Illīts
| Illīts | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Klase | vizla — filosilikāts |
| Štrunca ID | 9.EC.60 |
| Danas ID | 71.02.02d.02 |
| Ķīmiskā formula | (K,H3O)(Al,Mg,Fe)2(Si,Al)4O10[(OH)2,(H2O)] |
| Singonija | monoklīnā |
| Īpašības | |
| Krāsa | pelēkbalta līdz sudrabbalta, zaļganpelēka |
| Svītras krāsa | balta |
| Skaldnība | lieliska |
| Cietība pēc Mosa skalas | 1—2 |
| Laušanas koeficients |
nα = 1,535 - 1,570 nβ = 1,555 - 1,600 nγ = 1,565 - 1,605 |
Illīts ir cieši saistītu neuzbriestošu mālu minerālu grupa. Illīts ir sekundārs minerāls, kas veidojas, dēdējot un pārveidojoties citiem silikātu minerāliem (vizlas, laukšpata, muskovīta u.c.), tas ir filosilikāts un alumosilikāts. Tā struktūra ir 2:1 tipa, kas sastāv no silīcija tetraedra — alumīnija oktaedra — silīcija tetraedra. Starp šādām struktūrām atrodas vāji hidratējami kālija katjoni, tādēļ illīts maz uzbriest. Daļu kālija jonu aizvieto hidroksonija joni (H3O+). Illīta ķīmiskā formula ir (K,H3O)(Al,Mg,Fe)2(Si,Al)4O10[(OH)2,(H2O)],[2] bet ir plaši sastopama jonu (izomorfa) aizvietošanās. Illīts var būt sericīta sastāvdaļa.
Lielākā daļa rūpnieciski izmantojamo Latvijas mālu satur ievērojamu illīta daudzumu (piemēram, Lodes svītā 80 — 85%). Māla minerāls ar bazālo starpplakņu attālumu 10 Å Krievijas (PSRS), arī Latvijas literatūrā nereti saukts par hidrovizlu, kā arī illīta tipa hidrovizlu. Rietumeiropā un Amerikā šādus minerālus vispārināti sauc par illītiem. Par hidrovizlām uzskata noteiktas ģenēzes 10 Å minerālus, kas radušies muskovīta vai biotīta starpslāņu pozīciju hidratācijā.[3] Dažreiz saukts arī par hidromuskovītu.
Illīts pirmo reizi aprakstīts 1937. gadā Makvetas slāneklī, Ilinoisā, ASV. Illīta nosaukums radies no Ilinoisas nosaukuma.[4]
Illīta katjonu apmaiņas kapacitāte ir mazāka par smektītu, bet lielāka par kaolinītu, parasti aptuveni 20 — 30 meq/100 g.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «A Laboratory Manual for X-Ray Powder Diffraction Illite Group». pubs.usgs.gov (angļu). Skatīts: 2019. gada 9. februārī.
- ↑ «Illite Mineral Data». webmineral.com (angļu). Skatīts: 2019. gada 9. februārī.
- ↑ Austra Stinkule. Valdis Segliņš (redaktors) . Māli Latvijas zemes dzīlēs. RTU izdevniecība, 2014. 13, 15–17. lpp. ISBN 9789934105531.
- ↑ «Illite». mindat.org (angļu). Skatīts: 2019. gada 9. februārī.
 | Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |