Bēgļu laivas uz Zviedriju

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latviešu bēgļu laiva Hervikenas ostā Gotlandē 1944. gada 10. novembrī.
Latviešu pārcēlāji Gotlandē 1945. gada aprīlī: Laimons Pētersons, Eduards Andersons, Voldemārs Jurjaks, Kārlis Prulis un Jānis Priedoliņš.

Bēgļu laivas uz Zviedriju bija Latvijas Centrālās padomes (LCP) ierosināta Latvijas bēgļu evakuācijas akcija no Vācijas armijas okupētās Latvijas (Latvijas ģenerālapgabala un Kurzemes katla, 1944. gada janvārī—1945. gada maijā), vēlāk no Sarkanās armijas okupētās Kurzemes (Latvijas PSR, 1945. gada maijā—augustā). No vairāk nekā 4500 bēgļiem, kas ieradās Zviedrijā, 2077 to sasniedza ar privātām laivām, bet 2541 cilvēks tur nokļuva ar LCP organizētajām laivām. Viņu vidū bija vismaz 957 personas, kas sasniedza Gotlandi 37 laivu braucienos ar zviedru atbalstītām laivām, un ap 700 bēgļu, kurus atveda vismaz 18 amerikāņu finansētās laivas.[1]

Īpaša loma slepeno bēgļu laivu akciju organizēšanā bija Eduardam Andersonam un Leonīdam Siliņam un LCP sakaru grupai Ventspilī, kuru sākotnēji vadīja inženieris Arturs Arnītis, bet vēlāk elektromehāniķis Kārlis Frišenfelds. Kara beigu posmā ar Ventspils sakaru grupu sadarbojās LCP pārstāvis Kurzemē Valdemārs Ģinters, bet slepeno radio ziņojumu šifrēšanā bija iesaistīta Valentīne Jaunzeme un Ādolfs Andersons.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā zināmā bēgšana no Vācijas okupētās Kurzemes uz Gotlandi notika 1942. gada 23. decembrī, 1943. gadā trīs privātās bēgļu laivas no Ventspils un Lielirbes sasniedza Zviedriju.[3] Organizēta bēgļu pārvešana sākās 1944. gada sākumā, kad Latvijas Centrālās padomes (LCP) priekšsēdētājs Konstantīns Čakste 26. februārī par LCP ārzemju delegācijas sekretāru iecēla Leonīdu Siliņu. Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā sākuma 1944. gada 15. jūlijā sadarbībā ar Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno Stokholmā nodibināja Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda pārvaldi, kas sadarbojās ar Zviedrijas Aizsardzības štābu un ASV Kara bēgļu padomi (War Refugee Board). Kad 1944. gada 9.-10. oktobrī Sarkanā armija sasniedza Baltijas jūru pie Mēmeles, ielenktajā Kurzemes teritorijā atradās ne tikai karaspēka grupa "Ziemeļi", bet arī vairāki desmiti tūkstošu bēgļu. 1944. gada augustā nelegālā laivu kustība kļuva masveidīga, vislielāko intensitāti tā sasniedza septembrī un oktobrī.

Pēc Rīgas krišanas 1944. gada 13. oktobrī LCP savu darbību sākumā pārcēla uz Kurzemi. Pēc LCP otrā priekšsēža Vernera Tepfera aizbraukšanas uz Zviedriju LCP vadību Kurzemē 1. novembrī uzņēmās Valdemārs Ģinters. Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs Pauls Kalniņš ar bēgļu laivu "Gulbis" centās nonāk Zviedrijā, bet to pārtvēra vācu kuteris un nogādāja Dancigā. Tikai daļai LCP un tās komisiju locekļu izdevās nokļūt Zviedrijā. Vācijas kapitulācijas dienā 1945. gada 8. maijā daudzi LCP locekļi devā jūrā ar ar tvaikoni "Rota", bet PSRS karakuģi netālu no Gotlandes to aizturēja un daļu bēgļu nogādāja padomju filtrācijas nometnēs. Savukārt Valdemārs Ģinters un vairāki citi LCP locekļi ar laivu "Līga" 9. maijā sasniedza Gotlandi. Maija vidū apcietināja tos LCP dalībniekus, kas gaidīja laivas Jūrkalnē.

Bēgļu laivu pārbraucieni turpinājās arī pēc Vācijas karaspēka kapitulācijas 1945. gada 8. maijā. Pēc Kurzemes cietokšņa kapitulācijas daļa Latviešu leģiona karavīru izklīda mežos un arī mēģināja ar bēgļu laivām nokļūt Zviedrijā. Jūnijā Ventspilī notika plaši aresti LCP aktīvistu vidū un bēgļu laivu braucieni uz Zviedriju apsīka, pēdējā LCP organizētā laiva Kurzemi atstāja 13. jūnija rītā.

1946. gada 16. maijā Rīgā notika Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāla sēde, kurā tiesāja pēc kara Latvijā čekistu notvertos Latvijas Centrālās padomes (LCP) aktīvistus un atbalstītājus Arturu Arnīti, Jāni Šmitu, Voldemāru Mežaku, Albertu Klibiķi, Ernestu Priedīti un Laimoni Pētersonu, piespriežot cietumsodus līdz 25 gadiem. J. Šmits gāja bojā ieslodzījumā, savukārt Eduardam Andersonam, ko augustā tiesāja atsevišķi, tribunāls piesprieda nāvessodu.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2001. gadā Ulles Hegera (Olle Hager) režijā iznāca Zviedrijas televīzijas garfilma "Pēdējā laiva uz Jūrkalni" (Sista baten till Jurkalne).
  • Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) 2013. gadā savu balvu piešķīra bēgļu laivu dokumentētājai Valentīnei Lasmanei.[4]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Holmert, Bengt Göran. Gotland under beredskapsåren 1939-1945. 1. Flyktingströmmarna från Baltikum i andra världskrigets slutskede. Eget förlag, 1999. - 304 lpp. (zviedriski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zviedru un amerikāņu loma latviešu bēgļu laivu akcijās uz Zviedriju (1944—1945) Uldis Neiburgs tevijassargs.lv 2016. gada 1. novembrī
  2. Latvijas Centrālā padome – naidīga PSRS, neērta Rietumiem Uldis Neiburgs la.lv, 2013. gada 6. septembrī
  3. KURZEMES BĒGĻU LAIVAS UZ ZVIEDRIJU Dzintars Ērglis, kurzemes-vards.lv, 2005. gada 9. maijā
  4. PBLA balvu piešķir bēgļu laivu dokumentētājai Valentīnei Lasmanei irir.lv 2013. gada 19. novembrī