Jānis Šmits (pārcēlājs)

Vikipēdijas lapa

Jānis Šmits (1909—1955) bija latviešu inženieris un nacionālās pretestības kustības dalībnieks, kurš Otrā pasaules kara beigās iesaistījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā bēgļu laivu akcijā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1909. gadā Irkutskā. Studēja Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam bija Jūras departamenta darbinieks Rīgas ostā, 1944.—1945. gadā Latviešu leģiona virsnieks. Kurzemes cietokšņa kauju laikā 1945. gada aprīlī Šmits dezertēja no leģiona un nelegāli dzīvoja Ventspilī.

Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā aizbēga no Ventspils uz Zviedriju. 1945. gada 15. oktobri četru vīru grupu Artura Arnīša vadībā, kuras sastāvā bija arī Jānis Šmits, Laimons Pētersons un Eduards Andersons, izsēdināja Kurzemes piekrastē.[1] Arturu Arnīti un Jāni Šmitu arestēja jau 16. oktobrī, bet Eduards Andersons un Laimons Pētersons 28. oktobrī ar vilcienu ieradās Rīgā, kur tikās ar LCP Ventspils grupas vadītāju Voldemāru Mežaku un ar LCP dalībnieku Ernestu Priedīti. Viņus nodeva Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas aģents Vidvuds Šveics. 1946. gada 16. maijā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Arturu Arnīti, Jāni Šmitu, Voldemāru Mežaku, Albertu Klibiķi, Ernestu Priedīti sodīja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, bet Laimonu Pētersonu — uz 15 gadiem ieslodzījumā Gulaga nometnēs.[2]

Miris 1955. gada 12. septembrī Krasnojarskas novadā.[3]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pārcēlāji. Mansards, 2021.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]