1997. gadā Lielbritānijā „Runnymede Trust” (atklātais fonds, kas aizstāv etnisko vienlīdzību) islāmfobiju nodēvēja šādi: „Bailes vai naids pret islāmu, kas izraisa bailes vai nepatiku pret visiem musulmaņiem.” Fonds turklāt uzskata, ka islāmfobija ir musulmaņu diskriminācija, atstumjot viņus valsts ekonomiskajā, sociālajā un sabiedriskajā dzīvē. Tā pamatā esot nepareizi pieņēmumi par to, ka islāms neesot reliģija un tā pamatā esot citām kultūrām svešas vērtības, tas esot mazvērtīgāks par rietumu kultūru un tā politiskā ideoloģija esot balstīta uz vardarbību.[6] Profesore Anna Sofija Roalda savā grāmatā par musulmaņiem Eiropā raksta, ka islāmfobijas termina oficiālai atzīšanai 2001. gada janvārī sperti pirmie soļi Stokholmas Starptautiskajā forumā par cīņu pret neiecietību, kur islāmfobija uzskaitīta kā viens no neiecietības veidiem blakus tādiem kā ksenofobija un antisemītisms.[7]
↑* Sandra Fredman, Discrimination and Human Rights, Oxford University Press, ISBN 0-19-924603-3, p.121.
Yvonne Yazbeck Haddad, Muslims in the West: From Sojourners to Citizens, Oxford University Press, ISBN 0-19-514806-1, p.19
Islamophobia: A Challenge for Us All, Runnymede Trust, 1997, p. 1, cited in Quraishi, Muzammil. Muslims and Crime: A Comparative Study, Ashgate Publishing Ltd., 2005, p. 60. ISBN 0-7546-4233-X. Early in 1997, the Commission on British Muslims and Islamophobia, at that time part of the Runnymede Trust, issued a consultative document on Islamophobia under the chairmanship of Professor Gordon Conway, Vice-Chancellor of the University of Sussex. The final report, Islamophobia: A Challenge for Us All, was launched in November 1997 by Home SecretaryJack Straw
Rima Berns McGowan writes in Muslims in the Diaspora (University of Toronto Press, 1991, p. 268) that the term "Islamophobia" was first used in an unnamed American periodical in 1991.
↑Runnymede 1997, p. 5, cited in Quraishi 2005, p. 60.
