Jēdziens impresionisma literatūra ir visai neskaidrs. Jēdzienu "impresionisms" mēdz attiecināt uz dažādu 19.gs. nogales un 20.gs. sākuma rakstnieku literāro darbību. Par impresionistiem dažkārt mēdz uzskatīt vairākus franču un angļu simbolisma dzejniekus (Stefanu Malarmē, Arturu Rembo, Polu Verlēnu, Oskaru Vaildu, Arturu Saimonsu). Lielākoties impresionisti bija dzejnieki, taču par impresionistisku dažkārt dēvē arī modernisma prozu, kas gandrīz pilnībā pievēršas tikai varoņu iekšējās dzīves atklāsmei (Marsels Prusts, Virdžīnija Vulfa u.c.).
Tiek uzskatīts, ka viens no impresionisma literatūrā avotiem ir naturālisms: tam - tāpat kā impresionismam - raksturīga pievēršanās detaļām, un, attēlojot fizisko pasauli, gan naturālisms, gan impresionisms bieži vien tiecas to savā ziņā kopēt. Taču impresionisma literatūra ir daudz lielākā mērā subjektīva: pasaule impresionisma literatūrā tiek attēlota nevis tāda, kāda tā it kā ir, bet gan tāda, kāda tā tiek uztverta. Impresionisma literatūra ir iespaidu literatūra - šie iespaidi var būt gan iekšēji (psiholoģiski), gan ārēji. Impresionisma dzeja tiek uzskatīta gan par pamatā romantismam (vai jaunromantismam) piederīgu modernisma priekšteci, gan arī par modernisma sastāvdaļu.
