Fašistiskā Itālija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Fašistiskā Itālija ir Itālijas karalistes vēstures posms no 1922. līdz 1945. gadam, kad valstī vadošo lomu ieņem fašistiskais diktators Benito Musolīni un viņa radītais fašisma režīms.

Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikai 1932. gadā Musolīni mēģināja definēt, kas ir fašisms. Tas ir antikomunistisks, antisociālistisks, noraida šķiru cīņas konceptu, ir antidemokrātisks, etātisks un uz teritoriālo ekspansiju vērsts. Itālijas fašismā pastāvēja vairākas ideoloģiskās grupas, katra ar savu vēsturi un idejām. Kopējas ideoloģijas trūkums gan veicināja fašisma straujo popularitāti, gan vēlāk to vājināja.

  1. Nacionālais sindikālisms uzskatīja, ka ražošanā jāveido strādājošo un īpašnieku sindikāti. Tas bija republikānisks, antiklerikāls un ietekmējies no sociālisma.
  2. Lauku fašisms negatīvi skatījās uz pilsētām, noraidīja modernismu un rūpniecību.
  3. Tehnokrātiskais fašisms akceptēja industrializāciju un modernizāciju.
  4. Konservatīvais fašisms balstījās lielajos rūpniekos un zemes īpašniekos, atbalstīja tradicionālo monarhijas un katoļu baznīcas varu.
  5. Nacionālistiskais fašisms bija vērsts uz agresīvu ārpolitiku un autoritāro valsts varas modeli.[1]

Romanità[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piazza Augusto Imperatore, 1937
Fašisma laika ēkas Piazza Augusto Imperatore

Fašisma propaganda, pretēji katolicisma iedvesmotajai Renesanses ērai, par itāļu lepnuma un varenības pamatu uzskatīja Romas impēriju, cenšoties itāļiem iedvest seno romiešu kareivīgo garu un vērtības (romanità). Ja 19. gs. itāļu patrioti seno Romu saistīja ar republikānismu, tad nacionālistiem un fašistiem tā bija imperiālo ambīciju avots, kas pamatoja koloniju iegūšanu un vēlmi kontrolēt Vidusjūru (Mare Nostrum).

Pēc 1925. gada Romā uzsāk plašu arheoloģijas programmu, lai izceltu senās impērijas monumentus. Nojaucot vēlāko gadsimtu ēkas atbrīvo skatu uz Marcella teātri, paplašina Forumu, izbūvē plašos Via dell’ Imperio un Via del Teatro di Marcello bulvārus, kas ne tikai atvieglo satiksmi, bet paver jaunus skatus uz Romas varenākajiem monumentiem.

Īpaša uzmanība tika pievērsta simboliskai saistībai starp Augustu, kā pirmo imperatoru un Musolīni, kā valsts glābēju, kārtības atjaunotāju un jaunas impērijas izveidotāju. Sākot ar 1934. gadu tiek atrakts Augusta mauzolejs, kas gadsimtu gaitā ir pārāk sabrucis, lai to pilnībā restaurētu. 1940. gadā pabeidz jauno Piazza Augusto Imperatore apbūvi, ap mauzoleja drupām uzceļot jaunas ēkas racionālisma stilā. 1937. gadā plaši atzīmē Augusta 2000 dzimšanas dienu. Tiek atrakts, un uz Augusta mauzoleja kvartālu pārcelts restaurētais Ara Pacis monuments.[2]

Pārskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laiks starp 1922. gada oktobra marša uz Romu un 1925. gada janvāri raksturojams kā laiks, kad Musolīni cenšas nostiprināt savu premjerministra varu pastāvošās parlamentārās sistēmas un konstitūcijas ietvaros. Valsts netiek ideoloģiski fašizēta, vai ieviests jauns pārvaldes modelis. Laikā starp 1925. un 1930. gadu tiek radīta totalitāra fašistiska valsts. Lielās Depresijas rezultātā Musolīni vairāk uzmanības pievērš ekonomikai un viņš uzsāk korporatīvās valsts veidošanu. Militārās ekspansijas politika, kas no 1935. aizsāk nepārtrauktu karu virkni, vairāk ir režīma iekšējā vājuma rezultāts. Par spīti režīma propagandai, valsts iedzīvotāju stāvoklis nebija ievērojami uzlabojies, un režīms meklēja panākumus militārismā. Pēc 1936. gada fašistiskais režīms kļūst par Trešā reiha politisko un militāro partneri, kas noved pie ideoloģijas straujas radikalizēšanās un antisemītisma politikas.[3] Militārās neveiksmes ekonomiski novārdzināto Itāliju noved līdz sakāves slieksnim, un 1943. gada jūlijā fašistu hierarhija un karalis gāž Musolīni no visiem amatiem. No 1943. gada rudens līdz 1945. gada aprīļa beigām Musolīni vada fašisma režīmu Itālijas Sociālajā Republikā, kas ideoloģiski cenšas atgriezties pie fašisma republikāniskajām un sociālistiskajām saknēm, taču atrodas pilnīgā vācu okupācijas iestāžu pakļautībā. Pēc fašisma sagrāves tā loma Itālijas politikā ir nenozīmīga, iedzīvotāju lielākajai daļai turpmākos 45 gadus balsojot par kreisajām sociālistu un komunistu partijām vai centriski labējo Kristīgo Demokrātu partiju.

Ceļš uz varu (1919—1922)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Maršs uz Romu
Fašistu melnkrekli, 1922

1919. gada 23. martā Milānā pēc Musolīni iniciatīvas tiek nodibināta pirmā "Itāļu cīņas savienība" (fascio italiano di combattimento).[4] Viņu programma aicina konfiscēt katoļu baznīcas īpašumus, ieviest vispārējās balsstiesības vīriešiem un sievietēm, proporcionālu pārstāvniecību parlamentā un konstitucionālās sapulces sasaukšanu, kurai būtu jālemj par republikas izveidošanu. Fašisti ir sociālistu un komunistu pretinieki. Jau aprīļa vidū fašisti iesaistās partiju cīņās, ieņemot un izdemolējot Sociālistiskās partijas laikraksta Avanti! redakciju. Piecus gadus iepriekš Musolīni bija šī laikraksta redaktors.

Fašisti atbalstīja Itālijas prasības pēckara miera konferencēs pēc teritorijām sakauto Austroungārijas un Osmaņu impēriju zemēs. Jaunā partija piedalās 1919. gada parlamenta vēlēšanās un saņem tikai 5000 balsis. Partija ir tik vāja, ka Musolīni nekoncentrējas uz ideoloģisko tīrību, bet pieņem visus, kas ir gatavi kaut vai daļēji atbalstīt viņa mērķus un nēsāt fašistu melno kreklu (sarkanos kreklus nēsāja sociālisti, baltos katoļi un zilos nacionālisti). Fašistu partijas svarīgākais atbalsts ir itāļu kara veterāni, īpaši arditi, no armijas speciālo uzdevumu vienībām, kas veido partijas paramilitāro spārnu un vienmēr gatavi iesaistīties ielu cīņās ar politiskajiem pretiniekiem. Ievērojamu grupu veidoja no sociālistiem atšķēlušies revolucionārie sindikālisti, kas aizstāvēja revolucionāro cīņu pret plutokrātiju un vēlāk bija galvenie profesiju kameru un korporatīvās sistēmas aizstāvji. Agrīnais fašisms lielā mērā ietekmējās no radikāla dzejnieka Gabrieles D’Anuncio nacionālistu kustības, kas 1919. gadā sagrāba varu strīdīgajā Fijumes (Rijekas) pilsētā.

Skvadrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liberālā Itālijas valdība jau kopš 1904. gada neiejaucās darba devēju un darba ņēmēju konfliktos. Kad sarkanās divgades (Biennio roso, 1919-20) laikā strādnieku komitejas izvērsa plašu streiku un rūpnīcu sagrābšanas kampaņu Itālijas ziemeļos, liberālais premjerministrs Džioliti atteicās iesaistīt policiju vai armiju, uzskatot, ka strādnieku aktivitāte sabruks pati pēc kompromisa panākšanas ar darba devējiem. Lai arī viņa prognoze piepildījās, valsts vadošie industriālisti jutās pazemoti un valdības nodoti. Streiku apspiešanai viņi turpmāk izmantoja fašistu akcijas vienības (squadre d’azione) un Musolīni sāka saņemt ievērojamu finansējumu no uzņēmējiem. Fašistu kļūšana par kapitālistu apsardzes vienību lika daudziem kreisi noskaņotajiem biedriem pamest partiju. Viņu vietā nāca vidusšķiras pārstāvji ar labējiem uzskatiem, kas ļāva Musolīni pastiprināt pret sociālistiem vērsto propagandu un akciju vienību skvadristu aktivitātes. Skvadristi arī veicināja fašistu popularitāti lauku apvidos, īpaši Toskānā un Po upes ielejā, kur lielo zemes īpašnieku varu apdraudēja zemnieku kooperatīvi, arodbiedrības, kā arī neapstrādātās zemes sagrābšanas kustība.[5]

1920. gada pašvaldību vēlēšanās Sociālistiskā partija un kreisā Populistu partija guva ievērojamus panākumus. Partijas sāka noteikt augtāku minimālās algas līmeni kooperatīvos, kontrolēja darba tirgu reģionos un atbalstīja neapstrādātās zemes sagrābšanu. Zemes īpašnieki un mazie lauku uzņēmēji izjuta to kā augošu draudu savam stāvoklim, it sevišķi ņemot vērā to, ka vietējās varas iestādes un policija šajos konfliktos neiesaistījās. Par skvadristu līderiem ātri izvirzījās aktīvie Italo Balbo un Dino Grandi, kam radās politiskas domstarpības ar Musolīni par iespējamo izlīgumu ar Sociālistiem. 1921. gada fašistu kongresā, kurā nodibina Nacionālo fašistu partiju, Musolīni atsakās no pamiera ar sociālistiem, atzīst skvadristu devumu partijas labā un nostabilizē savu partijas līdera statusu.

Parlamentārisms (1922—1925)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musolīni Itālijas Senāta sēdē

Pirmajā Musolīni koalīcijas valdībā bija četri fašistu ministri un desmit tradicionālo parlamentāro partiju ministri. Nacionālajai Fašistu partijai bija tikai 7% no deputātu vietām parlamentā, tāpēc Musolīni bija jāapmierina pārējo partiju intereses, lai nezaudētu savu krēslu. 1923. gadā fašistu partija apvienojas ar Nacionālistu asociāciju, palielinot savu ietekmi. Lai novērstu Itālijai tradicionālo nestabilo koalīcijas valdību sistēmu, 1923. gadā tiek pieņems jauns vēlēšanu likums, kas ļauj sarakstam, kas saņēmis 25% vēlētāju balsu saņemt 2/3 vietu parlamentā. 1924. gada aprīļa vēlēšanās fašistu vadītās koalīcijas saraksts saņem 4,5 miljonus balsu (64%), pret opozīcijas 2,5 miljoniem balsu. Iepriekšējās vēlēšanās uzvarējusī sociālistiskā partija ir sašķēlusies divās dažādās sociālistu partijās un komunistiskajā partijā. Musolīni turpmāk saņem pilnīgu parlamenta atbalstu.[6]

Jau 1924. gada jūnijā sākas politiskā krīze, kas satricina Musolīni varu. Jūnijā tiek nolaupīts un nogalināts sociālistu vadītājs Mateoti. Viņa līķis tiek atrasts pēc diviem mēnešiem. Izmeklēšana norāda uz fašistu tiešu iesaisti slepkavībā, lai arī netiek pierādīts, ka tā būtu veikta pēc Musolīni pavēles. Tradicionālo partiju līderi un vēl brīvā prese smagi kritizē valdības vadītāju. Sociālistu deputāti protestējot pārtrauc turpmāku dalību parlamenta darbā. Musolīni nomierina koalīcijas partijas, atbrīvojot no amatiem radikālākos fašistu vadītājus. Musolīni uzvedība nav pieņemama citiem fašistu līderiem, kas 1924. gada 30. decembrī no Musolīni pieprasa revolūcijas radikālu turpināšanu, vai arī draud ievēlēt citu partijas vadītāju. 1925. gada 3. janvārī viņš parlamentā uzstājas ar runu, kurā uzņemas vienpersonisku atbildību par visu notikušo un turpmāk plānoto.

Fašisma ieviešana (1925—1930)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musolīni armijas manevros, 1929
Litorijas (tagad Latīna) pilsētas oficiālā dibināšana, 1932
Fašistiskā bērnu organizācija

Pēc 1925. gada 3. janvāra runas sākas patiesi fašistiskas valsts sistēmas veidošana un parlamentārisma iznīcināšana. Lai to īstenotu, Musolīni ir nepieciešams kaut vai klusējošs atbalsts no diviem varas centriem – monarhijas un katoļu baznīcas. Lai to panāktu, fašistu partijas radikālākie mērķi (republikānisms un antiklerikālisms) tiek apslāpēti. Musolīni izveido valsts un fašistu partijas varas sistēmu, kas ir pietiekoši sadalīta un haotiska, lai tajā neveidotos viņam konkurējoši varas centri, un tikai viņš viens varētu to vadīt.

Lakā starp 1925. gada novembri un 1926. gada aprīli, kā arī 1926. gada novembrī tiek pieņemta virkne likumu, kas izveido nedemokrātiskā vienpartijas fašistiskā režīma pamatus. 1925. gada beigās likums maina Musolīni oficiālo amatu no "Ministru Padomes priekšsēdētājs" uz '"Valdības galva". Musolīni vairs nav politiski atbildīgs parlamenta priekšā, un no amata viņu var atbrīvot tikai karalis.

Fašisma ideoloģiju gandrīz pilnībā aizvieto dučes vadoņa kults. Sākas masveida kampaņas, no kurām pirmā ir 1925. gadā sāktā “Kauja par kviešiem”, kuras mērķis ir padarīt valsti neatkarīgu no graudu importa. Musolīni saka runas no traktora, piedalās ražas novākšanā. Sākas Pontinas purvu nosusināšana, kas beidzas 1939. gadā, kad jaunajās zemēs ir nodibinātas vairākas jaunas pilsētas. Mūsdienās šis apgabals veido Latīnas provinci.

1925. gadā tiek izveidota OND, organizācija, kas rūpējas par strādnieku brīvā laika un izglītošanas iespējām. 1926. gadā tiek izveidota vienota jauniešu organizācija ONB, taču, lai arī dalība tajā tiek dažādi uzspiesta, ap 40% skolēnu tajā neiestājas. 1926. gada likums sāk preses brīvības ierobežošanu, 1928. gadā visiem žurnālistiem jākļūst par Fašistiskās Žurnālistu asociācijas biedriem.

Atšķirībā no Trešā reiha, vai PSRS sociālistiskā reālisma, Itālijā netika veidota vienota fašisma māksla vai kultūra. 1935. gadā nodibina Propagandas ministriju un 1937. gadā Populārās Kultūras ministriju. Fašisma stils visredzamāk izpaudās arhitektūrā, daudzās šajā laikā celtajās publiskajās celtnēs Itālija un tās kolonijās.

1929. un 1934. gada plebiscīti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1934. gada plebiscīta biļetens

Pēc parlamenta reformas 1928. gadā, 1929. gada 24. martā notiek jaunas vēlēšanas. Tas ir plebiscīts, dodot vēlētājiem iespēju balsot tikai vai par vienīgo Fašistu partijas kandidātu sarakstu, kuru iepriekš, no atlasītiem pretendentiem, sagatavojusi un apstiprinājusi Fašisma Lielā Padome. Vēlēšanas nebija aizklātas, jo vēlēšanu biļetens bija jānodod vēlēšanu komisijai. Paredzami, ka 98,43% vēlētāju nobalsoja .

1934. gada 26. martā notika līdzīgi organizēts plebiscīts, kurā Fašistu partijas saraksts ieguva jau 99,84% balsu.

Kameru sistēma (1930—1935)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī fašisms noraidīja sociālismu un atbalstīja brīvo uzņēmējdarbību, tas tomēr uzskatīja, ka valstij ir tiesības iesaistīties, kontrolēt un vadīt tautsaimniecību. Laikā no 1926. līdz 1934. gadam tiek radītas nozaru kameras, un tiek izveidots korporatīvais valsts modelis, kas plaši tiek propagandēts kā trešais ceļš starp kapitālismu un komunismu. Taču kameras netika izmantotas, lai plānotu vai vadītu nozares, tās vienīgi radīja jaunu valsts kontroles rīku pār darbaspēku, iepriekš pastāvējušo arodbiedrību un nozaru asociāciju vietā. 1926. gadā pieņem likumu, kas nodarbina Kameru ministriju, kas pārrauga sindikātus, kas tiek radīti septiņās nozarēs — ražošanā, lauksaimniecībā, iekšzemes transportā, tirdzniecības flotē, bankās, tirdzniecībā un radošajās profesijās. 1930. gadā tiek radīta Nacionālā Kameru Padome, kas līdz 1934. gadam visu tautsaimniecību sadala 22 nozaru kamerās. 1938. gadā tiek izveidota Fašču un Kameru Palāta, kas aizvieto līdz šim pastāvējušo parlamentu.[7]

Karš (1935—1945)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijas impērija maksimālajā punktā īsi pirms 1941. gada
Itāļu pamestās tanketes Lībijā

1935. gadā fašistiskā Itālija iebrūk Etiopijas Impērijā un pēc Adisabebas ieņemšanas 1936. gada maijā Musolīni pasludina Itālijas impērijas izveidošanu. Karš visticamāk tiek uzsākts, lai celtu ekonomikas problēmu novājinātā režīma popularitāti. Pēc impērijas pasludināšanas Itālija aizvien straujāk attālinās no Lielbritānijas un Francijas, un izveido stratēģisku aliansi ar Trešo reihu. 1936. sākas fašistiskās Itālijas militārā iesaistīšanās Spānijas pilsoņu karā. 1937. gadā uz Spāniju ir nosūtīti 50 000 itāļu kareivju, 763 lidmašīnas, 950 tanki, 1930 lielgabali un 91 karakuģis.[8] Tik masīva iesaiste Spānijā ievērojami novājināja Itālijas armiju, kas turpmākajās kampaņās uzrādīja aizvien vājākas kaujasspējas. Arī Itālijas industriālā bāze bija sasniegusi savu maksimālo iespēju robežu, un Itālija bija vienīgā valsts, kas Eiropas karam turpinoties nevis ievērojami palielināja, bet samazināja kara materiālu ražošanu. Itālija ražo apmēram 9 reizes mazāk tērauda nekā Trešais reihs un 5 reizes mazāk nekā Lielbritānija.

1939. Itālija iebrūk Albānijas Karalistē un 1940. gadā Grieķijas Karalistē. Pēc Trešā reiha uzbrukuma PSRS, Itālija nosūta savus kareivjus uz Austrumu fronti. 1941. gadā tiek zaudēta Etiopija un Austrumāfrikas kolonijas. 1943. gadā Sabiedrotie izsēžas Sicīlijā un Dienviditālijā, bet Trešais reihs okupē lielāko Itālijas daļu. Līdz 1945. gada maijam Itāliju plosa fašistu un nacistu karš pret Sabiedrotajiem, kā arī kreiso partizānu uzsāktais pilsoņu karš.

Fašisma sabrukums (1943—1945)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Sabiedroto desanta Ziemeļāfrikā 1942. gada novembrī un Staļingradas kaujas, kļuva skaidrs, ka Ass valstu sakāve ir neizbēgama. 1943. gada martā un aprīlī industriālajās Ziemeļitālijas pilsētās notiek strādnieku streiki. Itālijas biznesa un politiskajai elitei kļūst skaidrs, ka Musolīni gāšana ir priekšnosacījums miera noslēgšanai. 1943. gada februārī Musolīni no amatiem atbrīvoja vairākus vadošos fašistu līderus, pastiprinot opozīciju arī partijā. 10. jūlijā Sabiedrotie izsēžas Sicīlijā, 19. jūlijā tiek bombardēta Roma. Musolīni piekrīt vairākus gadus nesasauktās Fašisma Lielās Padomes sapulcei, kurā tiek kritizēts un kurā fašistu vadoņu vairākums atbalsta rezolūciju, ar kuru armijas virspavēlnieka funkcijas tiek atdotas Itālijas karalim. Nākamajā dienā karalis pieņem Musolīni, paziņo par viņa atbrīvošanu no premjerministra amata, kam seko arests.

Visā savas varas laikā Musolīni nebija iznīcinājs monarhiju, pārņēmis valsts galvas funkcijas, radījis spēcīgu partiju vai sev uzticīgu armiju. Fašistu partija bija iekšēji sašķelta, armija bija uzticīga karalim un katoļu baznīca aizvien vairāk nostājās pret diktatūru un bezcerīgo karu.

Represīvā sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926. gadā tiek pieņemts Valsts Aizsardzības likums, kas paredz sodus par opozīcijas partiju dibināšanu vai dalību tajās. Tiek izveidota slepenpolicija OVRA, kas ir daudz maigāka par gestapo vai NKVD. Laikā no 1927. līdz 1940. gadam Itālijā nāves sods par politiskajiem noziegumiem oficiāli tiek piespriests deviņas reizes. No 4805 politiskajiem tiesas procesiem 3904 beidzas ar apsūdzētā attaisnošanu. Fašisma periodā kopumā 5000 cilvēki tiek sodīti par politiskiem pārkāpumiem un 10 000 deportēti uz cietumu salām.[9] Šajos skaitļos netiek iekļauti 1943. gada vasarā sāktā pilsoņu kara upuri, kā arī kolonijās un okupētajās teritorijās nogalinātie.

Atšķirībā no Trešā reiha vai staļiniskās PSRS, fašistiskā Itālija nebija asiņaina terora valsts, tā drīzāk radīja baiļu atmosfēru, lai novērstu jebkādu opozīciju. Politiskie oponenti parasti vai nu zaudēja karjeras iespējas, vai tika izsūtīti uz cietuma salām, kurās mirstība nebija retums. Asiņaināko teroru parasti veica kolonijās un okupētajās teritorijās, kur vietējo iedzīvotāju apspiešanai itāļi nekautrējās lietot masu slepkavības un indīgās gāzes.

Attiecības ar katoļu baznīcu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijas karalistes un Romas pāvesta attiecības bija saspīlētas jau kopš 1870. gada, kad Itālijas karaspēks ieņēma Romu. Lielākā daļa fašisma vadoņu bija ateisti, vai nomināli katoļi, taču Musolīni varas nostiprināšanai ir nepieciešams katoļu partiju un organizāciju atbalsts, tāpēc 1923. gada 20. janvārī notiek viņa tikšanās ar kardinālu Pjetro Gaspari, kurā Musolīni apsola valsts līdzekļus baznīcas kontrolētās "Romas bankas" glābšanai. Februārī fašistu partija aizliedz saviem biedriem piedalīties masonu organizācijās. Skolās atsākas ticības mācība, valsts iestādes pie sienām parādās krucifiksi.[10]

1929. gadā valsts un baznīcas attiecības tiek normalizētas ar trim līgumiem. Laterānas līgums dod pāvestam suverēnu varu, tiek radīta Vatikāna valsts. Konkordāts definē valsts un baznīcas attiecības, nosakot, ka katolicisms ir vienīgā valsts reliģija, atļauj reliģisko izglītību skolās un atzīst laulību reģistrāciju baznīcās. Ar trešo līgumu valsts izmaksāja pāvestam kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem — 750 miljonus liru naudā un 1 miljardu liru valsts obligācijās.

Šie līgumi palīdzēja vēl vairāk nostabilizēt un leģitimizēt fašistu režīmu katoliskajā sabiedrības daļā, kā arī samazināja aktīvu baznīcas pretestību fašisma politikai, taču tie arī deva iespēju baznīcai atgriezties sabiedrības dzīvē un nostiprināt sevi kā alternatīvu fašismam. Baznīca atbalstīja fašistu centienus dzimstības veicināšanā, kā arī karu pret Etiopiju un iesaistīšanos Spānijas pilsoņu karā pret komunistiem.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5 liru monēta, 1927

Fašistu nākšana pie varas gandrīz pilnībā likvidē industriālo nemieru problēmu un sagrauj organizētās strādnieku organizācijas. Streiku dēļ 1919 gadā zaudētas 18 miljoni darbadienu, 1920. gadā 16 miljoni un 1923. gadā 300 000. Biedru skaits Vispārējā Darba Konfederācijā samazinās no 2,5 miljoniem 1920. gadā uz 500 tūkstošiem 1923. gadā.[11]

Līdz 1925. gadam ekonomikā ievēroja iepriekšējo liberālo valdību kursu uz balansētiem budžetiem, zemiem nodokļiem un neiejaukšanos tautsaimniecībā. Sākot ar 1922. gadu tiek izbeigta valsts kontrole pār telefona sakaru un dzīvības apdrošināšanas kompānijām.

Vēlākos gados sākas Musolīni iejaukšanās ekonomikā, kas bieži saistīta ar neracionāliem politiskiem un prestiža mērķiem. 1929. gadā liras kurss tiek pacelts līdz 90 lirām pret Lielbritānijas mārciņu. Valūtas sadārdzināšana negatīvi ietekmē valsts eksportspēju un iesāk recesiju vēl pirms Lielās Depresijas sākuma.

No 1929. līdz 1933. akciju tirgus zaudē 39% savas vērtības. Bezdarbs pieauga no 300 tūkstošiem 1929. gadā līdz 1 miljonam 1933. gadā. Valsts sāka organizēt dažādus sabiedrisko darbu projektus, kā arī samazināja militāros tēriņus no 31% uz 25%.[12]

1933. gada 23. janvārī izveido Industriālās Rekonstrukcijas Institūtu (IRI), kura uzdevums ir novirzīt valsts investīcijas stratēģiski svarīgajiem uzņēmumiem. IRI pārņem banku sliktos kredītus rūpniecības uzņēmumos, un nacionalizē virkni bankrotējušu uzņēmumu, tādējādi valsts kļūst par līdzīpašnieci stratēģiski svarīgākajās nozarēs.

Reaģējot uz 1936. gadā ieviestajām Tautu savienības sankcijām, Itālija pāriet uz autarkijas modeli ekonomikā un IRI pasūtījumu apjoms pieaug. Laikā starp 1936. un 1940. gadu, lielā mērā pateicoties militārajiem pasūtījumiem, industriālā ražošana pirmo reizi apsteidz lauksaimniecību kā lielākais tautsaimniecības sektors (34% pret 29%).[13] Kara dēļ, no 1940. līdz 1943. rūpnieciskās ražošanas apjomi samazinās par 35% un lauksaimniecībā par 25%.

Purvu nosusināšana un jaunās pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sabaudijas municipalitātes ēkas tornis

Viens no fašisma redzamākajiem panākumiem bija Pontinas purvu nosusināšana un jaunu agropilsētiņu celtniecība. Tā bija daļa no programmas, kas vērsta uz lauku attīstību, lai novērstu zemnieku došanos darba meklējumos uz Ziemeļitālijas lielajām pilsētām. 1928. gadā Musolīni paziņo, ka pilsētās sāks nojaukt graustus un turpmāku emigrāciju no laukiem ierobežos, ieviešot iekšējās ceļošanas atļaujas. Režīms arī cerēja, ka uzlabojot lauku iedzīvotāju dzīves apstākļus pieaugs dzimstība un samazināsies emigrācija no Itālijas. Lauksaimniecības centru veidošana arī turpināja iepriekš iesāktās “Kaujas par kviešiem” uzsvaru uz lauksaimniecības attīstību.[14]

1932. gadā uzsāk Pontinas purvu nosusināšanas kampaņu, grāvju rakšanā un jaunu pilsētiņu celšanā iesaistot vismaz 50 000 strādnieku. Iepriekš gandrīz neapdzīvotajos un malārijas odu pilnajos purvostiek dibinātas vairākas jaunas pilsētiņas – Litorija (tagad Latīna,1932), Pontīnija (1933), Sabaudija (1934), Aprīlija (1937), Pomēzija (1939), un izveidota jauna Litorijas province (tagad Latīnas province). Lai arī arhitektūras uzsvari gadu laikā nedaudz mainās, jaunās pilsētiņas tiek celtas vienkāršajā, fašismam raksturīgajā modernā racionālisma un neoklasicisma stilu sajaukumā, izmantojot līdzīgus plānošanas principus. Centrā atrodas fašistu partijas nams, municipalitāte un baznīca. Ēkām ir tikai daži stāvi, bet vertikālos akcentus iezīmē centrālo ēku torņi. Pilsētiņas parasti plāno ne vairāk kā 3000 iedzīvotāju vajadzībām. Pontinas purvu nosusināšanas darbus un jauno iedzīvotāju izvēli kontrolēja kara veterānu organizācija un to pirmie iedzīvotāji nāca no Veneto un Friuli provincēm ziemeļos. Jauno pilsētiņu celtniecība arī kalpo kā piemērs nākotnē plānotajam un daļēji īstenotajam itāļu kolonistu vilnim uz Itālijas kolonijām Āfrikā, kur tie apmestos līdzīgi jaunbūvētās pilsētiņās.[14]

Fašisma gados jaunu pilsētiņu celšana notiek visā Itālijā un tās kolonijās. Sardīnijā 1928. gadā tiek nodibināta Musolīnija (tagad Arboreja) un 1938. gadā atklāta ogļraču pilsētiņa Karbonija. Kara aviācijas vajadzībām 1937. gadā atklāta Guidonija.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musolīni un Hitlers, 1937

Musolīni pasludināja, ka vēlas, lai Itāliju respektē un baidās. Valsts bija otrā ranga Eiropas lielvara, kas pēc Pirmā Pasaules kara nebija saņēmusi cerētās teritorijas Dalmācijas piekrastē, kas senāk bija piederējušas Venēcijas republikai un kurās dzīvoja ievērojamas itāļu minoritātes. Tāpēc Itālijas ārpolitika sākotnēji bija lielā mērā vērsta uz Dienvidslāvijas karalistes vājināšanu, šī iemesla dēļ Itālija deva patvērumu horvātu ustašu vadonim Antem Paveličam. 1924. gadā Itālija pārņem jau iepriekš itāļu radikāļu okupēto Fijumes (Rijekas) pilsētu strīdīgajā Dienvidslāvijas pierobežā. Balkānos Itālija vēlējās iegūt teritorijas grieķu salās un kā arī dominēt nelielo Albāniju. 1923. gada vasarā uz neilgu laiku tiek okupēta grieķu Korfu sala, taču tā drīz jāpamet pēc Tautu savienības spiediena.

Otrs ārpolitikas virziens saistījās ar Itālijas ietekmes palielināšanu Āfrikā, kur Itālija cerēja iegūt teritoriālas koncesijas no Francijas kontrolētās Tunisijas un palielināt savus valdījumus Austrumāfrikā. 1912. gadā no Osmaņu impērijas iekarotajā Lībijā vairāku gadu laikā tiek asiņaini apspiesta vietējo iedzīvotāju sacelšanās un ievērojami paplašināta Lībijas teritorija.

Sākotnēji naidīgo attieksmi pret Vāciju kopumā un Trešā reiha centieniem okupēt Austriju, kas vēl 1935. gada aprīlī Strezas konferencē noved pie Itālijas, Francijas un Lielbritānijas kopējas nostāšanās pret Hitlera paziņoto bruņošanās programmu, no 1936. gada nomainīja aizvien ciešāka alianse ar Hitleru. Iemesls ir Rietumvalstu nosodījums un sankcijas, kas tiek ieviestas pēc Itālijas uzbrukuma Etiopijai 1935. gada oktobrī. Musolīni izlemj, ka savas imperiālās ambīcijas vieglāk sasniegs kopā ar daudz spēcīgāko Trešo reihu.

Koloniālā impērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itāļu Lībija, 1938
Marmora arka uz via Balbia iezīmēja Tripolitānijas un Kirenaikes robežu

Jau kopš Pirmā Pasaules kara laikiem Itālijas karaliste kontrolēja Eritreju, Itāļu Somalilendu, Dodekanēzu salu arhipelāgu Egejas jūrā un Lībijas piekrastes pilsētas. Pirmā fašistiskās Itālijas dekāde tika pavadīta iekarojot Tripolitāniju un Kirenaiki (mūsdienu Lībiju) un Itāļu Somālilendu, kā arī palielinot to robežas tuksnešainajos reģionos. Koloniju pārvaldīšanu Musolīni izmantoja kā iespēju atbrīvoties no spēcīgiem politiskajiem konkurentiem. Vienu no 1922. gada marša uz Romu īstenotājiem Čezāri Mariju De Veči (Cesare Maria De Vecchi) 1923. gadā ieceļ par Itāļu Somālilendas gubernatoru. Viņš uzsāka militāras kampaņas vietējo klanu un valdnieciņu pakļaušanai, ka arī palielināja Somālilendas robežas strīdīgajā Ogadenas reģionā, atjaunojot robežkonfliktus ar Etiopijas impēriju.[15] 1936. gadā iekarotās Etiopijas impērijas nomierināšanai tiek izvērsts asiņains terors. Sākoties Otrajam Pasaules karam itāļu Austrumāfrikas provinces ir pilnībā atgrieztas no Itālijas, un 1940—41. gados tās iekaro Lielbritānijas koloniālā armija.

Citu marša uz Romu vadītāju, Emilio De Bono 1925. gada jūlijā ieceļ par Tripolitānijas gubernatoru. Vietējo iedzīvotāju sacelšanos Kirenaikes provincē, izmantojot indīgu gāzi, 100 000 cilvēku ieslodzīšanu koncentrācijas nometnēs un mājlopu ganāmpulku iznīcināšanu, 1932. gadā izdodas apspiest ģenerālim Rodolfo Graciani. Abas Ziemeļāfrikas provinces tiek apvienotas Lībijā, kurā no 1934. gada gubernators ir bijušais skvadristu līderis Italo Balbo.[16] Viņa vadībā Lībijas piekrastes teritorijā sākas itāļu lauksaimnieku kolonistu nometināšana, pilsētu celtniecība, un piekrastes lielceļa (via Balbia), kas stiepjas no Tunisijas līdz Ēģptei, izbūve. Līdzīgi kā franči Alžīrijā, itāļi Lībijas “ceturto krastu” cenšas pārvērst par itāļu vairākuma apdzīvotu zemi, kas 1939. gadā tiek iekļauta Itālijas teritorijā.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. Martā apvienojas PNF un Nacionālistu asociācija. Jūlijā tiek pieņemts jaunais vēlēšanu likums.

1924. Aprīlī Fašisti ar sabiedrotajiem gūst uzvaru parlamenta vēlēšanās. Jūnijā sākas Mateoti krīze.

1925. patiesas diktatūras sākums. Tiek ierobežota runas un preses brīvība. Fašistu sveicins kļūst obligāts valsts ierēdņiem, fašču saišķis kļūst par valsts simbolu. Sākas “Kviešu kauja”.

1928. sākas purvu susināšana un jaunu aramzemes platību apgūšana.

1929. Laterānas līgumi ar katoļu baznīcu, tiek izveidots Vatikāns.

1931. tiek aizliegtas visas nefašistu jauniešu organizācijas.

1934. saspīlējums ar Vāciju Austrijas krīzes dēļ.

1935. Aprīlī vienošanās ar Franciju un Lielbritāniju par Austrijas neatkarības garantēšanu. Oktobrī sākas iebrukums Etiopijā, Tautu savienība ievieš ekonomiskās sankcijas pret Itāliju.

1936. Maijā tiek pasludināta Itālijas impērija. Jūlijā Itālija iesaistās Spānijas pilsoņu karā. Oktobrī tiek pasludināta Trešā reiha un Itālijas Ass.

1937. Itālija pamet Tautu savienību un novembri pievienojas Antikominternes paktam.

1938. Septembrī tiek parakstīta Minhenes vienošanās. Novembrī tiek pieņemti antisemītiskie likumi, kas ierobežo ebreju tiesības.

1939. Janvārī korporāciju kamera aizvieto parlamentu. Aprīlī sākas iebrukums Albānijā. Maijā noslēgts Tērauda pakts ar Trešo reihu. Septembrī sākas Otrais Pasaules karš, Itālija pasludina, ka ir nekarojoša valsts.

1940. Jūnijā tiek pieteikts karš Francijai un Lielbritānijai. Oktobrī sākas iebrukums Grieķijā. Decembrī uzbrukums pret Grieķiju tiek atsists un izgāžas uzbrukums Ēģiptei.

1941. Aprīlī tiek zaudēta Etiopija un Austrumāfrikas kolonijas. Jūnijā kopā ar Trešo reihu sāk karu pret PSRS. Decembrī piesaka karu ASV.

1942. Oktobrī Ass valstu karaspēks tiek sakauts Ziemeļāfrikā.

1943. Martā notiek strādnieku streiki Turīnā un Milānā. Maijā Ass valstu karaspēks Tunisijā kapitulē. 9. jūlijā rietumu Sabiedrotie izsēžas Sicīlijā. 24.—25. jūlijā Musolīni zaudē varu fašistu partijā, tiek atstādināts no premjerministra pienākumiem un arestēts. 8.—10. septembrī Trešais reihs okupē Itāliju. Septembrī Musolīni sāk Itālijas Sociālās Republikas veidošanu.

1944. Jūnijā rietumu Sabiedrotie ieņem Romu. Decembrī pēdējā Musolīni publiskā runa.

1945. Aprīlī tiek zaudēta kontrole pār Ziemeļitāliju. 28. aprīlī komunistu partizāni nošauj Musolīni.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]