Itāļu-turku karš

Vikipēdijas lapa
Itāļu-turku karš
Daļa no Cīņa par Āfriku
Italo-Turkish war collage.jpg
Pulksteņa kustības virzienā no augšējās kreisās puses: Itālijas 149/23 lielgabalu baterija; Mustafa Kemals ar Osmaņu virsnieku un Lībijas modžahediem; Itālijas karaspēka desants Tripolē; itāļu Blériot lidmašīna; Osmaņu lielgabals, Bafra, grimst, pie Al, Qunfudhah; Osmaņu ieslodzītie Rodā.
Datums1911. gada 29. septembris – 1912. gada 18. oktobris
Vieta
Iznākums

Itālijas uzvara

Teritoriālās
izmaiņas
Itālija iegūst Tripolitānijas, Kirenaikas un Dodekanesas salas
Karotāji
Flag of Italy (1861–1946).svg Itālijas karaliste
Flag of the Idrisid Emirate of Asir (1909-1927).svg Idrisidas Asīras emirāts[1]

Valsts karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija

Komandieri un līderi
Flag of Italy (1861–1946).svgViktors Emanuels III
Flag of Italy (1861–1946).svg Džovanni Džioliti
Flag of Italy (1861–1946).svg Karlo Kaneva
Flag of Italy (1861–1946).svg Augusto Obrī 
Flag of Italy (1861–1946).svg Džovani Ameljo
Flag of Italy (1861–1946).svg Luidži Faravelli
Valsts karogs: Osmaņu impērija Mehmeds V
Valsts karogs: Osmaņu impērija Mehmeds Saīds Pašā
Valsts karogs: Osmaņu impērija Envers Bejs
Valsts karogs: Osmaņu impērija Mustafa Kemals Bejs
Flag of Cyrenaica.svg Omārs Muhtars
Spēks

1911. gada Mobilizācija:[2]
89 000 karavīri
14 600 zirgi,mūļi
2 550 vagoni
132 lauka artilērija
66 kalnu artilērija
28 aplenkuma artilērija

Nepieciešamie 1912. gadā:[2]
4 Alpini bataljoni, 7 Askari bataljoni and 1 Mehāristi eskadrons
Sākumā:[3]
~8 000 regulārais turku karaspēks
~20 000 vietējie paramilitārie karotāji
Beigās:[3]
~40 000 Turki un libāņi
Zaudējumi
1 432 nogalināti kaujaslaukā[4][5]
1 948 miruši no slimībām[4][6][5]
4 250 ievainoti[5]
8 189 nogalināti kaujas laukā[7]
~10 000 nogalināti represijās un nāvessodos[8]
Itāļu uzbrukumu virzieni
Itāļu izsēšanās pie Tripoles

Itāļu-turku karš noritēja no 1911. līdz 1912. gadam starp Itālijas karalisti un Osmaņu impēriju. Kara iemesls bija Itālijas vēlme iekarot mūsdienu Lībijas piekrasti, kur atradās osmaņu Tripolitānijas un Kirenaikas provinces. Karš nostiprināja viedokli par Osmaņu impērijas militāro vājumu.

Lībijas teritoriju šajā laikā apdzīvoja 1,5-2,5 miljoni iedzīvotāju, galvenokārt arābi un berberi. Piekrastes pilsētās dzīvoja ap 1000 itāļu. Osmaņu karaspēku šeit veidoja ap 5000 kareivju un 350 kavalēristu.

Kontroli pār Itālijas iekāroto Tunisiju 19. gs. bija sagrābusi Francijas Trešā republika, un Lībijas piekraste bija vienīgā Ziemeļāfrikas teritorija, ko nekontrolēja franči vai briti.

Aizbildinoties ar to, ka osmaņi ierobežo itāļu kolonistu tiesības, Itālija gatavojās šīs teritorijas sagrābšanai. Tā nodrošinājās ar citu Eiropas lielvalstu atbalstu un 1911. gada 28. oktobrī iesniedza ultimātu osmaņiem, pieprasot atbildi 24 stundu laikā. Kad osmaņi ierosināja sākt sarunas, Itālija 29. septembri pieteica karu. Apmēram 45 000 liels itāļu karaspēks sasniedza Lībijas piekrasti 1. oktobrī. 2. oktobrī viņi pieprasīja Tripoles garnizona padošanos un 3. oktobrī sāka to apšaudīt no karakuģiem, kas atradās ārpus osmaņu artilērijas sasniedzamības. Osmaņi pieņēma lēmumu pamest pilsētu un 4. oktobrī itāļi to ieņēma bez pretošanās. Itāļi ieņēma vēl vairākas piekrastes pilsētas — Dernu, Bengāzī.[9] 1911. gada 5. oktobrī Itālijas karalis pasludināja Lībiju par anektētu, ko parlaments apstiprināja 1912. gada 25. februārī.

Osmaņi uz Lībiju nesūtīja papildspēkus, un tikai nelielas brīvprātīgo grupiņas sasniedza Lībiju no Ēģiptes un Tunisijas. Lielbritānijas kontrolētā Ēģipte karā pasludināja neitralitāti, neļaujot osmaņiem nosūtīt karaspēku caur savu teritoriju. Turku virsnieki sāka apmācīt ap 40 000 lielo vietējo cilšu karaspēku. 23. un 26. oktobrī šīs vienības uzbruka, veiksmīgi nogalinot vairākus simtus itāļu kareivju. Itāļi atriebās, nogalinot ap 4000 vietējo iedzīvotāju. Pretestība drīz pavājinājās, jo vietējiem cilšu karotājiem bija jāatgriežas lauksaimniecības darbos, bet turkiem daudz svarīgāka bija situācija Balkānos. Neskatoties uz to, itāļu karaspēks pieauga līdz 100 000. Itāļi pirmo reizi modernajā karadarbībā izmantoja aviāciju bombardēšanai, bruņumašīnas un bezvadu telegrāfu.

Osmaņi bija gatavi kompromisam, taču nevēlējās zaudēt visu Lībiju. Lai piespiestu viņus uz sarunām, itāļi izvērsa otru fronti, apšaudot Beirūtu un Smirnu; okupējot turku Rodas un Dodekanesas salas 1912. gada maijā.

Līdz Pirmā pasaules kara sākumam itāļiem izdevās nodibināt kontroli pār Lībijas rietumu daļu, bet austrumos tiem joprojām pretojās sūfiju Sanusi brālība, kuru izdevās apspiest tikai Musolīni fašistiskajai Itālijai. Pirmā pasaules kara laikā itāļi koncentrējās uz karu Eiropā un pameta Lībiju novārtā.

Miera līgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1912. gada februārī Krievija piedāvāja būt vidutājs miera sarunās, taču abas puses to noraidīja. Jūlijā Šveicē sākās miera sarunas, kas ievilkās. Pirmā Balkānu kara sākums 1912. gada 8. oktobrī spieda rast risinājumu, un 12. oktobrī Itālija izvirzīja ultimātu miera noslēgšanai. 15. oktobrī turki akceptēja noteikumus un 18. oktobrī parakstīja līgumu. Vēl 16. oktobrī sultāns oficiāli piešķīra autonomiju jau zaudētajām provincēm. Osmaņu sultāns, kā ticīgo kalifs, centās saglabāt kontroli pār musulmaņu iedzīvotājiem, kam pretojās itāļi, kas atteicās pamest Rodu un Dodekanesas salas. Itālija apņēmās maksāt vairāku miljonu kompensāciju osmaņiem.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Anne Bang. The Idrisi State in Asir 1906–1934. Hurst Publishers, 1997. 100. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-12-09. Skatīts: 2021-01-01. However, in the Yemen Italy also found some willing allies, the principal one being Muhammad al-Idrisi in Asir [...] Al-Idrisi joined the Italian cause immediately upon the outbreak of the Turco-Italian war [...] It appears that al-Idrisi, after the victory at al-Hafair, was engaged in some sort of peace negotiation with the Ottomans. These tentative attempts broke down upon the outbreak of the Turco-Italian war, which provided Idrisi forces with secure delivery of arms and naval support from Italian warships. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  2. 2,0 2,1 Translated and Compiled from the Reports of the Italian General Staff, "The Italo-Turkish War (1911–12)" (Franklin Hudson Publishing Company, 1914), p. 15
  3. 3,0 3,1 The History of the Italian-Turkish War, William Henry Beehler, p.13-36
  4. 4,0 4,1 Spencer C. Tucker, Priscilla Mary Roberts. World War I: A Student Encyclopedia. 946. lpp.
  5. 5,0 5,1 5,2 Emigrant nation: the making of Italy abroad, Mark I. Choate, Harvard University Press, 2008, ISBN 0-674-02784-1, page 176.
  6. Translated and Compiled from the Reports of the Italian General Staff, "The Italo-Turkish War (1911–12)" (Franklin Hudson Publishing Company, 1914), p. 82
  7. Jason Lyall. "Divided Armies": Inequality and Battlefield Performance in Modern War. Princeton University Press, 2020. 278. lpp.
  8. Spencer Tucker, Priscilla Mary Roberts: World War I: A Student Encyclopedia, ABC-CLIO, 2005, ISBN 1-85109-879-8, page 946.
  9. «Italo-Turkish War 1911-1912». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 19. augustā. Skatīts: 2017. gada 17. oktobrī.
  10. «Treaty of Lausanne, October, 1912.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 8. septembrī. Skatīts: 2017. gada 17. oktobrī.