Indonēzijas kalnu zebiekste
| Indonēzijas kalnu zebiekste Mustela lutreolina (Robinson & Thomas, 1917) | |
|---|---|
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Sermuļu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Sermuļu apakšdzimta (Mustelinae) |
| Ģints | Sermuļi (Mustela) |
| Suga | Indonēzijas kalnu zebiekste (Mustela lutreolina) |
| Izplatība | |
 | |
 Indonēzijas kalnu zebiekste Vikikrātuvē | |
Indonēzijas kalnu zebiekste (Mustela lutreolina) ir neliels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs. Tās tuvākā radiniece ir Sibīrijas kolonoks (Mustela sibirica). Senākos aprakstos par šo sugu tā tiek klasificēta kā Sibīrijas kolonoka pasuga (Mustela sibirica lutreolina).[1]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Indonēzijas kalnu zebiekste ir endēmiska Indonēzijas suga, kas dzīvo Sumatras un Javas salas kalnos 1000—2200 metrus virs jūras līmeņa, lai gan reizēm to var sastapt līdz 3000 metriem virs jūras līmeņa.[1] Indonēzijas kalnu zebiekstes izplatības karti var apskatīt šeit[novecojusi saite]. Zebiekste ir tropisko lietus mežu iemītniece. Sugas izdzīvošana ir apdraudēta, jo to ne tikai medī dēļ tās kažokādas, bet, izcērtot lietus mežus, zebiekste zaudē savu dzīves telpu.
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Indonēzijas kalnu zebiekstes ķermenis kā visām zebiekstēm ir slaids un garš, tas bez astes ir apmēram 30—32 cm, astes garums 13,5—17 cm, vidējais svars ir 295—340 g. Zebiekstes kažoks ir spožā, sarkanbrūnā krāsā.[2] Atšķirībā no citām zebiekstēm Indonēzijas kalnu zebiekstei nav kontrastainu krāsu matojuma, tomēr pavēdere un pakakle ir gaišāka par muguru, tā ir saulainā, dzeltenbrūnā krāsā. Pazode un apakšžoklis ir balts. Galvas forma saplacināta, seja trīstūrveida. Ausis mazas, noapaļotas, acis apaļas un salīdzinoši lielas.
Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Indonēzijas zebiekste ir spēcīga, enerģiska, ļoti ātra, tā labi peld un kāpj kokos. Zem astes tai ir smakas sekrēta dziedzeri, un izbiedēta tā cenšas aizbaidīt ienaidnieku gan ar smaku, gan skaļu, griezīgu kliegšanu.[2] Migu zebiekste iekārto koku dobumos, zem akmeņiem, vai ieņem grauzēju alas.[3]
Tā kā ķermenis ir slaids un lokans, zebiekste bez grūtībām ielien grauzēju alās un medī tos zem zemes. Kā visas zebiekstes arī Indonēzijas kalnu zebiekste uzbrūk daudz lielākam medījumam par sevi pašu. Tā medī ne tikai grauzējus, bet arī putnus, vardes, izēd no ligzdām olas. Ja barības ir daudz, zebiekste to noglabā krātuvēs. Reizēm, kad barības resursi ir nabadzīgi, tiek novērota masveidīga zebiekstu migrācija, meklējot barību. Toties sezonā, kad barības ir daudz, zebiekste var nogalināt, upuri neapēdot, bet tikai izsūcot tā asinis un izēdot smadzenes.[2]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zebiekstes ir vientuļnieces un necieš sava dzimuma pārstāvjus. Dzimumbriedumu Indonēzijas kalnu zebiekstes sasniedz gada vecumā. Riesta laikā pavasarī starp tēviņiem norisinās nežēlīgas un mežonīgas cīņas par mātītes uzmanību. Mazuļi dzimst laikā no aprīļa līdz jūnijam. Grūsnības periods ilgst 30 dienas, un piedzimst 2—12 mazuļi. Tie ir akli, nevarīgi un bez matojuma. Pēc mēneša atveras to acis. Māte tos zīda ar pienu 2 mēnešus, drīz pēc tam tie uzsāk patstāvīgu dzīvi. Indonēzijas kalnu zebiekste savvaļā dzīvo 7—10 gadus.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Mustela lutreolina (Indonesian Mountain Weasel)[novecojusi saite]
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Indonesian Mountain Weasel». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 31. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 24. februārī.
- ↑ Индонезийская горная ласка (Mustela lutreolina). Indonesian mountain weasel