Jānis Zābers
| Jānis Zābers | |
|---|---|
 | |
| Galvenā informācija | |
| Dzimis |
1935. gada 11. augustā Meirānu pagasts, Latvija |
| Miris |
1973. gada 25. martā (37 gadu vecumā).svg){kind=small} Rīga, Latvijas PSR (tagad Latvija) |
| Žanri | opera |
| Nodarbošanās | dziedātājs |
| Darbības gadi | 1959—1970 |
Jānis Zābers (dzimis 1935. gada 11. augustā Madonas apriņķa Meirānu pagastā, miris 1973. gada 25. martā Rīgā) bija latviešu operdziedātājs[1].
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1935. gadā Meirānu pagasta zemnieku saimniecības "Vecais ceplis"[2] īpašnieka Oskara Zābera un un viņa sievas Emmas ģimenē. Jau mazotnē spēlēja flautu pikolo, tad cītaru Zāberu ģimenes mūzikas kapelā. Mācījās Meirānu pamatskolā, apguva klavieru un ģitāras spēles pamatus, dziedāja skolas korī, sarīkojumos arī solo. 1953. gadā sāka mācīties Lubānas vidusskolā, kur dziedāšanas skolotāja Mirdza Tetere mudināja tālāk izkopt balsi[3] Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā (pedagogi Jānis Čaušanskis, Ksenija Trempanovska, 1954-1957). 1957. gadā viņš sāka studijas Latvijas Valsts konservatorijas vokālajā nodaļā pie Aleksandra Viļumaņa.[4]
Profesionālā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1960. gadā, mācoties 3. kursā, dziedātājs kļuva par Operas un baleta teātra solistu. Debija uz lielās skatuves bija Nerabots Riharda Štrausa operā Salome, kam sekoja Fausts Šarla Guno Faustā, Gatiņš Felicitas Tomsones Pūt, Vējiņi, Vladimirs Aleksandra Borodina Kņazā Igorā.[5] Pēc studiju beigām 1961. gadā viņš turpināja strādāt Operas un baleta teātrī, piedalījās Sergeja Prokofjeva operas “Karš un miers” izrādē, dziedāja Bazilio lomā V.A. Mocarta Figaro kāzas, Anatolija lomā Ivana Dzeržinska Cilvēka līmenī.[4]
1962. gada jūlijā viņš papildinājās itāļu valodas kursos Ļeņingradā, decembrī devās uz Romas Sv. Cecīlijas (Santa Cecilia) konservatoriju, kur 5 mēnešus stažējās pie profesora Dž. Favareto, tad 1963. gada martā kļuva par Milānas operteātra La Scala praktikantu.[6] 1963. gada vasarā Jānis Zābers Rīgā ieskaņoja Rūdolfa āriju no Džakomo Pučīni operas “Bohēma”. Nākamajā stažēšanās posmā no 1964. gada janvāra līdz jūnijam J. Zābers Milānas operteātrī La Scala pilnveidoja vokālo prasmi pedagoga Dženaro Barras (Gennarro Barra) vadībā un iestudēja Rūdolfa lomu "Bohēmā" un Kavaradosi lomu Pučīni operā “Toska”.[4]
Pēc atgriešanās Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī Zābers 1964. gadā dziedāja Itālijā iestudētās Rūdolfa un Kavaradosi lomas (1964), tad piedalījās latviešu autoru oriģināldarbu iestudējumos — Antiņa lomā operā Arvīda Žilinska operā Zelta zirgs (1965), Oļģerta Grāvīša operās “Audriņi” (1965), “Sniegputeņos” (1967), Marģera Zariņa “Nabagu operā” (1965) un Jāņa Mediņa operā “Uguns un nakts” (1966). Vēlāk izpildīja Alfrēda lomu Džuzepes Verdi operā “Traviata” (1968), Turida lomu Pjetro Maskanji operā “Zemnieka gods” (1967), Pinkertona lomu Pučīni M-me Butterfly (1966) un Hermaņa lomu Pētera Čaikovska operā “Pīķa dāma” (1966), Klaida lomā Vitauta Klovas operā “Amerikāņu traģēdija” (1969). Zābers sniedza arī atklātus koncertus, uzstājās radiopārraidēs un piedalījās kā solists Latvijas PSR delegācijas sastāvā 1967. gada starptautiskajā izstādē EXPO Monreālā, 1968. gadā Latvijas kultūras dienās Somijā, 1969. gadā Latvijas kultūras dienās Rostokā, VDR. Par pēdējo tenora lomu Rīgas operteātrī kļuva Andrejs Hovanskis Modesta Musorgska operā “Hovanščina” 1970. gada decembrī.[4]
1973. gada 25. martā miris no smadzeņu audzēja.
Stereo Review (14.01.1974)[7]
— Līvija Kazaine[8]
— J. Kurševs[9]
Veselības problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
"No 1963. gada slimniekam bijusi intensīva darba slodze. Slimojot ar gripu, strādājis un ārstējies mājas apstākļos. 1970. gadā maijā viesizrādēs Somijā augsta temperatūra un pneimonija. Oktobrī atklātas halucinācijas – spoža gaisma acīs, bijis grūti uzstāties televīzijā, decembrī gatavojies izrādei un sajutis galvas sāpes, nepatīkamu sajūtu acīs. Izmeklēts Ļeņingradas neiroloģiskajā klīnikā." - tā Līvija Kazaine, bijusī Jaunķemeru sanatorijas neiroloģijas nodaļas vadītāja. Par atklāto audzēju galvā un operāciju :"Audzējs bijis labdabīgs, bet atradies dziļi smadzenēs. Dakteris Bieziņš teica, ka lobījuši audzēju ārā, cik tik varējuši. Taču, šķiet, nav spējuši visu izņemt, jo paliek šūnas, tās strauji vairojas... Divus gadus pēc operācijas Zābers vēl nodzīvoja."[8]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1965. gadā J. Zāberam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums.
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1973. gadā J. Zābera dzimtajās mājās Madonas rajona Indrānu ciema "Vecajā ceplī" pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docenta Sigizmunda Timšāna, operas solista Maigura Andermaņa un dziedātāja Māra Lukaiža iniciatīvas tika iekārtots Zābera memoriālais muzejs.[5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ http://www5.acadlib.lv/PVP/0000000329.htm Archived 2010. gada 13. septembrī, Wayback Machine vietnē., Foto
- ↑ Jāņa Zābera muzejs
- ↑ Kusas pamatskolas arhīvs
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Nacionālā enciklopēdija Daiga Mazvērsīte
- ↑ 5,0 5,1 «Operdziedātāja Jāņa Zābera muzejs Vecais ceplis :: "Vecais ceplis", Lubānas novads, Meirāni ciems, Indrānu pagasts :: Vietas.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2011. gada 31. martā.
- ↑ http://kultura.delfi.lv/news/entertainment/music/izskanes-izcila-tenora-jana-zabera-pieminai-veltits-koncerts.d?id=35147126[novecojusi saite], Izskanēs izcilā tenora Jāņa Zābera piemiņai veltīts koncerts
- ↑ http://gramata24.lv Archived 2020. gada 16. jūnijā, Wayback Machine vietnē., Pusvārdā. Jānis Zābers
- ↑ 8,0 8,1 http://www.spoki.lv/slavenibas/Labakais-latviesu-dziedatajs-/239549 Archived 2010. gada 7. decembrī, Wayback Machine vietnē., Labākais latviešu dziedātājs (tenors) Jānis Zābers
- ↑ Sāk kā bass, turpina kā Jānis Zābers
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Daiga Mazvērsīte. Pusvārdā. Jānis Zābers. Mansards, 2010. 461. lpp. ISBN 978-9984-812-84-7.
|