Aleksandrs Bieziņš
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Aleksandrs Bieziņš (1897-1975) bija latviešu bērnu ķirurgs, LU Medicīnas fakultātes profesors, bērnu ķirurģijas — ortopēdijas skolas izveidotājs LPSR.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1897. gada 31. augustā Biksēres pagastā (tagad Madonas novada Sarkaņu ciems)[1] "Dilmaņos" zemnieka Pētera Bieziņa ģimenē.
1917. gadā A. Bieziņš beidza Rīgas Nikolaja ģimnāziju un medicīnas studijas sāka 1917. gadā Tērbatas Universitātē, pēc tam turpināja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kuru beidza 1923. gadā.[1]
Strādāja Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā, 1939. gadā no sava šefa Reinholda Girgensona pārņemot bērnu ķirurģijas klīnikas vadību.[1]
1929. gadā A. Bieziņš aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju „Eksperimentāli pētījumi par cīpslu pušumu dzīšanu” un no 1931. gada iesaistījās LU darbā ka privātdocents.[1]
No 1937. gada viņš bija Sporta medicīnas kabineta un institūta vadītājs, Veselības veicināšanas biedrības Ķermeņa labošanas sekcijas vadītājs.[1]
No 1938. līdz 1942. gadam A. Bieziņš bija Fizikālās terapijas institūta un poliklīnikas vadītājs.[1]
No 1940. gada LVU docents, no 1944. un 1945. gadā vadīja Ortopēdijas katedru, pēc tam Vispārējās ķirurģijas katedru un no 1947. gada (1950. gadā pārejot uz RMI) līdz 1972. gadam — Operatīvās ķirurģijas un topogrāfiskās anatomijas katedru.
1946. gadā viņš tika ievēlēts par profesoru LVU, no 1950. gada RMI profesors.[1]
No 1948. gada profesors bija Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta bērnu klīnikas vadītājs, no 1959. līdz 1965. gadam — institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā.
No 1957. līdz 1964. gadam viņš bija Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs un no 1965. līdz 1973. gadam — Latvijas Ķirurgu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs.[1]
1962. gada janvārī A. Bieziņš paveica pirmo plaušu rezekciju bērnam ar plaušu sastrutojumu.[2]
1962. gada februārī pirmās sirds operācijas Bērnu slimnīcā paveica J. Mešalkins un V. Fufins. Vienā zālē J. Mešalkins operēja zilā tipa sirdskaiti, veicot kavopulmonālo anastomozi, kuram asistēja A. Bieziņš un J. Volkolākovs. Otrā zālē V. Fufins nosēja Botalla vadu, asistējot J. Gaujēnam.[2]
Pteicoties A. Bieziņa un ārsta O. Staltmaņa (1924—1976) pūlēm, 1964. gadā slimnīcā tika uzcelts operāciju bloks, kas sekmēja sirds ķirurģijas attīstību republikā. 1964. gadā pirmo reizi Padomju Savienībā Bērnu ķirurģijas klīnikā tika uzsāktas sirds operācijas ar mākslīgo asinsriti.[2]
No 1964. gada A. Bieziņš bija Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais bērnu ķirurgs.[1]
1973. gadā pirmais Latvijā saņēma no savu kolēģu rokām simbolisku augstākās atzinības balvu ķirurga meistarībai — Zelta skalpeli.[1]
A. Bieziņš miris 1975. gada 18. maijā Rīgā un apglabāts Meža kapos, kur viņa kapa piemineklī lakoniski rakstīts: „Latvijas bērnu ķirurģijas tēvs”.[1]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Profesora spalvai pieder ap trīssimt publikāciju, tajā skaitā astoņas mācību grāmatas un monogrāfijas bērnu ķirurģijā, operatīvā ķirurģijā un topogrāfiskā anatomijā.[1]
1966. gadā pabeidza rakstīt monogrāfiju "Bērnu barības vada ķīmiskie apdegumi", kuru izdeva gan Maskavā, gan Berlīnē. A. Bieziņš sarakstījis vairāk nekā 130 zinātnisku darbu, galvenokārt bērnu ķirurģijā, ortopēdijā, traumatoloģijā un operatīvajā ķirurģijā. Viņš bija viens no ārstnieciskās fizkultūras pamatlicējiem Latvijā, bērnu ķirurģijas — ortopēdijas skolas izveidotājs LPSR. Bieziņam ir sevišķi nopelni bērnu ķermeņa deformāciju (pēdu, gūžas locītavu, mugurkaula, u.c.) ķirurģisko ārstēšanas metožu attīstībā. Izstrādājis oriģinālas operāciju metodes aukslēju šķeltņu un barības vada plastikai.
1938. gadā A. Bieziņa aprakstītā subepifizāras lokalizācijas lielā lielakaula osteohondropātijas klīniskā forma literatūrā pazīstama kā Erlahera—Blaunta—Bieziņa slimība.[1]
Citāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
"Prof. A. Bieziņš labi izprata medicīnas progresa iespējas, viņš bija viens no pirmajiem toreizējā PSRS, kas lika akcentu uz agrīna vecuma bērniem, — tas attiecas gan uz krūšu dobuma ķirurģiju, gan uroloģiju un ortopēdiju u. c." Profesors-kardiologs Jānis Gaujēns.[2]
Apbalvojumi un piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme (1924)[1]
- Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnieks (1957)[1]
- Zelta skalpelis (1972), Latvijas ķirurgu zinātniskās biedrības un Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās biedrības augstākā atzinības zīme.[1]
- PSRS Darba sarkanā karoga ordenis (1967)[1]
- Latvijas PSR Valsts prēmija par plaušu slimību ķirurģisko ārstēšanu (1974).[1]
- Bieziņa vārdā 1986. gadā nosaukta Aleksandra Bieziņa iela Rīgā, Zolitūdē.[1]
- Rīgas Stradiņa universitātē 1988. gadā ierīkota A. Bieziņa auditorija.
- Dzimtajos Dilmaņos 1989. gadā atklāts profesoram veltīts piemineklis un 1989. gadā tajās atklāts pirmais mediķim veltītais memoriālais muzejs Latvijā.[1]
- Par izcilu veikumu bērnu ķirurģijā kopš 1989. gada tiek piešķirta Aleksandra Bieziņa balva.[1]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- "A. Trečaks. Sarkaņu pagasts. Vēsture, Izglītība, Kultūra", Rīga: SIA Haidenfelde, 2007. — 126 lpp. ISBN 978-9984-39-272-1
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 1,15 1,16 1,17 1,18 1,19 1,20 «Bieziņš Aleksandrs». www.ieverojamiemediki.lv. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. 2018-11-18. Skatīts: 2022-07-14.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Gaujēns, Jānis (2009-26-02). [https://dspace.rsu.lv/jspui/bitstream/123456789/69/1/amhr.2010.IX.332-344.pdf "Bērnu krūšu dobuma ķirurģijas sākums un attīstība Latvijā (1959—1997) (Akadēmiskā runa, saņemot Paula Stradiņa balvu 2009. gada 26. februārī)"]. Acta medico-historica Rigensia IX: 332-344.
|