Apsīšu Jēkabs, īstajā vārdā — Jānis Jaunzemis (dzimis 1858. gada 8. decembrī Lizuma pagastā, miris 1929. gada 10. jūnijā Zvārtavas pagasta Gaujienā) bija latviešu rakstnieks.
Dzimis Lizuma pagasta Kalaņģos skolotāja ģimenē. Mācījies Velēnas draudzes skolā, Cēsu apriņķa skolā Cēsīs. 1878. gadā iestājies Jāņa Cimzes vadītajā Valkas skolotāju seminārā. Strādājis Kocēnu pamatskolā. Apbedīts Rīgā Meža kapos.
Pirmā publikācija — dzejolis "Sapņi" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" pielikumā 1880. gadā. Apsīšu Jēkabs ir viens no pirmajiem latviešu reālistiskā stāsta meistariem, turpina Jura Neikena un brāļu Kaudzīšu tradīciju.
- "Krusttēvs Ādams" (1883)
- "Ārprātīgais" (1883)
- "Kaimiņi" (1884)
- "Iegādnis" (1885)
- "Pie pagasta tiesas" (1885)
- "Laimes spoks" (1885)
- "Bagātie radi" (1886)
- "Svešos ļaudīs" (1888)
- "Iz tautas bilžu galerijas" (1889 — 1891)
- "Uz pilsētu" (1892)
- "Vēstules iz tēvijas" (1885 — 1895)
- "No Lizuma senatnes" (1928)