Jakobs Johans fon Zīverss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jakobs Johans fon Zīverss

Jakobs Johans fon Zīverss (vācu: Jacob Johann von Sievers, 1731-1808) bija vācbaltiešu politiskais darbinieks un reformators, viens no Katrīnas II valstsvīriem, Novgorodas gubernators, ārkārtējais sūtnis Polijas-Lietuvas kopvalstī, viens no Krievijas brīvās ekonomiskās biedrības izveidotājiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jakobs Johans fon Zīverss dzimis 1731. gada 19. augustā Rakverē kā viens no dēliem Joahima Johana fon Zīversa (1699–1770) un Annas Magdalēnas fon Zīversas (1710–1762) ģimenē. No trīspadsmit laulībā dzimušajiem bērniem pilngadību sasniedza seši: Joahims Johans (1740–1815), Karls Eberhards (1745–1821), Anna Magdalēna (1746–1790), Marija Helēne (1751–1782), Pēters Kristiāns (1754–1827) un Jakobs Johans (1731–1808).

Savu karjeru viņš sāka kā Krievijas Ārlietu kolēģijas rakstvedis, vēlāk dienēja Krievijas vēstniecībā Kopenhāgenā vēstnieka barona Johana Albrehta fon Korfa (von Korff) pakļautībā. No 1749. līdz 1755. gadam strādāja kā diplomāts Londonā, dienesta laikā apmeklēja arī Franciju un Vāciju. Viņu ļoti iespaidoja Anglijas demokrātija, vēlāk viņa pieredze Anglijā ļoti noderēja veicot agrārās reformas Krievijā.

1756. gadā, sākoties Septiņgadu karam, Jakobs Johans fon Zīverss sāka militāro dienesu. Viņš bija Krievijas virsnieks, no 1759. līdz 1760. gadam viņu iecēla par sekretāru prūšu-krievu karagūstekņu apmaiņas komisijā, viņš uzdienēja līdz ģenerālmajora pakāpei ģenerālfeldmaršala Stepana Apraksina (Апраксин) pakļautībā. Kaujā pie Grosjēgerdorfas (Groß-Jägersdorf) viņš gandrīz gāja bojā. Viņa drosme tika novērtēta un viņš tika uzņemts grāfa Vilhelma fon Fermora (Fermor) ģenerālštābā. 1761. gada vidū viņš dienestu pārtrauca slimības dēļ. Kopā ar savu brāli Pēteri Kristiānu viņš devās ārstēties uz Itāliju un Austriju. Šo laiku viņš veltīja literatūrai un sevis izglītošanai. Viņš brīvi pārvaldīja septiņas valodas. Tikai 1762. gadā viņš atgriezās Krievijā, no 1764. līdz 1781. gadam Jakobs Johans fon Zīverss kalpoja Novgorodas gubernatora amatā. Šajā amatā viņš ieguva Krievijas imperatores Katrīnas II uzticību un kalpoja dažādos augstos amatos. Pēc aktīvas darbības Vidzemes guberņas landrāta amatā, 1792. gadā viņš kļuva par Krievijas vēstnieku Polijā-Lietuvā.

1796. gadā kļuva par Krievijas impērijas senatoru, 1798. gadā ieguva grāfa titulu.

Pēc atvaļināšanās no valsts dienesta viņš tika apdāvināts ar lieliem īpašumiem. Starp tiem bija vairāki ciemati pie Minskas ar vairāk kā 2500 iedzīvotājiem. Viņa īpašumā bija gan mantotas, gan nopirktas muižas Vidzemē - Bauņu muiža (Bauenhof), Mīlītes muiža (Neuhall), Vīķu muiža (Zarnau) un Košķeles muiža (Ostrominsky), Igaunijā (Heimar, Rasik und Kampen), Ingrijā (Gadebusch, Лопатино, Sel'co и Muratovo), Polockas guberņā (Kasian un Rudnja) un Somijā (Sackala). Pensionējies Jakobs Johans fon Zīverss bija aktīva dažādās jomās. Viņš aktīvi piedalījās Tērbatas Universitātes izveidošanā, radīja stipendiju fondu, kurš darbojās līdz 1917. gadam.

Miris 1808. gada 23. jūlijā Bauņu muižā pie Valmieras. Viņa bēres izvērsās par varenu sēru manifestāciju. Pēc sēru dievkalpojuma grāfa zārku 16 Bauņu saimnieki uz pleciem nesuši no Matīšu baznīcas līdz 4 kilometrus attālajam Jēkaba kalnam. Drīz pēc tam uz viņa kapa pacēlās ampīra stila kapa piemineklis no granīta un marmora, par ko grāfs Fransuā Gabriels de Brē 1817. gadā rakstīja savā Vidzemes vēstures apcerējumā: “.. viņa pīšļi atbilstoši viņa pēdējai gribai atdusas zem kokiem, kas stādīti ar viņa paša roku. Fon Gincelas un fon Ikskilas kundzes, viņa divas meitas, likušas uzcelt kapa pieminekli, kas vienlaicīgi dara godu viņu gaumei un pietātei pret tēvu.”[1]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1762. gada 26. janvārī tika apbalvots ar Annas ordeni
  • 1775. gada 10. jūlijā tika apbalvots ar Aleksandra Ņevska ordeni
  • 1793. gada augustā tika apbalvots ar Andreja ordeni
  • 1793. gada 7. oktobrī tika apbalvots ar Friedriha Wilhelma II Melnā ērgļa ordeni (Schwarzen Adlerorden)
  • 1793.gada 19. oktobrī tika apbalvots ar pirmās pakāpes Svētā Vladimira ordeni.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Imants Lancmanis. ZEM BAUŅU MUIŽAS LAPEGLĒM. 2/2003

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Baltiņš, Jānis. Grāfu fon Zīversu dzimta Vidzemē un Igaunijā. Grām.: Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III. Rakstu krājums. Cēsis: Cēsu pašvaldības aģentūra, Vidzemes vēstures un tūrisma centrs, 2005.
  • Rozentāle, Vija, Tālis Pumpuriņš. Tērbatas universitātes rektors Georgs Frīdrihs Parrots un grāfu Zīversu dzimta. Grām.: Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III. Rakstu krājums. Cēsis: Cēsu pašvaldības aģentūra, Vidzemes vēstures un tūrisma centrs, 2005.
  • Kleinschmidt, Arthur: Russland's Geschichte und Politik dargestellt in der Geschichte des russischen hohen Adels. Adamant Media Corporation, 2001
  • Jones, Robert E: Provincial Development in Russia. Catherine II and Jacob Sievers. Rutgers University Press 1984
  • Johannes Engelmann: Sievers, Jakob Johann Graf. In: Allgemeine Deutsche Biographie (ADB). Band 34, Duncker & Humblot, Leipzig 1892, S. 232–240.
  • Karl Ludwig Blum: Graf Jacob Johann von Sievers und Russland zu dessen Zeit. Leipzig; Heidelberg: Winter, 1864
  • Karl Ludwig Blum: Ein russischer Staatsmann, Denkwürdigkeiten des Grafen von Sievers, Leipzig 1857-58, 4 Bände
  • Rambach, F. Jacob Johann Graf Sievers. Dorpat, 1809