Islāms ir dalīts vairākos atzaros, kuri ir izveidojušies vēsturisku, politisku un teoloģisku domstarpību rezultātā. Galvenie islāmā pastāvošie atzari ir sunnītu islāms, šiītu islāms un haridžītu islāms.
Aptuveni 85—90% no pasaules musulmaņu populācijas.
sunnītu islāms uzsver Muhameda dzīvi un tradīcijas kā galvenos reliģijas vadlīnijas avotus. Sunnīti ievēro četrus juridiskos skolas (madhhab): hanafi, maliki, šafi un hanbali, kas nosaka reliģiskās prakses un likumus.
sunnīti uzskata, ka kalifs — islāma kopienas vadītājs — ir jāizraugās no Muhameda sekotāju (sabiedrotā) vidus, un tam nav jābūt tieši no Muhameda ģimenes.
šiīti uzskata, ka islāma kopienas vadībai jābūt uzticētai Muhameda pēctečiem caur viņa brālēnu un znotu Ali. Šiītu reliģiskie līderi (imāmi) ir īpaši nozīmīgi un tiek uzskatīti par garīgiem un politiskiem vadītājiem ar īpašām zināšanām un Dieva doto autoritāti.
šiīti iedalās dažādās apakšgrupās, galvenās no kurām ir imāmītu jeb "divpadsmitnieku" šiīti (lielākā grupa), ismailīti un zaīdi.
Haridžīti radās kā agrīns islāma atzars un uzskatīja, ka jebkurš taisnīgs un dievbijīgs musulmanis var būt līderis, neatkarīgi no cilts vai ģimenes saistības. Haridžīti atteicās no īpašas vadītāja mantojuma līnijas un pieprasīja stingru, askētisku dzīvesveidu.
haridžītu atzars ibadīti ir saglabājies līdz mūsdienām un ir izplatīts Omānā, kā arī Ziemeļāfrikas reģionos. Ibadīti uzskata sevi par mēreniem un praktizē neatkarīgu pieeju reliģiskajiem likumiem.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Islāma atzari.