Jelgavas Latviešu biedrība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jelgavas Latviešu biedrības nams.

Jelgavas Latviešu biedrība jeb Jelgavas latviešu sadraudzības biedrība līdztekus Rīgas Latviešu biedrībai ir viena no vecākajām latviešu sabiedriskajām organizācijām, kas dibināta 1880. gadā, likvidēta 1940. gadā, atjaunota 1990. gadā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jelgavas Latviešu biedrībai piederējusī Villa Medem (1881-1908).

Jelgavas Latviešu biedrības dibināšanas ierosinātājs bija "Baltijas Zemkopja" izdevējs Māteru Juris, kas 1875. gadā ieradās Jelgavā un bija opozīcijā Rīgas Latviešu biedrības dominancei. Viņš radīja biedrības pamatus vietējā biškopju biedrībā, sapludinot tajā latviešus un tā atkarojot to no vācbaltiešu rokām.

Jaunā biedrība oficiāli sāka darbību 1880. gadā un ievēlēja Māteru par pirmo priekšnieku. 1881. gadā Jelgavas Latviešu biedrība iegādājās Mēdema villu un parku, kur rīkoja koncertus un teātra izrādes. Gadu pirms Mātera nāves (1884) biedrības vadību pārņēma ārsts Jēkabs Bullis, kas pārņēma pirms tam rusofilo Jelgavas nedēļas avīzi "Tēvija" un pārveidoja "Baltijas Vēstneša" garā. 1887. gadā par priekšnieku ievē­lēja jauno advokātu Jāni Čaksti, kurš jau bija pazīstams ar rosmi Maskavas latviešu vakaros. 1889. gadā Čakstes rokās pārgāja "Tēvijas" vadība, ar ko viņa sabiedriskais stāvoklis nostiprinājās vēl vairāk. Čakstes popu­laritāti pie tam veicināja tā atklātais nacionālisma ceļš, un viņa laikā Jelgavas latviešu biedrība tad arī iekaroja vadītāju vietu visā Kurzemes guberņā.

1893. gadā Jelgavas Latviešu biedrība panāca atļauju rīkot IV vispārējos dziesmu svētkus ar Čakstes vēlējumu „Jelgavu izcelt kā visas Kurzemes un Zemgales sabied­riskās kustības centru un vēl lielākā mērā kurzemniekus sa­jūsmināt savā uzsāktajā nacionālā kultūras darbā". Lai vieglāk dabūtu Krievijas impērijas varas iestāžu atļauju, svētkiem izvēlējās 1895. gadu, kad apritēja 100 gadi, kopš Kurzemes hercogiste un Piltenes apgabals bija pievienoti Krievijas impērijai. Pret tik labu motīvu torei­zējam Kurzemes gubernatoram Šipjaginam, kurš latviešu lie­tās bijis samērā neitrāls, nebij ko iebilst, un 1893. gada rudenī atļauja no Pēterpils jau bija pienākusi.[1] 1901.-1902. gadā Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks bija Jānis Bisenieks. Pēc 1905. gada revolūcijas par biedrības priekšnieku ievēlēja Jelgavas luterāņu mācītāju un žurnālistu Jāni Veismani (1906-1912).

Jelgavas Latviešu biedrība pārdzīvoja Pirmo pasaules karu, bēgļu laikus, Latvijas brīvības cīņas un bermontiādi un savu darbību turpināja līdz 1940. gada Latvijas okupācijai, kad padomju vara to slēdza, līdzīgi kā simtiem citu sabiedrisko organizāciju. Vācu okupācijas laikā biedrība savu darbību atsāka, bet pēc 1944. gada padomju okupācijas atkal tika likvidēta. 1989. gada vasarā sanāca iniciatīvas grupa, kas nolēma atjaunot Jelgavas Latviešu biedrību un 1990. gada 10. jūnijā, klāt esot 86 atjaunotās biedrības biedriem, tika pieņemti atjaunotās Jelgavas Latviešu biedrības statūti.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 156. lpp.
  2. Jelgavas Latviešu biedrības izveidošanās