Fašistiskā Itālija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Fašistiskā Itālija ir Itālijas karalistes vēstures posms no 1922. līdz 1945. gadam, kad valstī vadošo lomu ieņēma fašistiskais diktators Benito Musolīni un viņa radītais fašisma režīms.

Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikai 1932. gadā Musolīni mēģināja definēt, kas ir fašisms. Tas ir antikomunistisks, antisociālistisks, noraida šķiru cīņas konceptu, ir antidemokrātisks, etātisks un uz teritoriālo ekspansiju vērsts. Itālijas fašismā pastāvēja vairākas ideoloģiskās grupas, katra ar savu vēsturi un idejām. Kopējas ideoloģijas trūkums gan veicināja fašisma straujo popularitāti, gan vēlāk to vājināja.

  1. Nacionālais sindikālisms uzskatīja, ka ražošanā jāveido strādājošo un īpašnieku sindikāti. Tas bija republikānisks, antiklerikāls un ietekmējies no sociālisma.
  2. Lauku fašisms negatīvi skatījās uz pilsētām, noraidīja modernismu un rūpniecību.
  3. Tehnokrātiskais fašisms akceptēja industrializāciju un modernizāciju.
  4. Konservatīvais fašisms balstījās lielajos rūpniekos un zemes īpašniekos, atbalstīja tradicionālo monarhijas un katoļu baznīcas varu.
  5. Nacionālistiskais fašisms bija vērsts uz agresīvu ārpolitiku un autoritāro valsts varas modeli.[1]

Romanità[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piazza Augusto Imperatore, 1937
Fašisma laika ēkas Piazza Augusto Imperatore

Fašisma propaganda, pretēji katolicisma iedvesmotajai Renesanses ērai, par itāļu lepnuma un varenības pamatu uzskatīja Romas impēriju, cenšoties itāļiem iedvest seno romiešu kareivīgo garu un vērtības (romanità). Ja 19. gs. itāļu patrioti seno Romu saistīja ar republikānismu, tad nacionālistiem un fašistiem tā bija imperiālo ambīciju avots, kas pamatoja koloniju iegūšanu un vēlmi kontrolēt Vidusjūru (Mare Nostrum).

Pēc 1925. gada Romā uzsāka plašu arheoloģijas programmu, lai izceltu senās impērijas monumentus. Nojaucot vēlāko gadsimtu ēkas, atbrīvoja skatu uz Marcella teātri, paplašināja Forumu, izbūvēja plašos Via dell’ Imperio un Via del Teatro di Marcello bulvārus, kas ne tikai atviegloja satiksmi, bet arī pavēra jaunus skatus uz Romas varenākajiem monumentiem.

Īpaša uzmanība tika pievērsta simboliskai saistībai starp Augustu kā pirmo imperatoru un Musolīni kā valsts glābēju, kārtības atjaunotāju un jaunas impērijas izveidotāju. Sākot ar 1934. gadu, tika atrakts Augusta mauzolejs, kas gadsimtu gaitā bija pārāk sabrucis, lai to pilnībā restaurētu. 1940. gadā pabeidza jauno Piazza Augusto Imperatore apbūvi, ap mauzoleja drupām uzceļot jaunas ēkas racionālisma stilā. 1937. gadā plaši atzīmēja Augusta 2000 dzimšanas dienu. Tika atrakts un uz Augusta mauzoleja kvartālu pārcelts restaurētais Ara Pacis monuments.[2]

Pārskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laiks starp 1922. gada oktobra maršu uz Romu un 1925. gada janvāri raksturojams kā laiks, kad Musolīni centās nostiprināt savu premjerministra varu pastāvošās parlamentārās sistēmas un konstitūcijas ietvaros. Valsts netika ideoloģiski fašizēta vai ieviests jauns pārvaldes modelis. Laikā starp 1925. un 1930. gadu tika radīta totalitāra fašistiska valsts. Lielās Depresijas rezultātā Musolīni vairāk uzmanības pievērsa ekonomikai un uzsāka korporatīvās valsts veidošanu. Militārās ekspansijas politika, kas no 1935. aizsāka nepārtrauktu karu virkni, vairāk bija režīma iekšējā vājuma rezultāts. Par spīti režīma propagandai, valsts iedzīvotāju stāvoklis nebija ievērojami uzlabojies, un režīms meklēja panākumus militārismā. Pēc 1936. gada fašistiskais režīms kļuva par Trešā reiha politisko un militāro partneri, kas noveda pie ideoloģijas straujas radikalizēšanās un antisemītisma politikas.[3] Militārās neveiksmes ekonomiski novārdzināto Itāliju noveda līdz sakāves slieksnim, un 1943. gada jūlijā fašistu hierarhija un karalis gāza Musolīni no visiem amatiem. No 1943. gada rudens līdz 1945. gada aprīļa beigām Musolīni vadīja fašisma režīmu Itālijas Sociālajā Republikā, kas ideoloģiski centās atgriezties pie fašisma republikāniskajām un sociālistiskajām saknēm, taču atradās pilnīgā vācu okupācijas iestāžu pakļautībā. Pēc fašisma sagrāves tā loma Itālijas politikā bija nenozīmīga, iedzīvotāju lielākajai daļai turpmākos 45 gadus balsojot par kreisajām sociālistu un komunistu partijām vai centriski labējo Kristīgo Demokrātu partiju.

Ceļš uz varu (1919—1922)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Maršs uz Romu
Fašistu melnkrekli, 1922

1919. gada 23. martā Milānā pēc Musolīni iniciatīvas tika nodibināta pirmā "Itāļu cīņas savienība" (fascio italiano di combattimento).[4] Viņu programma aicināja konfiscēt katoļu baznīcas īpašumus, ieviest vispārējās balsstiesības vīriešiem un sievietēm, proporcionālu pārstāvniecību parlamentā un konstitucionālās sapulces sasaukšanu, kurai būtu jālemj par republikas izveidošanu. Fašisti bija sociālistu un komunistu pretinieki. Jau aprīļa vidū fašisti iesaistījās partiju cīņās, ieņemot un izdemolējot Sociālistiskās partijas laikraksta Avanti! redakciju. Piecus gadus iepriekš Musolīni bija šī laikraksta redaktors.

Fašisti atbalstīja Itālijas prasības pēckara miera konferencēs pēc teritorijām sakauto Austroungārijas un Osmaņu impēriju zemēs. Jaunā partija piedalījās 1919. gada parlamenta vēlēšanās un saņēma tikai 5000 balsis. Partija bija tik vāja, ka Musolīni nekoncentrējās uz ideoloģisko tīrību, bet pieņēma visus, kas bija gatavi kaut vai daļēji atbalstīt viņa mērķus un nēsāt fašistu melno kreklu (sarkanos kreklus nēsāja sociālisti, baltos katoļi un zilos nacionālisti). Fašistu partijas svarīgākais atbalsts bija itāļu kara veterāni, īpaši arditi, no armijas speciālo uzdevumu vienībām, kas veidoja partijas paramilitāro spārnu un vienmēr bija gatavi iesaistīties ielu cīņās ar politiskajiem pretiniekiem. Ievērojamu grupu veidoja no sociālistiem atšķēlušies revolucionārie sindikālisti, kas aizstāvēja revolucionāro cīņu pret plutokrātiju un vēlāk bija galvenie profesiju kameru un korporatīvās sistēmas aizstāvji. Agrīnais fašisms lielā mērā ietekmējās no radikāla dzejnieka Gabrieles D’Anuncio nacionālistu kustības, kas 1919. gadā sagrāba varu strīdīgajā Fijumes (Rijekas) pilsētā.

Skvadrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liberālā Itālijas valdība jau kopš 1904. gada neiejaucās darba devēju un darba ņēmēju konfliktos. Kad sarkanās divgades (Biennio roso, 1919-20) laikā strādnieku komitejas izvērsa plašu streiku un rūpnīcu sagrābšanas kampaņu Itālijas ziemeļos, liberālais premjerministrs Džioliti atteicās iesaistīt policiju vai armiju, uzskatot, ka strādnieku aktivitāte sabruks pati pēc kompromisa panākšanas ar darba devējiem. Lai arī viņa prognoze piepildījās, valsts vadošie industriālisti jutās pazemoti un valdības nodoti. Streiku apspiešanai viņi turpmāk izmantoja fašistu akcijas vienības (squadre d’azione) un Musolīni sāka saņemt ievērojamu finansējumu no uzņēmējiem. Fašistu kļūšana par kapitālistu apsardzes vienību lika daudziem kreisi noskaņotajiem biedriem pamest partiju. Viņu vietā nāca vidusšķiras pārstāvji ar labējiem uzskatiem, kas ļāva Musolīni pastiprināt pret sociālistiem vērsto propagandu un akciju vienību skvadristu aktivitātes. Skvadristi arī veicināja fašistu popularitāti lauku apvidos, īpaši Toskānā un Po upes ielejā, kur lielo zemes īpašnieku varu apdraudēja zemnieku kooperatīvi, arodbiedrības, kā arī neapstrādātās zemes sagrābšanas kustība.[5]

1920. gada pašvaldību vēlēšanās Sociālistiskā partija un kreisā Populistu partija guva ievērojamus panākumus. Partijas sāka noteikt augtāku minimālās algas līmeni kooperatīvos, kontrolēja darba tirgu reģionos un atbalstīja neapstrādātās zemes sagrābšanu. Zemes īpašnieki un mazie lauku uzņēmēji izjuta to kā augošu draudu savam stāvoklim, it sevišķi ņemot vērā to, ka vietējās varas iestādes un policija šajos konfliktos neiesaistījās. Par skvadristu līderiem ātri izvirzījās aktīvie Italo Balbo un Dino Grandi, kam radās politiskas domstarpības ar Musolīni par iespējamo izlīgumu ar Sociālistiem. 1921. gada fašistu kongresā, kurā nodibina Nacionālo fašistu partiju, Musolīni atsacījās no pamiera ar sociālistiem, atzina skvadristu devumu partijas labā un nostabilizēja savu partijas līdera statusu.

Parlamentārisms (1922—1925)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musolīni Itālijas Senāta sēdē

Pirmajā Musolīni koalīcijas valdībā bija četri fašistu ministri un desmit tradicionālo parlamentāro partiju ministri. Nacionālajai Fašistu partijai bija tikai 7% no deputātu vietām parlamentā, tāpēc Musolīni bija jāapmierina pārējo partiju intereses, lai nezaudētu savu krēslu. 1923. gadā fašistu partija apvienojās ar Nacionālistu asociāciju, palielinot savu ietekmi. Lai novērstu Itālijai tradicionālo nestabilo koalīcijas valdību sistēmu, 1923. gadā tika pieņems jauns vēlēšanu likums, kas ļauj sarakstam, kas saņēmis 25% vēlētāju balsu, saņemt 2/3 vietu parlamentā. 1924. gada aprīļa vēlēšanās fašistu vadītās koalīcijas saraksts saņēma 4,5 miljonus balsu (64%), pret opozīcijas 2,5 miljoniem balsu. Tas Musolīni sarakstam deva 374 vietas, no kurām 275 bija fašistu partijas biedri. Iepriekšējās vēlēšanās uzvarējusī sociālistiskā partija bija sašķēlusies divās dažādās sociālistu partijās un komunistiskajā partijā. Musolīni turpmāk saņēma pilnīgu parlamenta atbalstu.[6]

Jau 1924. gada jūnijā sākās politiskā krīze, kas satricināja Musolīni varu. Jūnijā tika nolaupīts un nogalināts sociālistu vadītājs Mateoti. Viņa līķis tika atrasts pēc diviem mēnešiem. Izmeklēšana norādīja uz fašistu tiešu iesaisti slepkavībā, lai arī netika pierādīts, ka tā būtu veikta pēc Musolīni pavēles. Tradicionālo partiju līderi un vēl brīvā prese bargi kritizēja valdības vadītāju. Sociālistu deputāti protestējot pārtrauca turpmāku dalību parlamenta darbā. Musolīni nomierināja koalīcijas partijas, atbrīvojot no amatiem radikālākos fašistu vadītājus. Musolīni uzvedība nebija pieņemama citiem fašistu līderiem, kas 1924. gada 30. decembrī no Musolīni pieprasīja revolūcijas radikālu turpināšanu vai arī draudēja ievēlēt citu partijas vadītāju. 1925. gada 3. janvārī viņš parlamentā uzstājās ar runu, kurā uzņēmās vienpersonisku atbildību par visu notikušo un turpmāk plānoto.

Fašisma ieviešana (1925—1930)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1925. gada 3. janvāra runas sākās patiesi fašistiskas valsts sistēmas veidošana un parlamentārisma iznīcināšana. Lai to īstenotu, Musolīni bija nepieciešams kaut vai klusējošs atbalsts no diviem varas centriem – monarhijas un katoļu baznīcas. Lai to panāktu, fašistu partijas radikālākie mērķi (republikānisms un antiklerikālisms) tika apslāpēti. Musolīni izveidoja valsts un fašistu partijas varas sistēmu, kas bija pietiekoši sadalīta un haotiska, lai tajā neveidotos viņam konkurējoši varas centri un tikai viņš viens varētu to vadīt.

Laikā starp 1925. gada novembri un 1926. gada aprīli, kā arī 1926. gada novembrī tika pieņemta virkne likumu, kas izveidoja nedemokrātiskā vienpartijas fašistiskā režīma pamatus. 1925. gada beigās likums mainīja Musolīni oficiālo amatu no "Ministru Padomes priekšsēdētājs" uz '"Valdības galva". Musolīni vairs nebija politiski atbildīgs parlamenta priekšā, un no amata viņu varēja atbrīvot tikai karalis.

Fašisma ideoloģiju gandrīz pilnībā aizvietoja dučes vadoņa kults. Sākās masveida kampaņas, no kurām pirmā bija 1925. gadā sāktā “Kauja par kviešiem”, kuras mērķis bija padarīt valsti neatkarīgu no graudu importa. Musolīni teica runas no traktora, piedalījās ražas novākšanā. Sākās Pontinas purvu nosusināšana, kas beidzās 1939. gadā, kad jaunajās zemēs bija nodibinātas vairākas jaunas pilsētas. Mūsdienās šis apgabals veido Latīnas provinci.

1925. gadā tika izveidota OND, organizācija, kas rūpējās par strādnieku brīvā laika un izglītošanas iespējām. 1926. gadā tika izveidota vienota jauniešu organizācija ONB, taču, lai arī dalība tajā tika dažādi uzspiesta, ap 40% skolēnu tajā neiestājās. 1926. gada likums sāka preses brīvības ierobežošanu, 1928. gadā visiem žurnālistiem bija jākļūst par Fašistiskās Žurnālistu asociācijas biedriem.

Atšķirībā no Trešā reiha vai PSRS sociālistiskā reālisma, Itālijā netika veidota vienota fašisma māksla vai kultūra. 1935. gadā nodibināja Propagandas ministriju un 1937. gadā Populārās Kultūras ministriju. Fašisma stils visredzamāk izpaudās arhitektūrā, daudzās šajā laikā celtajās publiskajās celtnēs Itālijā un tās kolonijās.

1929. un 1934. gada plebiscīti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc parlamenta reformas 1928. gadā, 1929. gada 24. martā notika jaunas vēlēšanas. Tas bija plebiscīts, dodot vēlētājiem iespēju balsot tikai vai par vienīgo Fašistu partijas kandidātu sarakstu, kuru iepriekš no atlasītiem pretendentiem sagatavojusi un apstiprinājusi Fašisma Lielā Padome. Vēlēšanas nebija aizklātas, jo vēlēšanu biļetens bija jānodod vēlēšanu komisijai. Bija jau paredzami, ka 98,43% vēlētāju nobalsoja .

1934. gada 26. martā notika līdzīgi organizēts plebiscīts, kurā Fašistu partijas saraksts ieguva jau 99,84% balsu.

Kameru sistēma (1930—1935)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī fašisms noraidīja sociālismu un atbalstīja brīvo uzņēmējdarbību, tas tomēr uzskatīja, ka valstij ir tiesības iesaistīties, kontrolēt un vadīt tautsaimniecību. Laikā no 1926. līdz 1934. gadam tika radītas nozaru kameras un izveidots korporatīvais valsts modelis, kas plaši tika propagandēts kā trešais ceļš starp kapitālismu un komunismu. Taču kameras netika izmantotas, lai plānotu vai vadītu nozares, tās vienīgi radīja jaunu valsts kontroles rīku pār darbaspēku, iepriekš pastāvējušo arodbiedrību un nozaru asociāciju vietā. 1926. gadā pieņēma likumu, kas nodibināja Kameru ministriju, kas pārraudzīja sindikātus, kas tika radīti septiņās nozarēs — ražošanā, lauksaimniecībā, iekšzemes transportā, tirdzniecības flotē, bankās, tirdzniecībā un radošajās profesijās. 1930. gadā tika radīta Nacionālā Kameru Padome, kas līdz 1934. gadam visu tautsaimniecību sadalīja 22 nozaru kamerās. 1938. gadā tika izveidota Fasciju[7] (Fascio) un Kameru Palāta, kas aizvietoja līdz šim pastāvējušo parlamentu.[8]

Militārā politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fašistu paramilitārās vienības, ko 1922. gadā apvienoja MVSN, 1924. gada 4. augustā kļuva par bruņoto spēku sastāvdaļu un 28. oktobrī nodeva zvērestu karalim. Decembra beigās tiem iecēla vadītājus no armijas ģenerāļu vidus. Lai arī sākotnējā fašistu programma aicināja izveidot tautas armiju, Musolīni bija nepieciešams karaļa un armijas atbalsts, tāpēc viņš saglabāja profesionālo armiju, kuras augstākā virsniecība bija lojāla monarhijai, nevis fašismam. Konflikti augstākās virsniecības un fašistu starpā noveda pie tā, ka 1925. gadā Musolīni uzņēmās Kara ministrijas un Flotes ministrijas vadību. Jau Korfu krīze demonstrēja, ka Itālija ir pārāk vāja, lai konfliktētu ar Lielbritāniju un Franciju, kuru flotes kontrolēja Vidusjūru. Ja ap 1923. gada 22,4% valsts budžeta tērēja militārajām vajadzībām, tad līdz 1931. gadam tas pieauga līdz 31%. Līdzekļus prasīja arī 1923. gada martā izveidotā militārā aviācija. 1924.-26. gadu militārajos budžetos no 8,1 miljarda liru flote saņēma 25,7%, armija 61,9% un aviācija 12,4%.[9]

Viens no režīma mērķiem bija itāļu kontroles izveidošana pār Vidusjūru, ko kontrolēja Lielbritānijas un Francijas karaflotes. No 1926. līdz 1933. gadam Itālijas karaflotes tonnāža pieauga no 400 000 uz 550 000 tonnām. 1934. gadā sākās moderno Littorio un Vittorio Veneto būvniecība, kas slepeni pārsniedza starptautiskajos līgumos atļautās 35 000 tonnas. Plānoto 10 zemūdeņu vietā sākās 27 zemūdeņu būvniecība.

Itālija ražoja apmēram 9 reizes mazāk tērauda nekā Trešais reihs un 5 reizes mazāk nekā Lielbritānija. No 1935. līdz 1938. gadam Itālija militārām vajadzībām tērēja aptuveni 11,8% no nacionālā ienākuma, kamēr Vācija 12,9%, Francija 6,9% un Lielbritānija 5,5%.[10] Ņemot vērā Etiopijas kara pieredzi, itāļu divīziju lielumu samazināja no 13 uz 11 tūkstošiem kareivju, tā padarot tās mobilākas un vieglāk apgādājamas. Vidējo un smago tanku vietā Itālija koncentrējās uz tankešu un vieglo tanku ražošanu. Itālijas karakuģiem un zemūdenēm trūka radio, sonāra un radara tehnoloģiju, tāpēc tie izvairījās no nakts operācijām. Flotei nebija savu kara aviācijas vienību. Tikmēr kara aviācijā joprojām plaši izmantoja divplākšņus un itāļu bumbvedēji atpalika no vācu un britu modeļiem. Lai koncentrētos uz pāris ļoti labu modeļu ražošanu, itāļu aviācijas industrija ražoja daudzas un dažādas kaujas lidmašīnas.[11]

1939. gada augustā, kad kļuva skaidrs Vācijas nolūks uzbrukt Polijai, Musolīni pavēlēja izstrādāt plānus karam ar Dienvidslāviju un Grieķiju. Ātri atklājās, ka Itālijas bruņotie spēki nav gatavi šādām operācijām bez Balkānu sabiedroto (Ungārijas, Bulgārijas) un Vācijas palīdzības. Tikai 10 divīzijas bija gatavas karam, kamēr 35 divīzijām trūka modernu ieroču un kareivju. Pēc rezervistu mobilizācijas, 1939. gada 1. oktobrī armija pieauga līdz 1,3 miljonam kareivju. 1. novembrī Badoljo ziņoja Musolīni, ka 10 divīzijas ir pilnīgā kaujasspējīgas, 29 ir nepilnīgi nokomplektētas ar ieročiem, 32 ir daudz nepilnību, un 22 vēl jāsāk veidot. Galvenie trūkumi bija artilērijā, mehanizētos transporta līdzekļos un tankos. Zenītartilērijai trūka munīcijas. Flotei bija 2 kaujas kuģi, 22 kreiseri, 61 iznīcinātājs, 71 torpēdu laivas, 107 zemūdenes. Būvēšanas stadijā atradās vēl 4 kaujas kuģi. Kara aviācijai bija 1769 lidmašīnas, kurām trūka 319 piloti. Degvielas krājumi kolonijās svārstījās no 1,5 līdz 6 mēnešiem, kamēr munīcijas pietiktu 5 mēnešiem. Armijas plānotājiem bija acīmredzams Itālijas stratēģisko izejvielu, metālu un finanšu nabadzība, ko pastiprinātu sagaidāmā Vidusjūras satiksmes bloķēšana.[12]

Karš (1935—1945)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijas impērija maksimālajā punktā īsi pirms 1941. gada

Jau 19. gs. beigās Itālija bija mēģinājusi pakļaut Etiopiju, bet bija cietusi apkaunojošu sakāvi. Musolīni pēc savas diktatūras nostiprināšanas vēlējās sākt ātru karu ar kādu no Vidusjūras reģiona valstīm, kas celtu nācijas pašapziņu un fašistiskā režīma prestižu. Itālijas zemniekiem akūti trūka zemes, bet itāļu kolonijas Lībijā un Austrumāfrikā bija pārāk tuksnešainas. Francija un Lielbritānija nevēlējās pieļaut Itālijas militārās un politiskās ietekmes pieaugumu Vidusjūras reģionā. Etiopijas iekarošana apmierinātu visus Itālijas mērķus un neaizskartu pārējo Eiropas lielvaru intereses.[11]

1935. gadā fašistiskā Itālija iebruka Etiopijas impērijā un pēc Adisabebas ieņemšanas 1936. gada maijā Musolīni pasludināja Itālijas impērijas izveidošanu. Pēc impērijas pasludināšanas Itālija aizvien straujāk attālinājās no Lielbritānijas un Francijas un izveidoja stratēģisku aliansi ar Trešo reihu. Salīdzinoši ātrā un vieglā uzvara pār Etiopiju Musolīni radīja maldīgu priekšstatu par savas armijas spējām. 1936. gada augustā viņš izlēma iesaistīties Spānijas pilsoņu karā, kurā jau redzami atklājās itāļu armijas problēmas. 1937. gadā uz Spāniju bija nosūtīti 50 000 itāļu kareivju, 763 lidmašīnas, 950 tanki, 1930 lielgabali un 91 karakuģis.[13] Tik masīva iesaiste karadarbībā Spānijā ievērojami novājināja Itālijas armiju, kas turpmākajās kampaņās uzrādīja aizvien vājākas kaujasspējas. Arī Itālijas industriālā bāze bija sasniegusi savu maksimālo iespēju robežu, un Itālija bija vienīgā valsts, kas, Eiropas karam turpinoties, nevis ievērojami palielināja, bet samazināja kara materiālu ražošanu.

1938. gada martā Musolīni un karalis kļuva par Impērijas Pirmajiem maršaliem, tā nostiprinot viņa līdzvērtīgo statusu militārajos spēkos, kas tradicionāli saglabāja lojalitāti monarhijai.

Beidzoties Spānijas pilsoņu karam, Musolīni 1939. gada aprīlī iebruka Albānijas karalistē. Tādējādi itāļu armija, kas bija veidota ātriem un nelieliem kariem, bija karojusi jau 4 gadus bez pārtraukuma, novājinot ne tikai savas kaujasspējas, bet arī Itālijas ekonomiku kopumā. 1940. gada oktobrī, uzskatot, ka karš jau tikpat kā uzvarēts, Musolīni demobilizēja 600 000 kareivjus no 1,1 miljonus lielās itāļu armijas.[11]

1940. gada maijā Musolīni apkopoja savas vēlmes pēc gaidāmās militārās uzvaras pār Franciju un Lielbritāniju - protektorātus pār Horvātiju, Grieķiju, Ēģipti, Tunisiju, Alžīriju, Maroku; Dalmācijas un Korsikas aneksiju, Lielās Albānijas izveidošanu etniskajās robežās, Krētas okupāciju.

1939. gada 7. aprīlī Itālija iebruka Albānijas karalistē un to ātri okupēja. Albānijas kontrole deva iespēju apdraudēt Dienvidslāviju un Grieķiju, kuras neatkarību garantēja Lielbritānija. 1940. gada oktobrī Itālija iebruka Grieķijas Karalistē, taču nespēja to iekarot un tika atspiesta uz Albānijas teritoriju. Naktī uz 1940. gada 12. novembri Lielbritānijas kara aviācija Taranto ostā nogremdēja vairākus itāļu karakuģus. 1941. gada pavasarī Grieķijas iekarošanu ātri veica Vācija.

Redzot Vācijas panākumus kaujā par Franciju, Itālija 1940. gada 10. jūnijā pieteica karu Francijai un Lielbritānijai. Pasludinot karu pret Franciju un Lielbritāniju, Musolīni informēja Hitleru, ka Itālija vēlas iegūt Korsiku, Nicu, Tunisiju, Džibuti, Ēģipti un Sudānu. Lai arī Hitlers bija gatavs palīdzēt Itālijai ar papildspēkiem, Musolīni uzstāja uz savu “paralēlā kara” stratēģiju, itāļiem sākot uzbrukumus (Grieķija, Ēģipte), kuros tie cieta sakāves, un beigās bija jāglābj vācu armijai.

Pēc Trešā reiha uzbrukuma PSRS Itālija nosūtīja savus kareivjus uz Austrumu fronti. 1941. gadā tika zaudēta Etiopija un Austrumāfrikas kolonijas. 1943. gada aprīlī Itālijas armijas sastāvs sasniedza 3,7 miljonus, no kuriem ap 500 000 veica aizmugures un štāba pienākumus. Uz 13 kareivjiem bija viens virsnieks. Āfrikas smiltīm piemērota transporta trūkumu itāļi daļēji kompensēja izmantojot no britiem sagrābto tehniku. Tanki sāka saņemt radio tikai 1941. gada beigās. 1943. gadā Sabiedrotie izsēdās Sicīlijā un Dienviditālijā, bet Trešais reihs okupēja lielāko Itālijas daļu. Līdz 1945. gada maijam Itāliju plosīja fašistu un nacistu karš pret Sabiedrotajiem, kā arī kreiso partizānu uzsāktais pilsoņu karš.

Fašisma sabrukums (1943—1945)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijas Sociālās republikas pastmarka

Pēc Sabiedroto desanta Ziemeļāfrikā 1942. gada novembrī un Staļingradas kaujas kļuva skaidrs, ka Ass valstu sakāve ir neizbēgama. 1943. gada martā un aprīlī industriālajās Ziemeļitālijas pilsētās notika strādnieku streiki. Itālijas biznesa un politiskajai elitei kļuva skaidrs, ka Musolīni gāšana ir priekšnosacījums miera noslēgšanai. 1943. gada februārī Musolīni no amatiem atbrīvoja vairākus vadošos fašistu līderus, pastiprinot opozīciju arī partijā. 10. jūlijā Sabiedrotie izsēdās Sicīlijā, 19. jūlijā tika bombardēta Roma. Musolīni piekrita vairākus gadus nesasauktās Fašisma Lielās Padomes sapulcei, kurā tika kritizēts un kurā fašistu vadoņu vairākums atbalstīja rezolūciju, ar kuru armijas virspavēlnieka funkcijas tika atdotas Itālijas karalim. Nākamajā dienā karalis pieņēma Musolīni, paziņoja par viņa atbrīvošanu no premjerministra amata, kam sekoja arests.

Visā savas varas laikā Musolīni nebija iznīcinājis monarhiju, pārņēmis valsts galvas funkcijas, radījis spēcīgu partiju vai sev uzticīgu armiju. Fašistu partija bija iekšēji sašķelta, armija bija uzticīga karalim un katoļu baznīca aizvien vairāk nostājās pret diktatūru un bezcerīgo karu.

Pēc tam, kad vācu specvienība atbrīvoja Musolīni no aresta, vācu okupētajā Itālijas daļā viņš izveidoja Itālijas Sociālo Republiku.

Represīvā sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926. gadā tika pieņemts Valsts Aizsardzības likums, kas paredzēja sodus par opozīcijas partiju dibināšanu vai dalību tajās. Tika izveidota slepenpolicija OVRA, kas bija daudz maigāka par gestapo vai NKVD. Laikā no 1927. līdz 1940. gadam Itālijā nāves sods par politiskajiem noziegumiem oficiāli tika piespriests deviņas reizes. No 4805 politiskajiem tiesas procesiem 3904 beidzās ar apsūdzētā attaisnošanu. Fašisma periodā kopumā 5000 cilvēki tika sodīti par politiskiem pārkāpumiem un 10 000 deportēti uz cietumu salām.[14] Šajos skaitļos nav iekļauti 1943. gada vasarā sāktā pilsoņu kara upuri, kā arī kolonijās un okupētajās teritorijās nogalinātie.

Atšķirībā no Trešā reiha vai staļiniskās PSRS, fašistiskā Itālija nebija asiņaina terora valsts, tā drīzāk radīja baiļu atmosfēru, lai novērstu jebkādu opozīciju. Nevēlamu uzvedību demonstrējušos bieži piekāva fašistu aktīvisti. Politiskie oponenti parasti vai nu zaudēja karjeras iespējas, vai tika izsūtīti uz cietuma salām, kurās mirstība nebija retums. Asiņaināko teroru parasti veica kolonijās un okupētajās teritorijās, kur vietējo iedzīvotāju apspiešanai itāļi nekautrējās lietot masu slepkavības un indīgās gāzes.

Pēc 1926.-27. gada likumiem, kas izveidoja fašistisko diktatūru, sākās pilnīga preses cenzūra. Kā bijušais žurnālists Musolīni personīgi veltīja daudz laika preses cenzēšanai. 1931. gadā izveidoja centralizētu biroju teātra izrāžu satura cenzēšanai. 1935. gadā, sekojot Gēbelsa piemēram Vācijā, nodibināja Preses un propagandas ministriju. 1938. gada rudenī pieņēma pret ebrejiem vērstus likumus, kam sekoja ebreju rakstnieku darbu aizliegumi un atlaišanas no redakcijām. 1942. gada martā apstiprinātajā aizliegto autoru sarakstā no 893 autoriem ap 800 bija ebreji.[15]

Attiecības ar katoļu baznīcu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijas karalistes un Romas pāvesta attiecības bija saspīlētas jau kopš 1870. gada, kad Itālijas karaspēks ieņēma Romu. Lielākā daļa fašisma vadoņu bija ateisti vai nomināli katoļi. Taču Musolīni varas nostiprināšanai bija nepieciešams katoļu partiju un organizāciju atbalsts, tāpēc 1923. gada 20. janvārī notika viņa tikšanās ar kardinālu Pjetro Gaspari, kurā Musolīni apsolīja valsts līdzekļus baznīcas kontrolētās "Romas bankas" glābšanai. Februārī fašistu partija aizliedza saviem biedriem piedalīties masonu organizācijās. Skolās atsākās ticības mācība, valsts iestādes pie sienām parādījās krucifiksi.[16]

1929. gadā valsts un baznīcas attiecības tika normalizētas ar trim līgumiem. Laterānas līgums deva pāvestam suverēnu varu, tika radīta Vatikāna valsts. Konkordāts definēja valsts un baznīcas attiecības, nosakot, ka katolicisms ir vienīgā valsts reliģija, atļāva reliģisko izglītību skolās un atzina laulību reģistrāciju baznīcās. Ar trešo līgumu valsts izmaksāja pāvestam kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem — 750 miljonus liru naudā un 1 miljardu liru valsts obligācijās.

Šie līgumi palīdzēja vēl vairāk nostabilizēt un leģitimizēt fašistu režīmu katoliskajā sabiedrības daļā, kā arī samazināja aktīvu baznīcas pretestību fašisma politikai, taču tie arī deva iespēju baznīcai atgriezties sabiedrības dzīvē un nostiprināt sevi kā alternatīvu fašismam. Baznīca atbalstīja fašistu centienus dzimstības veicināšanā, kā arī karu pret Etiopiju un iesaistīšanos Spānijas pilsoņu karā pret komunistiem.

Dzimstības vecināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1925. gadā izveidoja Māšu un zīdaiņu nacionālo organizāciju, kuras uzdevumi bija zemnieku ģimeņu sieviešu atbalsts un rūpes par bērniem, jaunākiem par 5 gadiem. Bērniem sāka organizēt vasaras nometnes. 1926. gadā nodibināja paramilitāru bērnu organizāciju, kuras mērķis bija bērnu fiziskā sagatavotība un militārā gara veidošana. 1926. gada decembrī bezbērnu vīriešiem uzlika papildus nodokli (tas neattiecās uz priesteriem un kareivjiem). Vecpuišiem arī ierobežoja karjeras iespējas valsts iestādēs. 1927. gada 26. maijā Musolīni paziņoja, ka stiprai valstij vajag stipru dzimstību, un Itālijas iedzīvotāju skaitam 20.gs. vidū no aptuveni 40 miljoniem jāpieaug līdz 60 miljoniem. Par mērķi viņš izvirzīja piecus bērnus katrā ģimenē. Ģimenēm ar 7 un vairāk bērniem piešķīra nodokļu atlaides. 1932. gadā pieņēma likumu, kas dzimstības ierobežošanu un abortus pasludināja par kriminālnoziegumiem. Itālijas reģionu starpā organizēja sacensības par lielāko dzimstības pieaugumu. Nodibināja sieviešu organizācijas, kuru biedrenēm vajadzēja nest dzimstības veicināšanas kampaņas ziņu masās. Par spīti visam, 1934. gadā dzimstības rādītāji un laulību statistika bija kritusies. Nabadzīgie itāļu zemnieki, kuru nabadzības iemesls bieži bija tieši lielais bērnu skaits, neatsaucās idejai dzemdēt vēl vairāk. Daudzbērnu ģimenēm radītās atbalsta programmas lika pamatu mūsdienu Itālijas sociālajā atbalsta programmām.[17]

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5 liru monēta, 1927

Fašistu nākšana pie varas gandrīz pilnībā likvidēja industriālo nemieru problēmu un sagrāva organizētās strādnieku organizācijas. Streiku dēļ 1919. gadā bija zaudēti 18 miljoni darbadienu, 1920. gadā 16 miljoni un 1923. gadā 300 000. Biedru skaits Vispārējā Darba Konfederācijā samazinājās no 2,5 miljoniem 1920. gadā uz 500 tūkstošiem 1923. gadā.[18]

Līdz 1925. gadam fašistiskā valdība ekonomikā ievēroja iepriekšējo liberālo valdību kursu uz sabalansētiem budžetiem, zemiem nodokļiem un neiejaukšanos tautsaimniecībā. Musolīni īstenoja plašu privatizācijas programmu. Jau 1921. gada novembrī viņš paziņoja, ka atbalsta dzelzceļu privatizāciju. 1921. gada decembrī Fašistu partija pieņēma programmu, kurā atbalstīja telefonu, dzelzceļu privatizāciju, pasta un telegrāfa valsts monopolu atcelšanu, lai samazinātu valsts daļu ekonomikā. To motivēja partijas vajadzība piesaistīt pret valsts kontroli vērstās vidusšķiras vēlētāju atbalstu, gūt lielo rūpnieku atbalstu, kā arī demonstrēt savu opozīciju komunistiem.

1922. gada decembrī valdība deva atļauju sākt pirmās privātās maksas šosejas būvniecību. Daudzo maksas šoseju celtniecība ne tikai deva stimulu celtniecības materiālu ražotājiem, bet arī auto ražotājam FIAT. Tā kā maksas šosejas tomēr radīja zaudējumus, daudzas no tām trīsdesmitajos gados nacionalizēja, saglabājot maksu par to lietošanu. 1923. gada 8. februārī sāka privatizēt lielāko daļu 1907. gadā nacionalizēto telefona tīklu. 1923. gada 1. martā valdība atcēla 1916. gada 31. augustā ieviesto valsts monopolu sērkociņu tirdzniecībā, tā vietā ieviešot sērkociņu ražošanas nodokli. 1923. gada 29. aprīlī atcēla 1912. gada 4. aprīlī ieviesto dzīvības apdrošināšanas monopolu. 1923. gada aprīlī valdība pieņēma lēmumu par dažu reģionālo dzelzceļa līniju privatizāciju, taču fašistisko dzelzceļnieku arodbiedrību pretestības dēļ plānu neīstenoja. 1925. gada jūlijā amatā stājās jauns finanšu ministrs, un privatizācija apsīka. Privatizētajās nozarēs parasti izveidojās oligopolija, kas neveicināja konkurenci.[19]

1925. gada 3. janvāra Musolīni runa, kas iezīmēja diktatūras sākumu, nozīmēja arī konservatīvo partiju koalīcijas beigas un ļāva fašistiem veidot neatkarīgu ekonomikas politiku. 23. janvārī Fašisma Lielā Padome paziņoja, ka ekonomika turpmāk ciešāk jāiekļauj valstī. Turpmākajos mēnešos pieņēma lēmumus, kas palielināja valdības kontroli pār ekonomiku. 1927. gada aprīlī pieņēma jaunu Darba likumu, kas paplašināja valdības tiesības iejaukties privāto uzņēmumu darbībā.

Vēlākos gados sākās Musolīni iejaukšanās ekonomikā, kas bieži bija saistīta ar neracionāliem politiskiem un prestiža mērķiem. 1929. gadā liras kurss tika pacelts līdz 90 lirām pret Lielbritānijas mārciņu. Valūtas sadārdzināšana negatīvi ietekmēja valsts eksportspēju un iesāka recesiju vēl pirms Lielās Depresijas sākuma.

No 1929. līdz 1933. akciju tirgus zaudēja 39% savas vērtības. Bezdarbs pieauga no 300 tūkstošiem 1929. gadā līdz 1 miljonam 1933. gadā. Valsts sāka organizēt dažādus sabiedrisko darbu projektus, kā arī samazināja militāros tēriņus no 31% uz 25%.[20]

1933. gada 23. janvārī izveidoja Industriālās Rekonstrukcijas Institūtu (IRI), kura uzdevums bija novirzīt valsts investīcijas stratēģiski svarīgajiem uzņēmumiem. IRI pārņēma Depresijas dēļ nacionalizēto banku sliktos kredītus rūpniecības uzņēmumiem, tā faktiski tos nacionalizējot. Valsts kļuva par līdzīpašnieci stratēģiski svarīgākajās nozarēs. IRI kontrolēja 100% militārās rūpniecības uzņēmumu, 90% kuģubūvētavu, 80% kuģniecību, 30% dzelzceļu. IRI kontrolē nonāca arī lielākā daļa telefonu tīklu.[19]

Reaģējot uz 1936. gadā ieviestajām Tautu savienības sankcijām, Itālija pārgāja uz autarķijas[21] modeli ekonomikā un IRI pasūtījumu apjoms pieauga. Laikā starp 1936. un 1940. gadu, lielā mērā pateicoties militārajiem pasūtījumiem, industriālā ražošana pirmo reizi apsteidza lauksaimniecību kā lielākais tautsaimniecības sektors (34% pret 29%).[22] Kara dēļ no 1940. līdz 1943. rūpnieciskās ražošanas apjomi samazinājās par 35% un lauksaimniecībā par 25%.

Purvu nosusināšana un jaunās pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sabaudijas municipalitātes ēkas tornis

Viens no fašisma redzamākajiem panākumiem bija Pontinas purvu nosusināšana un jaunu agropilsētiņu celtniecība. Tā bija daļa no programmas, kas vērsta uz lauku attīstību, lai novērstu zemnieku došanos darba meklējumos uz Ziemeļitālijas lielajām pilsētām. 1928. gadā Musolīni paziņoja, ka pilsētās sāks nojaukt graustus un turpmāku emigrāciju no laukiem ierobežos, ieviešot iekšējās ceļošanas atļaujas. Režīms arī cerēja, ka uzlabojot lauku iedzīvotāju dzīves apstākļus pieaugs dzimstība un samazināsies emigrācija no Itālijas. Lauksaimniecības centru veidošana arī turpināja iepriekš iesāktās “Kaujas par kviešiem” uzsvaru uz lauksaimniecības attīstību.[23]

1932. gadā uzsāka Pontinas purvu nosusināšanas kampaņu, grāvju rakšanā un jaunu pilsētiņu celšanā iesaistot vismaz 50 000 strādnieku. Iepriekš gandrīz neapdzīvotajos un malārijas odu pilnajos purvos tika nodibinātas vairākas jaunas pilsētiņas – Litorija (tagad Latīna,1932), Pontīnija (1933), Sabaudija (1934), Aprīlija (1937), Pomēzija (1939) un izveidota jauna Litorijas province (tagad Latīnas province). Lai arī arhitektūras uzsvari gadu laikā nedaudz mainījās, jaunās pilsētiņas tika celtas vienkāršajā, fašismam raksturīgajā modernā racionālisma un neoklasicisma stilu sajaukumā, izmantojot līdzīgus plānošanas principus. Centrā atradās fašistu partijas nams, municipalitāte un baznīca. Ēkām bija tikai daži stāvi, bet vertikālos akcentus iezīmēja centrālo ēku torņi. Pilsētiņas parasti plānoja ne vairāk kā 3000 iedzīvotāju vajadzībām. Pontinas purvu nosusināšanas darbus un jauno iedzīvotāju izvēli kontrolēja kara veterānu organizācija un to pirmie iedzīvotāji nāca no Veneto un Friuli provincēm ziemeļos. Jauno pilsētiņu celtniecība arī kalpoja kā piemērs nākotnē plānotajam un daļēji īstenotajam itāļu kolonistu vilnim uz Itālijas kolonijām Āfrikā, kur tie apmestos līdzīgi jaunbūvētās pilsētiņās.[23]

Fašisma gados jaunu pilsētiņu celšana notika visā Itālijā un tās kolonijās. Sardīnijā 1928. gadā tika nodibināta Musolīnija (tagad Arboreja) un 1938. gadā atklāta ogļraču pilsētiņa Karbonija. Kara aviācijas vajadzībām 1937. gadā atklāta Guidonija.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musolīni un Hitlers, 1937
Čemberlena vizīte Romā, 1939

Musolīni pasludināja, ka vēlas, lai Itāliju respektē un no tās baidās. Valsts bija otrā ranga Eiropas lielvara, kas pēc Pirmā Pasaules kara nebija saņēmusi cerētās teritorijas Dalmācijas piekrastē, kas senāk bija piederējušas Venēcijas republikai un kurās dzīvoja ievērojamas itāļu minoritātes. Tāpēc Itālijas ārpolitika sākotnēji bija lielā mērā vērsta uz Dienvidslāvijas karalistes vājināšanu. Šī iemesla dēļ Itālija deva patvērumu horvātu ustašu vadonim Antem Paveličam. 1924. gadā Itālija pārņēma jau iepriekš itāļu radikāļu okupēto Fijumes (Rijekas) pilsētu strīdīgajā Dienvidslāvijas pierobežā. Itāļu atbalstītie horvāti 1934. gada oktobrī nogalināja Dienvidslāvijas karali Aleksandru.

Pēc tam, kad 1923. gadā Dienvidslāvija zaudēja Fijumes pilsētu Itālijai, tā atbalstīja Albānijas vadoņa Ahmeda Zogu veikto varas sagrābšanu 1924. gada decembrī. Taču jau 1925. gada martā Žogu noslēdza ekonomiskās sadarbības līgumu ar Itāliju, kam sekoja 1926. un 1928. gada līgumu, kas Albāniju pārvērta itāļu puskolonijā. 1927. gadā itāļi sāka sniegt atbalstu Maķedonijas separātistiem. 1927. gada jūlijā Musolīni armijas vadībai paziņoja, ka gatavība iebrukumam Dienvidslāvijā jāsasniedz līdz 1932. gadam.

Balkānos Itālija vēlējās iegūt teritorijas grieķu salās un kontrolēt nelielo Albāniju. Pēc tam, kad nezināmi uzbrucēji nogalināja itāļu ģenerāli, kurš piedalījās Albānijas robežu iezīmēšanā, 1923. gada vasarā uz neilgu laiku tika okupēta grieķu Korfu sala, taču tā drīz bija jāpamet pēc Tautu savienības spiediena. 1924. gadā abas valstis sāka attiecību uzlabošanu. 1928. gada 30. maijā Itālija un Turcija parakstīja draudzības līgumu, kam 23. septembrī sekoja Itālijas-Grieķijas draudzības līgums. Ar itāļu diplomātu starpniecību izdevās noslēgt 1930. gada 10. jūnija Grieķijas-Turcijas līgumu, kas atrisināja abu valstu konfliktu, un grieķu-turku draudzības līguma noslēgšanu 30. oktobrī. Lai arī pēc Albānijas okupācijas Itālija sākotnēji apliecināja, ka turpinās draudzīgu politiku pret Grieķiju, 1939. gada 13. aprīlī Lielbritānija un Francija paziņoja, ka uzbrukuma gadījumā sniegs atbalstu Grieķijai. 1939. gada septembrī Itālija informēja, ka neplāno uzbrukt Grieķijai, atvilka karaspēku 20 km no robežas un ierosināja pagarināt 1928. gada draudzības līgumu, kas beidzās 1939. gada 1. oktobrī. Konsultējoties ar Lielbritāniju, Grieķija izlēma līgumu neatjaunot.[24]

Cits ārpolitikas virziens saistījās ar Itālijas ietekmes palielināšanu Āfrikā, kur Itālija cerēja iegūt teritoriālas koncesijas no Francijas kontrolētās Tunisijas un palielināt savus valdījumus Austrumāfrikā. 1912. gadā no Osmaņu impērijas iekarotajā Lībijā vairāku gadu laikā tika asiņaini apspiesta vietējo iedzīvotāju sacelšanās un ievērojami paplašināta Lībijas teritorija uz dienvidiem, un Ēģiptes pierobežā, kur Lielbritānija 1925. gadā atteicās no strīdus teritorijas.

1923. gada 13. septembrī Spānijā izveidojās Migela Primo de Riveras diktatūra, un starp abām diktatūrām izveidojās labas attiecības, ko nostiprināja karaļa Alfonso XIII un Primo de Riveras vizīte Romā. Spānijā izvērsās itāļu fašistu un Itālijas kultūras organizāciju darbība. Primo de Riveras diktatūra krita 1930. gada janvārī, un 1931. gadā izveidojas liberālā Spānijas Otrā republika, kas veido ciešas saites ar Franciju. 1933. gada oktobrī Primo de Riveras vecākais dēls nodibināja fašistisku partiju - Falangu. 1934. gada martā Itālija slepeni apsolīja divām spāņu monarhistu partijām finansiālu un militāru atbalstu. 1935. gada martā Musolīni izlēma šo atbalstu izbeigt, taču aprīlī piekrita finansiāli atbalstīt grūtībās nonākušo Falangu. Spānijas pilsoņu kara sākums Musolīni bija negaidīts, taču viņš ātri izlēma atbalstīt nacionālistus. Itāļu kareivju skaits Spānijā 1937. gada jūlijā pārsniedza 70 000.[25]

Sākotnēji naidīgo attieksmi pret Vāciju kopumā un Trešā reiha centieniem okupēt Austriju, kas vēl 1935. gada aprīlī Strezas konferencē noveda pie Itālijas, Francijas un Lielbritānijas kopējas nostāšanās pret Hitlera paziņoto bruņošanās programmu, no 1936. gada nomainīja aizvien ciešāka alianse ar Hitleru. Iemesls tam bija Rietumvalstu nosodījums un sankcijas, kas tika ieviestas pēc Itālijas uzbrukuma Etiopijai 1935. gada oktobrī. Musolīni izlēma, ka savas imperiālās ambīcijas vieglāk sasniegs kopā ar daudz spēcīgāko Trešo reihu, un 1936. gada oktobrī parakstīja Ass valstu līgumu. 1937. gada novembrī Itālija izstājās no Tautu savienības un parakstīja Antikominternes paktu. 1939. gada maijā Itālija un Vācija noslēdza militāru savienību — Tērauda paktu.

Koloniālā impērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau kopš Pirmā Pasaules kara laikiem Itālijas karaliste kontrolēja Eritreju, Itālijas Somālilendu, Dodekanesas salu arhipelāgu Egejas jūrā un Lībijas piekrastes pilsētas. Pirmā fašistiskās Itālijas dekāde tika pavadīta, iekarojot Tripolitāniju un Kirenaiki (mūsdienu Lībiju) un Itāļu Somālilendu, kā arī palielinot to robežas tuksnešainajos reģionos. Koloniju pārvaldīšanu Musolīni izmantoja kā iespēju atbrīvoties no spēcīgiem politiskajiem konkurentiem. Vienu no 1922. gada marša uz Romu īstenotājiem Čezāri Mariju De Veči (Cesare Maria De Vecchi) 1923. gadā iecēla par Itāļu Somālilendas gubernatoru. Viņš uzsāka militāras kampaņas vietējo klanu un valdnieciņu pakļaušanai, ka arī palielināja Somālilendas robežas strīdīgajā Ogadenas reģionā, atjaunojot robežkonfliktus ar Etiopijas impēriju.[26]

Lai iegūtu Itālijas atbalstu pret Vāciju, Francijas premjerministrs Pjērs Lavals 1931. gadā slepeni piedāvāja piekrist Itālijas uzbrukumam Etiopijai, un 1932. gadā Musolīni sāka šī kara plānošanu. 1935. gada janvārī Lavals apstiprināja, ka Francija militāri netraucēs itāļu uzbrukumam Etiopijai. 1936. gadā iekarotās Etiopijas impērijas nomierināšanai tika izvērsts asiņains terors. Musolīni cerēja, ka šeit izdosies izveidot etiopiešu armiju, ko varēs izmantot Sudānas iekarošanai, lai izveidotu kontaktu ar itāļu Lībiju. Sākoties Otrajam Pasaules karam, Itālijas Austrumāfrika bija pilnībā atgriezta no Itālijas, un 1940—41. gados to iekaroja Lielbritānijas koloniālā armija.

Citu marša uz Romu vadītāju, Emilio De Bono 1925. gada jūlijā iecēla par Tripolitānijas gubernatoru. Vietējo iedzīvotāju sacelšanos Kirenaikes provincē, izmantojot indīgu gāzi, 100 000 cilvēku ieslodzīšanu koncentrācijas nometnēs un mājlopu ganāmpulku iznīcināšanu 1932. gadā izdodas apspiest ģenerālim Rodolfo Graciani. Abas Ziemeļāfrikas provinces tika apvienotas Lībijā, kuras gubernators no 1934. gada bija bijušais skvadristu līderis Italo Balbo.[27] Viņa vadībā Lībijas piekrastes teritorijā sākās itāļu lauksaimnieku kolonistu nometināšana, pilsētu celtniecība un piekrastes lielceļa (via Balbia), kas stiepās no Tunisijas līdz Ēģptei, izbūve. Līdzīgi kā franči Alžīrijā, itāļi Lībijas “ceturto krastu” centās pārvērst par itāļu vairākuma apdzīvotu zemi, kas 1939. gadā tika iekļauta Itālijas teritorijā.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. Martā apvienojās PNF un Nacionālistu asociācija. Jūlijā tika pieņemts jaunais vēlēšanu likums.

1924. Aprīlī fašisti ar sabiedrotajiem guva uzvaru parlamenta vēlēšanās. Jūnijā sākās Mateoti krīze.

1925. Patiesas diktatūras sākums. Tika ierobežota runas un preses brīvība. Fašistu sveiciens kļuva obligāts valsts ierēdņiem, fasciju saišķis kļuva par valsts simbolu. Sākās “Kviešu kauja”.

1928. Sākās purvu nosusināšana un jaunu aramzemes platību apgūšana.

1929. Laterānas līgumi ar katoļu baznīcu, tika izveidots Vatikāns.

1931. Tika aizliegtas visas nefašistu jauniešu organizācijas.

1934. Saspīlējums ar Vāciju Austrijas krīzes dēļ.

1935. Aprīlī vienošanās ar Franciju un Lielbritāniju par Austrijas neatkarības garantēšanu. Oktobrī sākās iebrukums Etiopijā, Tautu savienība ieviesa pret Itāliju ekonomiskās sankcijas.

1936. Maijā tika pasludināta Itālijas impērija. Jūlijā Itālija iesaistījās Spānijas pilsoņu karā. Oktobrī tika pasludināta Trešā reiha un Itālijas Ass.

1937. Itālija pameta Tautu savienību un novembrī pievienojās Antikominternes paktam.

1938. Septembrī tika parakstīta Minhenes vienošanās. Novembrī tika pieņemti antisemītiskie likumi, kas ierobežoja ebreju tiesības.

1939. Janvārī korporāciju kamera aizvietoja parlamentu. Aprīlī sākās iebrukums Albānijā. Maijā noslēgts Tērauda pakts ar Trešo reihu. Septembrī sākās Otrais Pasaules karš, Itālija pasludināja, ka ir nekarojoša valsts.

1940. Jūnijā tika pieteikts karš Francijai un Lielbritānijai. Oktobrī sākās iebrukums Grieķijā. Decembrī uzbrukums pret Grieķiju tika atsists un izgāzās uzbrukums Ēģiptei.

1941. Aprīlī tika zaudēta Etiopija un Austrumāfrikas kolonijas. Jūnijā Itālija kopā ar Trešo reihu sāka karu pret PSRS. Decembrī Itālija pieteica karu ASV.

1942. Oktobrī Ass valstu karaspēks tika sakauts Ziemeļāfrikā.

1943. Martā notika strādnieku streiki Turīnā un Milānā. Maijā Ass valstu karaspēks Tunisijā kapitulēja. 9. jūlijā rietumu Sabiedrotie izsēdās Sicīlijā. 24.—25. jūlijā Musolīni zaudēja varu fašistu partijā, tika atstādināts no premjerministra pienākumiem un arestēts. 8.—10. septembrī Trešais reihs okupēja Itāliju. Septembrī Musolīni sāka Itālijas Sociālās Republikas veidošanu.

1944. Jūnijā rietumu Sabiedrotie ieņēma Romu. Decembrī notika pēdējā Musolīni publiskā runa.

1945. Aprīlī tika zaudēta kontrole pār Ziemeļitāliju. 28. aprīlī komunistu partizāni nošāva Musolīni.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]