Investitūras strīds

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
imperators Heinrihs IV gaida pāvesta piedošanu Kanosā

Investitūras strīds bija cīņa 11. un 12. gadsimtā starp Romas pāvestiem un Svētās Romas impērijas imperatoriem par tiesībām iecelt baznīcas hierarhijas amatpersonas – bīskapus un abatus. Imperatori uzskatīja sevi par tiesīgiem iecelt baznīcas amatpersonas, kamēr pāvesti to uzskatīja par savu privilēģiju. Konflikts sākās pāvesta Gregora VII (1072-1085) un imperatora Henriha IV (1056-1106) starpā un beidzās 1122. gadā ar Vormsas konkordāta noslēgšanu starp imperatoru Henrihu V un pāvestu Kalikstu II. Imperators saglabāja ierobežotas tiesības kontrolēt garīdznieku iecelšanu amatos, taču kopumā konkordāts uzskatāms par pāvesta varas uzvaru.

Pāvests strīdā izmantoja savu spēcīgāko ieroci – ekskomunikāciju, izslēgšanu no baznīcas. Tas noveda pie imperatora varas vājināšanās, lielo augstmaņu un bīskapu varas palielināšanās, konkurējošu troņa pretendentu parādīšanos un gandrīz 50 nestabilitātes gadiem impērijā. Investitūras strīds ievērojami novājināja imperatora centrālo varu un, iespējams, arī izmainīja visu impērijas vēsturi, neļaujot tai izveidoties par centralizētu valsti. No otras puses, pāvesta neatkarības un varas nostiprināšanās aizsāka vairākus pāvesta varas gadsimtus un deva impulsu krusta karu organizēšanai.

Līdzīga cīņa no 1103. līdz 1107. gadam notika Anglijā, starp karali Henriju I un pāvestu Pashāliju II. Šī strīda atrisinājums kalpoja par piemēru Vormsas konkordātām.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadsimtos pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, gandrīz nepastāvēja atšķirības starp laicīgo un garīgo varu. Augstākos baznīcas amatus ieņēma valdnieku un augstmaņu dinastiju pārstāvji. Ja vecākais dēls tika gatavots valdnieka amatam, tad jaunāko dēlu bieži jau bērnībā iecēla par lielas bīskapijas vai klostera vadītāju. Šajā lomā viņi pārvaldīja lielus zemes īpašumus, iesaistījās valsts pārvaldē un politikā, vajadzības gadījumā kalpoja par reģentiem saviem mazgadīgajiem radiniekiem, vai pilnībā atgriezās laicīgajā dzīvē, lai paši ieņemtu varas amatus. Viņu lojalitāte bija svarīgs imperatora varas balsts.

Jau Otons I bija izmantojis savu varu, lai ieceltu sev tīkamu pāvestu un arī turpmākie imperatori pilnībā kontrolēja pāvestus. Tradicionāli jaunievēlētam bīskapam amata zizli pasniedza imperators, bet gredzenu arhibīskaps. Imperators Heinrihs III sāka vienpersoniski pasniegt abus varas simbolus jaunajiem bīskapiem. 11. gadsimta vidū Romas kūrijā sākās kustība, kuras mērķis bija panākt pāvesta neatkarību no imperatora. Baznīca izmantoja situāciju, kad 1056. gadā impērijas troni mantoja sešus gadus vecais Henrihs IV, lai 1059. gadā paziņotu, ka pāvestu turpmāk ievēlēs tikai kardināli, bez imperatora iejaukšanās.

Konflikts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1075. gadā pāvests Gregors VII uzsāka cīņu pret baznīcas amatu pārdošanu un laicīgās varas kontroli pār garīdznieku investitūru, pilnībā pārņemot baznīcas amatu piešķiršanu savā kontrolē. Pāvests arī ievieš celibātu, aizliedzot garīdzniekiem precēties, tādējādi attālinot tos no laicīgajām interesēm. Šajā laikā Henrihs IV jau bija sasniedzis pilngadību un nevēlējās zaudēt savas tiesības iecelt bīskapus. Viņš pāvestam nosūtīja vēstuli, kurā nosauca pāvestu par viltus mūku Hildebrandu, kam jāatkāpjas no amata. Henrihs IV saasināja konfliktu, ieceļot savu kapelānu par Milānas bīskapu, lai arī šajā amatā pāvests jau bija iecēlis savu kandidātu. Imperators Vormsā sasauca vācu garīdzniekus, kas pasludināja pāvestu par atceltu. 1076. Gregors VII reaģēja izslēdzot Heinrihu IV no baznīcas, pasludinot viņu gāztu no troņa un atbrīvojot visus vasaļus no lojalitātes zvēresta imperatoram. Ar imperatoru neapmierinātie augstmaņi bija tikai laimīgi par šādu iespēju palielināt savu varu, sagrābjot savā īpašumā imperatora zemes, zemniekus un pilsētas.

1077. gada janvārī Heinrihs IV bija spiests doties uz pāvesta rezidenci Kanosā, kur trīs dienas vienā saru kreklā ar kailām kājām stāvot sniegā gaidīja pāvesta piedošanu. Gregors VII atcēla imperatora ekskomunikāciju, taču tas nenomierināja dumpīgos augstmaņus, kas par Vācijas karali ievēlēja Švābijas hercogu Rūdolfu fon Reinfeldu. Trīs gadus vēlāk Gregors VII izlēma atbalstīt fon Reinfeldu un atkal ekskomunicēja Heinrihu IV. 1080. gadā fon Reinfeldu nogalināja, tādējādi izbeidzot dumpi pret Heinrihu IV. 1080. gadā imperators panāca anti-pāvesta Klementa III (1080-1100) ievēlēšanu, kurš 1084. gada martā Romā tika iesvētīts par pāvestu. 1181. gadā imperators sāka uzbrukumu Romai, lai gāztu Gregoru VII. Romu ieņemt izdevās tikai 1084. gadā. Pāvests aicina palīgā normāņus no Itālijas dienvidos esošās Sicīlijas karalistes. 1085. gadā viņi iebruka Romā, atbrīvoja Gregoru VII, taču procesā izlaupīja pilsētu, kas izraisīja romiešu sacelšanos pret pāvestu, kurš bija spiests bēgt uz Itālijas dienvidiem pie normāņiem un tur drīz mira.

Vormsas konkordāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vormsas konkordāts

Investitūras strīds ar mainīgām sekmēm turpinājās nākamo pāvestu varas laikā, kuri centās pavājināt imperatora varu, atbalstot dumpīgos augstmaņus Vācijā. 1106. gadā Heinrihs IV mira, atstājot troni savam dēlam Heinriham V, kurš ar pāvesta atbalstu bija uzsācis dumpi pret savu tēvu. Taču, kļuvis par imperatoru, arī Heinrihs V sāka konfliktēt ar pāvestu, un iecēla savu anti-pāvestu Gregoru VIII. Līdz ar Vormsas konkordāta noslēgšanu, Heinrihs V atteicās no Gregora VIII, un pāvests Kaliksts II viņu atzina par likumīgo imperatoru.

Pēc gandrīz 50 gadu konflikta, 1122. gada 23. septembrī tika parakstīts Vormsas konkordāts, kas izbeidza laicīgo valdnieku iespējas iecelt baznīcas augstmaņus. Turpmāk viņi savu baznīcas amatu saņēma no pāvesta, bet laicīgos īpašumus un zemes tiem piešķīra imperators.

Dažādi konflikti starp pāvestu un imperatoriem turpinājās vēl vairākus gadsimtus, kuru laikā Ziemeļitālijas pilsētas un valstiņas pilnībā atbrīvojās no imperatora varas.