Jakobs Johans fon Zīverss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jakobs Johans fon Zīverss

Jakobs Johans fon Zīverss (vācu: Jacob Johann von Sievers, 1731-1808) bija vācbaltiešu politiskais darbinieks, diplomāts un reformators, viens no Katrīnas II valstsvīriem. Novgorodas gubernators, ārkārtējais sūtnis Polijas-Lietuvas kopvalstī, viens no Krievijas brīvās ekonomiskās biedrības izveidotājiem. Piedalījās Tērbatas Universitātes izveidošanā, radīja stipendiju fondu, kurš darbojās līdz 1917. gadam.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jakobs Johans fon Zīverss dzimis 1731. gada 19. augustā Rakverē kā viens no dēliem Joahima Johana fon Zīversa (1699–1770) un Annas Magdalēnas fon Zīversas (1710–1762) ģimenē (no trīspadsmit viņu laulībā dzimušajiem bērniem pilngadību sasniedza seši: Joahims Johans (1740–1815), Karls Eberhards (1745–1821), Anna Magdalēna (1746–1790), Marija Helēne (1751–1782), Pēters Kristiāns (1754–1827) un Jakobs Johans (1731–1808)).

1743. gadā viņa tēva brālis Kārlis fon Zīverss iekārtoja Jakobu mācīties Pēterburgas galma Pāžu korpusā. 1744. gadā viņš sāka strādāt Krievijas impērijas Ārlietu kolēģijā, 1748. gadā viņu iecēla par Krievijas sūtņa Johana Albrehta fon Korfa sekretāru Dānijā. No 1749. līdz 1755. gadam viņš strādāja kā diplomāts Londonā, dienesta laikā apmeklēja arī Franciju un vācu valstis.

Sākoties Septiņgadu karam, 1756. gadā Jakobu fon Zīversu atsauca no diplomātiskā dienesta. Piedalījās kaujā pie Grosjēgerdorfas (Groß-Jägersdorf), pēc kuras viņu paaugstināja par apakšpulkvedi un uzņema grāfa Vilhelma fon Fermora ģenerālštābā, no 1759. līdz 1760. gadam viņš bija prūšu-krievu karagūstekņu apmaiņas komisijas sekretārs, paaugstināts par ģenerālmajoru. Pēc kara beigām kopā ar savu brāli Pēteri Kristiānu devās ārstēties uz Itāliju un Austriju, no 1764. līdz 1781. gadam bija Novgorodas gubernators. Šajā amatā viņš ieguva Krievijas imperatores Katrīnas II uzticību un kalpoja dažādos augstos amatos. Kopā ar Ivanu Jelaginu darbojās 1771. gadā dibinātajā Pēterburgas brīvmūrnieku ložā "Perfektā vienotne" (Perfect Unity).[1] Pēc aktīvas darbības Vidzemes guberņas landrāta amatā Polijas dalīšanas laikā 1792. gadā viņu iecēla par Krievijas impērijas vēstnieku Polijā-Lietuvā. 1796. gadā kļuva par Krievijas impērijas senatoru, 1798. gadā ieguva grāfa titulu.

Pēdējos dzīves gadus pavadīja savā Bauņu muižā pie Valmieras, kur mira 1808. gada 23. jūlijā.

Viņa bēres izvērsās par varenu sēru manifestāciju. Pēc sēru dievkalpojuma grāfa zārku 16 Bauņu saimnieki uz pleciem nesuši no Matīšu baznīcas līdz 4 kilometrus attālajam Jēkaba kalnam. Drīz pēc tam uz viņa kapa pacēlās ampīra stila kapa piemineklis no granīta un marmora, par ko grāfs Fransuā Gabriels de Brē 1817. gadā rakstīja savā Vidzemes vēstures apcerējumā: “.. viņa pīšļi atbilstoši viņa pēdējai gribai atdusas zem kokiem, kas stādīti ar viņa paša roku. Fon Gincelas un fon Ikskilas kundzes, viņa divas meitas, likušas uzcelt kapa pieminekli, kas vienlaicīgi dara godu viņu gaumei un pietātei pret tēvu.”[2]

Muižas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atvaļināšanās no valsts dienesta viņš tika apdāvināts ar lieliem īpašumiem. Starp tiem bija vairāki ciemati pie Minskas ar vairāk kā 2500 iedzīvotājiem. Viņa īpašumā bija gan mantotas, gan nopirktas muižas Vidzemē - Bauņu muiža (Bauenhof), Mīlītes muiža (Neuhall), Vīķu muiža (Zarnau) un Košķeles muiža (Ostrominsky), Igaunijā (Heimar, Rasik und Kampen), Ingrijā (Gadebusch, Лопатино, Sel'co и Muratovo), Polockas guberņā (Kasian un Rudnja) un Somijā (Sackala).

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1762. gada 26. janvārī tika apbalvots ar Annas ordeni
  • 1775. gada 10. jūlijā tika apbalvots ar Aleksandra Ņevska ordeni
  • 1793. gada augustā tika apbalvots ar Andreja ordeni
  • 1793. gada 7. oktobrī tika apbalvots ar Friedriha Wilhelma II Melnā ērgļa ordeni (Schwarzen Adlerorden)
  • 1793.gada 19. oktobrī tika apbalvots ar pirmās pakāpes Svētā Vladimira ordeni.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Серков А. И. Русское масонство, 1731—2000. Энциклопедический словарь. Москва: 2001 - 971 lpp.
  2. Imants Lancmanis. ZEM BAUŅU MUIŽAS LAPEGLĒM. 2/2003

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Baltiņš, Jānis. Grāfu fon Zīversu dzimta Vidzemē un Igaunijā. Grām.: Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III. Rakstu krājums. Cēsis: Cēsu pašvaldības aģentūra, Vidzemes vēstures un tūrisma centrs, 2005.
  • Rozentāle, Vija, Tālis Pumpuriņš. Tērbatas universitātes rektors Georgs Frīdrihs Parrots un grāfu Zīversu dzimta. Grām.: Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III. Rakstu krājums. Cēsis: Cēsu pašvaldības aģentūra, Vidzemes vēstures un tūrisma centrs, 2005.
  • Kleinschmidt, Arthur: Russland's Geschichte und Politik dargestellt in der Geschichte des russischen hohen Adels. Adamant Media Corporation, 2001
  • Jones, Robert E: Provincial Development in Russia. Catherine II and Jacob Sievers. Rutgers University Press 1984
  • Johannes Engelmann: Sievers, Jakob Johann Graf. In: Allgemeine Deutsche Biographie (ADB). Band 34, Duncker & Humblot, Leipzig 1892, S. 232–240.
  • Karl Ludwig Blum: Graf Jacob Johann von Sievers und Russland zu dessen Zeit. Leipzig; Heidelberg: Winter, 1864
  • Karl Ludwig Blum: Ein russischer Staatsmann, Denkwürdigkeiten des Grafen von Sievers, Leipzig 1857-58, 4 Bände
  • Rambach, F. Jacob Johann Graf Sievers. Dorpat, 1809