Pāriet uz saturu

Templiešu ordenis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Templieši)
  • Templiešu ordenis
  • Pauperes commilitones Christi Templique Salomonici Hierosolymitanis
Darbība apmēram no 1119. gada — līdz 1312. gada 22. martam
Allegiance Romas pāvests
Tips kristiešu militārais ordenis
Loma Kristiešu svētceļnieku aizsardzība Palestīnā
Triecienvienība
Lielums 15000–20000 locekļu varenības pīķi, 10% no tiem bija bruņinieki[2][3]
Galvenā mītne Tempļa kalns, Jeruzaleme, Jeruzalemes Karaliste
Nickname(s)
  • Order of Solomon's Temple
  • Order of Christ
Patron Svētais Bernārs no Klervo
Motto(s)
  • Non nobis, Domine, non nobis, sed Nomini tuo da gloriam
  • (angļu: Not for us, My Lord, not for us, but to your Name give the glory)
Attire Balts apmetnis ar sarkanu krusta zīmi
Mascot(s) Divi bruņinieki jāj uz viena zirga
Komandieri
Pirmais ordeņa lielmestrs Hugo de Peins
Pēdējais ordeņa lielmestrs Žaks de Molē
Templiešu bruņinieku krusts

Templiešu ordenis jeb templiešu bruņinieki ir viens no pazīstamākajiem kristiešu militārajiem ordeņiem.[4] Organizācija viduslaikos pastāvēja aptuveni divus gadsimtus. Ordeni izveidoja ap 1119. gadu, taču Romas katoļu baznīca to oficiāli atzina ap 1128. gadu. Ordeņa izveidošanas galvenais uzdevums bija aizstāvēt Svēto zemi, gādāt par Eiropas svētceļnieku drošību ceļā uz Jeruzalemi. Ordenis ātri ieguva atbalstu kristiešu zemēs, tādā veidā strauji kļūstot lielāks gan pēc biedru skaita, gan ietekmes. Templiešu bruņinieki, kam bija raksturīgas baltas mantijas ar sarkanu krustu uz tās, bija paši prasmīgākie kaujas laukā no visiem krustnešiem,[5] to var uzskatīt par sava laika elitāro karaspēku. Tie ordeņa biedri, kuri nepiedalījās cīņās, pārvaldīja lielo ordenim piederošo ekonomisko infrastruktūru kristiešu zemēs, ieviešot jaunas finansiālās metodes, kas bija sava veida banku aizsākums.[6][7] Ar viņu gādību tika uzbūvēti arī vairāki nocietinājumi gan visā Eiropā, gan Svētajā zemē.

Templiešu ordeņa darbības principi bija visai līdzīgi citiem viduslaiku reliģiski militāriem bruņinieku formējumiem, piemēram, Cisterciešu ordenim, no kura Templiešu ordenis bija patapinājis savu sākotnējo iekšējo kārtības rulli (noteikumus).[8] Interesanti, ka Templiešu ordeņa kārtības rullis 1202. gadā tika dots arī Livonijas Zobenbrāļu ordenim.[9]

Ordeņa izveidošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā krusta kara rezultātā krustneši 1099. gadā atkaroja Jeruzalemi no musulmaņiem. Tas deva iespēju Eiropas kristiešiem atsākt svētceļojumus uz svētajām vietām. Taču tie bija ļoti ilgi un bīstami: gan ceļā no Eiropas uz Svēto zemi, gan tur svētceļnieki bija apdraudēti. Tādēļ 1119. gadā divi bruņinieki — francūzis Hugo de Peins un flāms Godfrīds de Sen-Omērs (Godfrey de Saint-Omer) — ierosināja svētceļnieku aizsardzībai izveidot reliģisku (mūku) ordeni.[10]

Jeruzalemes karalis Baldvins II šim ierosinājumam piekrita un piešķīra ordenim mājvietu Aksas mošejā, kas atradās Tempļa kalnā. Tempļa kalnu apvija dažādas leģendas; uzskatīja, ka musulmaņi Aksas mošeju 710. gadā uzbūvējuši uz sagrautā Zālamana tempļa drupām. Savukārt ordenis, iegūstot šo mājvietu, sāka saukties par Nabadzīgajiem Kristus un Zālamana tempļa bruņiniekiem jeb vienkārši par Tempļa bruņiniekiem (ordeni). Dibināšanas brīdī ordenī tiešām bija tikai deviņi bruņinieki, kuru vienīgais iztikas avots bija ziedojumi. Lai uzsvērtu savu nabadzību, Templiešu ordeņa emblēma atainoja divus bruņiniekus jāšus uz viena zirga.

Ordeņa uzplaukums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Templiešu pils Ponferradā, Spānijā

Ordeņa nabadzība neturpinājās ilgi. Pēc atzīšanas 1128. gadā Romas Katoļu baznīca 1129. gadā Templiešu ordeni oficiāli apstiprināja kā labdarības organizāciju. Līdz ar to ordenim daudzviet Eiropā tika piešķirta nauda, zeme un citi nekustamie īpašumi. Tā autoritāte pieauga, daudzas redzamāko Eiropas augstmaņu ģimeņu atvases kļūšanu par Templiešu ordeņa bruņinieku uzskatīja par godu.

Ordeņa labklājība un ietekme nostiprinājās vēl vairāk, kad Romas pāvests Inocents II 1139. gadā pasludināja Templiešu ordeni brīvu no pakļaušanās jebkādiem vietējiem likumiem, izņemot paša pāvesta rīkojumus. Līdz ar to ordeņa bruņinieki ieguva tiesības šķērsot jebkuras valstu robežas, nemaksāt nekādus nodokļus, tie nebija pakļauti karaļiem, nemaz nerunājot par to vasaļiem.

Krusta karos ordeņa bruņinieku vienības bija arī vienas no profesionālākajām un karotspējīgākajām. To parādīšanās vien baltajos apmetņos ar sarkanu krustu nereti izraisīja paniku ienaidnieka rindās.

Bruņinieku skaits, kas regulāri piedalījās kaujās, veidoja samērā nelielu ordeņa daļu. Skaitliski lielākas bija nemilitārās ordeņa vienības. Visā kristiešu ietekmes sfērā tās bija izveidojušas sazarotu saimniecisku infrastruktūru, kurā veidojās pirmie vēlākās Eiropas tirdzniecības un banku sistēmas aizmetņi. To aizsākums bija bruņinieku naudas un dārglietu noguldījumi ordeņa glabātuvēs, tiem dodoties kārtējā karagājienā. Drīz vien to sāka izmantot arī svētceļnieki un tirgotāji. Pirms došanās ceļojumā tie noguldīja naudu ordeņa glabātuvē, pretī saņemot noguldījumu apliecinošus dokumentus. Kad svētceļnieks bija nonācis galamērķī, tas, uzrādot šo dokumentu, varēja naudu atkal saņemt. Tādējādi būtiski samazinājās ceļotāju risks tikt ceļā aplaupītiem, bet ordeņa rīcībā un pārvaldībā esošie līdzekļi vairojās. Savukārt izsniedzamie noguldījumus apliecinošie dokumenti kļuva par vēlākajām kredītvēstulēm un norēķinu čekiem.[11]

Taču finanšu operācijas nebija plašākā ordeņa darbības joma. Šī bruņinieku brālība bija ieguvusi plašus zemes īpašumus daudzviet Eiropā un Tuvajos Austrumos, tai piederēja pilis, muižas, baznīcas, vīnogu lauki, vīna darītavas, dzirnavas, tai bija pat sava jūras flote. Kādu brīdi tai piederēja arī Kipras sala.[12]

Ordeņa noriets

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1187. gada kauja pie Kresonas (Nācaretes tuvumā), kas notika neilgi pirms Hatinas kaujas
Pēdējā Templiešu ordeņa pils Peniskolā pie Valensijas (būvēta 1294—1307), vēlāk Romas pretpāvesta Benedikta XIII pils (1415—1423)

Krusta kariem beidzoties, bruņinieku nozīme mazinājās. Arī Templiešu ordeņa vara un ietekme pakāpeniski kritās. Turklāt ietekmīgāko bruņinieku formējumu starpā, it īpaši starp Templiešu, Hospitāļu un Teitoņu ordeņiem, sākās nesaskaņas. Tas sakrita arī ar Bizantijas norietu. Savukārt musulmaņu spēki, pateicoties talantīgiem vadoņiem, kā Saladīnam, konsolidējās. Krustneši, tai skaitā arī Templiešu ordenis, arvien biežāk kaujās ar musulmaņiem cieta sakāvi. Sevišķi smaga tā bija 1187. gadā kaujā pie Hatinas (Hatinas "ragiem"), kur musulmaņi iznīcināja lielāko daļu bruņinieku vienību.[13] Līdz ar to kristiešu pretošanās musulmaņu spēkiem bija salauzta, bet Jeruzaleme un citas kristiešu līdz šim kontrolētās teritorijas drīz vien nonāca to rokās. Rezultātā Eiropas militārā, ekonomiskā un politiskā ietekme Tuvajos Austrumos pakāpeniski izzuda.

Templiešu ordenis savu galveno mītni no musulmaņu rokās nonākušās Jeruzalemes sākumā pārcēla uz Akru Sīrijā, tad uz Kipras salu, bet 14. gadsimta sākumā pameta Tuvos Austrumus.

Eiropa, zaudējusi ietekmi Tuvajos Austrumos, zaudēja arī interesi par bruņiniekiem, ja neskaita tos, kas vēl piedalījās cīņās pret musulmaņiem Spānijā un Portugālē (Rekonkista)[14] un Livonijas krusta karos pret Baltijas tautām. 1202. gadā pēc Templiešu ordeņa parauga tika izveidots Zobenbrāļu ordenis, kas tika pilnīgi sagrauts Saules kaujā 1236. gadā un kļuva par Vācu ordeņa autonomu sastāvdaļu. Zināms arī, ka 1241. gada 9. aprīlī apvienotā kristiešu karaspēka kaujā pret mongoļiem pie Legņicas Silēzijā ("Legņicas kauja") kopīgi piedalījās Vācu ordeņa un Templiešu ordeņa bruņinieki.

Taču krusta karu laikā ordenis bija uzkrājis lielas bagātības. Tas saglabāja lielāko daļu savas saimnieciskās infrastruktūras, aizdeva naudu pat Eiropas valdniekiem. Piemēram, par vienu no lielākajiem ordeņa parādniekiem bija kļuvis Francijas karalis Filips IV (1268—1314). Lai atbrīvotos no ordeņa un līdz ar to arī no sava parāda, viņš izdarīja spiedienu uz Romas pāvestu Klementu V, kurš 1312. gadā ordeni pasludināja par likvidētu. Pēc Filipa IV pavēles liela daļa Templiešu ordeņa bruņinieku Francijā tika apsūdzēti ķecerībā, arestēti un spīdzināti. Daļēji tam par pamatu kalpoja jaunu bruņinieku uzņemšanas rituāls ordenī, kas noritēja apslēpti no svešām acīm, plašākā sabiedrībā radot dažādus nostāstus un leģendas. To nereti izmantoja, lai no arestētajiem bruņiniekiem izspiestu nepatiesas liecības par noziegumiem, kurus tie nebija izdarījuši. Daudzi no tiem tika sadedzināti uz sārta, tai skaitā arī ordeņa lielmestrs Žaks de Molē.[15]

Pēdējais Templiešu ordeņa lielmestrs Žaks de Molē

Daļa Templiešu ordeņa bruņinieku, kuriem izdevās paglābties no nāves, pievienojās citiem bruņinieku ordeņiem, piemēram, Hospitāļu ordenim, citi beidza savu bruņinieka misiju un izklīda pa Eiropu, vēl citi devās uz teritorijām, kuras bija ārpus pāvesta kontroles, piemēram, Skotiju, bet templiešu struktūrvienība Portugālē nosaukumu Templiešu ordenis nomainīja pret nosaukumu Portugāles Kristus ordenis. Gadsimtu gaitā vairākkārtīgi reformēts un reorganizēts, šis ordenis pastāv arī mūsdienās.[16]

Vatikāna slepenajos arhīvos (latīņu: Archivum Secretum Apostolicum Vaticanum) 2001. gadā tika atrasts dokuments, kurš ieguvis nosaukumu "Šinonas pergaments", datēts ar 1308. gada 17.—20. augustu.[17] No tā nepārprotami izriet, ka pāvests Klements V atzinis visas inkvizīcijas apsūdzības pret Templiešu ordeni, tā lielmestru Žaku de Molē un pārējiem bruņiniekiem par nepamatotām. To vienīgais pamats bijis politiskais skandāls (mākslīgi radīts) un Francijas karaļa Filipa IV politiskais spiediens. Līdz ar to 700 gadus vecie notikumi būtu jāpārskata citā gaismā.[18]

Mantojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tempļa baznīca Londonā

Līdz mūsdienām dažādās vietās Eiropā saglabājies ne mazums Templiešu ordeņa darbības pēdu. Tā kā ordenis savas pastāvēšanas laikā veica plašu būvniecību, daudzas uzceltās ēkas skatāmas arī mūsdienās. Tāda, piemēram, ir Tempļa baznīca Londonā.

Taču Templiešu ordeņa pēdas ir ne tikai saglabājušās, bet arī dažādos veidos attīstījušās Eiropas vēsturiskajā atmiņā līdz pat mūsdienu sabiedrībai, it īpaši brālībās, kā, piemēram, brīvmūrniecībā. Tas izskaidrojams, ar brīvmūrniecības idejisko tuvību Templiešu ordeņa principiem, kā arī tā plašajām būvniecības aktivitātēm viduslaikos, ar ko simboliski sevi saista arī brīvmūrniecība. Brīvmūrniecību ar Templiešu ordeni simboliski vieno arī Zālamana templis, uz kura drupām (iespējams) uzbūvētajā mošejā atradās vēsturiskā Templiešu ordeņa sākotnējā galvenā mājvieta. Savukārt brīvmūrniecība ar Zālamana templi saista savas kustības sākotnējos iedīgļus.

Lai gan nekādu dokumentālu apstiprinājumu nav, var pieņemt, ka baznīcu, katedrāļu un citu būvju celtniecības gaitā viduslaikos, Tempļa ordeņa un augstāko mūrniecības meistaru, kuri parasti bija brīvi cilvēki, apvienoti īpašās, nereti slepenās ģildēs, ceļi daudzkārt krustojošies, ne tikai simboliskā nozīmē, bet ikdienas praksē. Pakāpeniski ordenis un brīvmūrnieku ģildes sākušas veidot kopīgas ložas, lai gan atšķirības statusā turpina atspoguļoties šo ložu dalībnieku (brāļu) dažādajās pakāpēs arī mūsdienās. Lai gan arī tie ir brīvmūrnieku vidū izplatīti, bet neapstiprināti minējumi, tiem ir loģisks izskaidrojums — Templiešu ordeņa un brīvmūrnieku saistība viduslaikos tika rūpīgi maskēta, lai izvairītos no atkārtotas vajāšanas. Ja tā tiešām būtu patiesība, tad tas nozīmētu, ka brīvmūrniecība ir vairāk vai mazāk tieša Templiešu ordeņa ideju un tradīciju mantotāja. Savukārt kopš 1760. gadiem vācu brīvmūrnieki nāca klajā ar paziņojumu par viņu īpašo saistību ar Templiešiem, pastāvot uz to, ka ordenis, uzturoties Zālamana templī, esot iemantojis slepenu gudrību un burvju spējas, kuras Žaks de Molē pirms nāves soda izpildes esot nodevis savam pēctecim, un 18. gadsimta brīvmūrnieki esot tā tiešie mantinieki.[19]

Tempļa ordeņa bruņinieki, spēlējot šahu (1283. gada miniatūra)

Templiešu ordeņa ideju un rituālu atjaunošana (vai varbūt daļēja legalizācija) brīvmūrniecībā aizsākās apmēram 18. gadsimta vidū un turpina pilnveidoties arī mūsdienās. Tā, Jorkas rituālā ir atdzīvināta virkne Templiešu ordeņa rituālu un brīvmūrniecības pakāpju elementu[20] atsevišķās brīvmūrnieku ložās, it īpaši ASV. Arī dažas brīvmūrnieku ložas Eiropā un ASV saucas par Templiešu ordeņiem, lai gan parasti tās neuzstāj uz tiešām saitēm ar viduslaiku Templiešu ordeni. Vēsturisko templiešu pakāpju un rituālu ietekme (vai mantojums) jūtama arī Skotu rituālā.[21] Pagaidām atklāts paliek jautājums, vai skaidri manāmās atšķirības starp pirmajām trīs (māceklis, zellis un meistars) un pārējām, no ceturtās līdz trīsdesmit trešajai (bruņinieku) pakāpēm Skotu rituālā, būtu pamatoti interpretēt, kā vēsturiskās atšķirības starp kādreizējiem brīvmūrniekiem — Eiropas katedrāļu būvētājiem no vienas puses un ordeņa bruņiniekiem (brāļiem) no otras.

Arī norvēģu terorists un masu slepkava Annešs Bērings Breivīks savā 1518 lappuses garajā manifestā "A European Declaration of Independence" lieto Templiešu simboliku. Viņš arī pastāv uz to, ka gatavoties uzbrukumiem viņam palīdzējuši Templiešu ordeņa brāļi no divām ordeņa pirmorganizācijām.[22] Lai gan Breivīks ir arī paziņojis, ka pieder pie Templiešu organizācijas PCCTS, policija šādu organizāciju uzskata par Breivika iztēles augli.[23]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Templiešu ordenis

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Thomas Andrew Archer, Charles Lethbridge Kingsford. The Crusades: The Story of the Latin Kingdom of Jerusalem. T. Fisher Unwin, 1894. 176. lpp.; Jochen Burgtorf. The central convent of Hospitallers and Templars : history, organization, and personnel (1099/1120–1310). Leiden : Brill, 2008. 545–46. lpp. ISBN 978-90-04-16660-8.
  2. ↑ Burman, 1990, 45. lpp.
  3. ↑ Barber 1992, 314–26. lpp
  4. ↑ Malcolm Barber, The New Knighthood: A History of the Order of the Temple. Cambridge University Press, 1994. ISBN 0-521-42041-5.
  5. ↑ The History Channel, Decoding the Past: The Templar Code, 7 November 2005, video documentary written by Marcy Marzuni
  6. ↑ Martin, Sean (2005). The Knights Templar: The History & Myths of the Legendary Military Order. New York: Thunder's Mouth Press. ISBN 1-56025-645-1., p. 47.
  7. ↑ Nicholson, Helen (2001). The Knights Templar: A New History. Stroud: Sutton. ISBN 0-7509-2517-5., p. 4
  8. ↑ «Pictures Ancient». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 14. decembrī. Skatīts: 2007. gada 25. novembrī. Teksts " Knights " ignorēts; Teksts " Templar " ignorēts; Teksts " Malta Cross " ignorēts; Teksts " Knight Horseback at Ordotempli.org " ignorēts
  9. ↑ Indriķa hronika VI. 4.
  10. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 11. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 25. novembrī.
  11. ↑ h2g2 — Banking
  12. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 11. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 25. novembrī.
  13. ↑ «Medieval Sourcebook:The Battle of Hattin 1187». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. augustā. Skatīts: 2007. gada 25. novembrī.
  14. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 14. februārī. Skatīts: 2007. gada 25. novembrī.
  15. ↑ «Jacques DeMolay.org - The Story of Jacques DeMolay». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 30. novembrī. Skatīts: 2007. gada 25. novembrī.
  16. ↑ The Order of Christ
  17. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 11. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 12. oktobrī.
  18. ↑ [1][novecojusi saite]
  19. ↑ Malcolm Barber, The New Knighthood: A History of the Order of the Temple, Cambridge University Press 1994, pages 317-318. ISBN 0-521-42041-5
  20. ↑ www.yorkrite.org
  21. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 18. maijā. Skatīts: 2007. gada 25. novembrī.
  22. ↑ http://www.nytimes.com/2011/07/26/world/europe/26oslo.html?_r=1&hp (angļu)
  23. ↑ http://www.vg.no/nyheter/innenriks/oslobomben/artikkel.php?artid=10080738 (norvēģu)
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Templiešu_ordenis&oldid=4169315"