570
nβ = 1,555 - 1,600
nγ = 1,565 - 1,605
Illīta stuktūra.[1]

Illīts ir cieši saistītu neuzbriestošu mālu minerālu grupa. Illīts ir sekundārs minerāls, kas veidojas, dēdējot un pārveidojoties citiem silikātu minerāliem (vizlas, laukšpata, muskovīta u.c.), tas ir filosilikāts un alumosilikāts. Tā struktūra ir 2:1 tipa, kas sastāv no silīcija tetraedra — alumīnija oktaedra — silīcija tetraedra. Starp šādām struktūrām atrodas vāji hidratizējami kālija katjoni, tādēļ illīts maz uzbriest. Daļu kālija jonu aizvieto hidroksonija joni (H3O+). Illīta ķīmiskā formula ir (K,H3O)(Al,Mg,Fe)2(Si,Al)4O10[(OH)2,(H2O)],[2] bet ir plaši sastopama jonu (izomorfa) aizvietošanās. Illīts var būt sericīta sastāvdaļa.

Lielākā daļa rūpnieciski izmantojamo Latvijas mālu satur ievērojamu illīta daudzumu (piemēram, Lodes svītā 80 — 85%). Māla minerāls ar bāzālo starpplakņu attālumu 10 Å Krievijas (PSRS), arī Latvijas literatūrā nereti saukts par hidrovizlu, kā arī illīta tipa hidrovizlu. Rietumeiropā un Amerikā šādus minerālus vispārināti sauc par illītiem. Par hidrovizlām uzskatot noteiktus ģenētiskus 10 Å minerālus, kas radušies muskovīta vai biotīta starpslāņu pozīciju hidratācijā.[3] Dažreiz saukts arī par hidromuskovītu.

Illīts pirmo reizi aprakstīts 1937. gadā Makvetas slāneklī, Ilinoisā, ASV. Illīta nosaukums radies no Ilinoisas nosaukuma.[4]

Illīta katjonu apmaiņas kapacitāte ir mazāka par smektītu, bet lielāka par kaolinītu, parasti aptuveni 20 — 30 meq/100 g.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «A Laboratory Manual for X-Ray Powder Diffraction Illite Group». pubs.usgs.gov (angļu). Skatīts: 2019. gada 9. februārī.
  2. «Illite Mineral Data». webmineral.com (angļu). Skatīts: 2019. gada 9. februārī.
  3. Austra Stinkule. Valdis Segliņš (redaktors) . Māli Latvijas zemes dzīlēs. RTU izdevniecība, 2014. 13, 15–17. lpp. ISBN 9789934105531.
  4. «Illite». mindat.org (angļu). Skatīts: 2019. gada 9. februārī.