Jānis Zābers

Vikipēdijas lapa
Jānis Zābers
Janis Zabers.jpg
Galvenā informācija
Dzimis 1935. gada 11. augustā
Valsts karogs: Latvija Meirānu pagasts, Latvija
Miris 1973. gada 25. martā (37 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Žanri opera
Nodarbošanās dziedātājs
Darbības gadi 1959—1970

Jānis Zābers (dzimis 1935. gada 11. augustā Madonas apriņķa Meirānu pagastā, miris 1973. gada 25. martā Rīgā) bija latviešu operdziedātājs[1].

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1935. gadā Meirānu pagasta zemnieku saimniecības "Vecais ceplis"[2] īpašnieka Oskara Zābera un un viņa sievas Emmas ģimenē. Jau mazotnē spēlēja flautu pikolo, tad cītaru Zāberu ģimenes mūzikas kapelā. Mācījās Meirānu pamatskolā, apguva klavieru un ģitāras spēles pamatus, dziedāja skolas korī, sarīkojumos arī solo. 1953. gadā sāka mācīties Lubānas vidusskolā, kur dziedāšanas skolotāja Mirdza Tetere mudināja tālāk izkopt balsi[3] Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā (pedagogi Jānis Čaušanskis, Ksenija Trempanovska, 1954-1957). 1957. gadā viņš sāka studijas Latvijas Valsts konservatorijas vokālajā nodaļā pie Aleksandra Viļumaņa.[4]

Profesionālā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gadā, mācoties 3. kursā, dziedātājs kļuva par Operas un baleta teātra solistu. Debija uz lielās skatuves bija Nerabots Riharda Štrausa operā Salome, kam sekoja Fausts Šarla Guno Faustā, Gatiņš Felicitas Tomsones Pūt, Vējiņi, Vladimirs Aleksandra Borodina Kņazā Igorā.[5] Pēc studiju beigām 1961. gadā viņš turpināja strādāt Operas un baleta teātrī, piedalījās Sergeja Prokofjeva operas “Karš un miers” izrādē, dziedāja Bazilio lomā V.A. Mocarta Figaro kāzas, Anatolija lomā Ivana Dzeržinska Cilvēka līmenī.[4]

1962. gada jūlijā viņš papildinājās itāļu valodas kursos Ļeņingradā, decembrī devās uz Romas Sv. Cecīlijas (Santa Cecilia) konservatoriju, kur 5 mēnešus stažējās pie profesora Dž. Favareto, tad 1963. gada martā kļuva par Milānas operteātra La Scala praktikantu.[6] 1963. gada vasarā Jānis Zābers Rīgā ieskaņoja Rūdolfa āriju no Džakomo Pučīni operas “Bohēma”. Nākamajā stažēšanās posmā no 1964. gada janvāra līdz jūnijam J. Zābers Milānas operteātrī La Scala pilnveidoja vokālo prasmi pedagoga Dženaro Barras (Gennarro Barra) vadībā un iestudēja Rūdolfa lomu "Bohēmā" un Kavaradosi lomu Pučīni operā “Toska”.[4]

Pēc atgriešanās Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī Zābers 1964. gadā dziedāja Itālijā iestudētās Rūdolfa un Kavaradosi lomas (1964), tad piedalījās latviešu autoru oriģināldarbu iestudējumos — Antiņa lomā operā Arvīda Žilinska operā Zelta zirgs (1965), Oļģerta Grāvīša operās “Audriņi” (1965), “Sniegputeņos” (1967), Marģera Zariņa “Nabagu operā” (1965) un Jāņa Mediņa operā “Uguns un nakts” (1966). Vēlāk izpildīja Alfrēda lomu Džuzepes Verdi operā “Traviata” (1968), Turida lomu Pjetro Maskanji operā “Zemnieka gods” (1967), Pinkertona lomu Pučīni M-me Butterfly (1966) un Hermaņa lomu Pētera Čaikovska operā “Pīķa dāma” (1966), Klaida lomā Vitauta Klovas operā “Amerikāņu traģēdija” (1969). Zābers sniedza arī atklātus koncertus, uzstājās radiopārraidēs un piedalījās kā solists Latvijas PSR delegācijas sastāvā 1967. gada starptautiskajā izstādē EXPO Monreālā, 1968. gadā Latvijas kultūras dienās Somijā, 1969. gadā Latvijas kultūras dienās Rostokā, VDR. Par pēdējo tenora lomu Rīgas operteātrī kļuva Andrejs Hovanskis Modesta Musorgska operā “Hovanščina” 1970. gada decembrī.[4]

1973. gada 25. martā miris no smadzeņu audzēja.

Atsauksmes: Kas mūs pārsteidz, ir tīrā un mirdzošā liriskā tenora (spinto) balss, plūstoša bez piepūles, brīvi un ar skaidru dikciju. Dziedājuma stils ir izteikti itālisks, bet bez raudulīgiem pārspīlējumiem un intonatīvas netīrības. Reizēm J. Zābera dziedājums atgādina jaunā Džuzepes di Stefano balsi, – vai tā nav vislabākā rekomendācija! Dziedātājs ir pilnīgi gatavs pārvarēt iedziedāto āriju visdažādākās muzikālās grūtības un izpilda tās apbrīnojami. Ja nebūtu šīs plates, mēs nekad nebūtu uzzinājuši, ka šāds lieliski apdāvināts mākslinieks vispār dzīvojis.

Stereo Review (14.01.1974)[7]

...Atcerējos, kā gājām uz viņa koncertiem, operu. Kad viņš pirmo reizi atbrauca no Itālijas, Universitātes aulā rīkoja koncertu. Biju stāvoklī, gaidīju jaunāko meitu, cilvēku bija stāvgrūdām, sēdēju uz trepītēm balkonā. Koncerts bija grandiozs. Kā viņš dziedāja itāliešu dziesmas! Arī dziesmu "Mātei" tik aizkustinoši, un viņa mamma turpat priekšā sēdēja. Pēc koncerta neviens negāja projām. Cilvēki stāvēja abpus Raiņa bulvārim. Es biju otrā pusē un redzēju, kā pa universitātes durvīm cilvēki sajūsmā Jāni Zāberu iznes uz rokām.

— Līvija Kazaine[8]

J.Zābers ir viens no maniem elkiem latviešu mūzikā.

— J. Kurševs[9]

Veselības problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"No 1963. gada slimniekam bijusi intensīva darba slodze. Slimojot ar gripu, strādājis un ārstējies mājas apstākļos. 1970. gadā maijā viesizrādēs Somijā augsta temperatūra un pneimonija. Oktobrī atklātas halucinācijas – spoža gaisma acīs, bijis grūti uzstāties televīzijā, decembrī gatavojies izrādei un sajutis galvas sāpes, nepatīkamu sajūtu acīs. Izmeklēts Ļeņingradas neiroloģiskajā klīnikā." - tā Līvija Kazaine, bijusī Jaunķemeru sanatorijas neiroloģijas nodaļas vadītāja. Par atklāto audzēju galvā un operāciju :"Audzējs bijis labdabīgs, bet atradies dziļi smadzenēs. Dakteris Bieziņš teica, ka lobījuši audzēju ārā, cik tik varējuši. Taču, šķiet, nav spējuši visu izņemt, jo paliek šūnas, tās strauji vairojas... Divus gadus pēc operācijas Zābers vēl nodzīvoja."[8]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1965. gadā J. Zāberam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1973. gadā J. Zābera dzimtajās mājās Madonas rajona Indrānu ciema "Vecajā ceplī" pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docenta Sigizmunda Timšāna, operas solista Maigura Andermaņa un dziedātāja Māra Lukaiža iniciatīvas tika iekārtots Zābera memoriālais muzejs.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]